Krāsu prieks lauku sētā 0
Mīlestība pret dzimtajām mājām, čaklas rokas, eleganta krāsu un augu izjūta… Ar tādu bagāžu var paveikt brīnumu lietas, vienkāršu lauku sētu pārvēršot paradīzes stūrītī.
Ar saudzību un cienību
Laimdotas un Nikolaja Dembovsku lauku sēta “Jaunozoliņi” Aizkraukles novadā bija viens no 2011. gada Latvijas daiļdārzu konkursa patīkamajiem pārsteigumiem. Krāšņi un gaumīgi puķu stādījumi, liels dīķis ar strūklaku, oriģināli būvēta guļbaļķu pirtiņa, kas spoguļojas dīķa ūdenī. Puķu dobes veidotas plašās līnijās, augu salikumos jūt profesionāļa roku.
Sakoptā skaistā lauku sēta izpelnījās žūrijas komisijas atzinības rakstu. Dendrologs Aivars Lasis atgādināja pazīstamā ainavu arhitekta Andreja Zeidaka vārdus: – Jo labāk kāda vieta kopta, jo lielāka saudzība un cienība pret to! Savukārt ainavu arhitekti Gundegu Lināri aizkustinājusi cieņa un pietāte, ko “Jaunozoliņu” saimnieki izrāda pret veco, necilo dzīvojamo ēku, ko ieskauj vasaras puķes.
Tās ir Laimdotas vectēva mājas, celtas 1936. gadā. Laimdotai, kura augusi un skolu beigusi Rīgā, šī vieta ir mīļa kopš bērnības, jo tur pavadītas visas vasaras un skolas brīvlaiki. Rīga nekad nav bijusi sirdij tuva, tādēļ, kad izveidojās ģimene, abi ar vīru nolēma pārcelties uz laukiem pārliecībā, ka arī bērni tur jutīsies labāk.
Dēli jau izauguši, informācijas tehnoloģiju speciālistam Mārim ir 28 gadi, viņa ģimenē aug meitiņa. Andim ir 27 gadi, viņš apgūst kosmisko satelītu programmēšanu, mācās doktorantūrā Vācijā. Taču, atbraucot mājās, Andis ļoti priecājas par dārzu un ir gatavs apmīļot katru krūmiņu un puķīti.
Saimnieku raksturi viens otru papildina. Laimdota ir kustīga, sprigana, vienmēr smaidīga un runīga, bet Nikolajs – nosvērtākas, atturīgākas dabas. Ģimenē ir trīs dejotāji. Abi dēli ilgi nodarbojās ar sporta dejām, piedalījušies arī starptautiskajos konkursos, Andis sava prieka pēc vēl joprojām dejo. Šim vaļaspriekam pievērsusies arī Laimdota. Kaut gan darba lauku sētā pietiek, viņas vitalitāte un dzīvesprieks neļauj palikt vienpatībā. Laimdota ir Aizkraukles eksotisko deju teātra “Armagan” dalībniece, repertuārā ir čigānu un indiešu dejas, vēderdejas, apgūst flamenko. Kolektīvs uzstājies pat Rīgas Kongresu pilī kopā ar citu valstu dejotājiem. Laimdotai vislabāk patīk čigānu dejas – tās atbilst viņas temperamentam, nāk no sirds, var parādīt emocijas, ko nevar pateikt ar vārdiem, to temperaments piešķir dzīvei uguntiņu. Savukārt vēderdejas nāk par labu veselībai, jo vingrina muskuļu grupas, ko ikdienā cilvēks nenodarbina. Bet, kā pārliecinājusies Laimdota, galvenais ir tas, ka dejošana dod papildu enerģiju: – Jo vairāk cilvēks kustas, jo vairāk enerģijas viņā rodas!
Miesai un garam
Dārza jaunā daļa tapa apmēram pirms pieciem gadiem, kad bija uzcelta pirtiņa. Ideja būvēt to ar zemu nolaistām spārēm pieder Nikolajam. Guļbūvju meistari no Jēkabpils sākumā gan šaubījušies, vai tur kas prātīgs sanākšot, jo tā neviens nebūvējot. Taču, kad ēka bija gatava, atzinuši, ka tā izdevusies labi. Zemās spāres izskatās mājīgāk un ir arī praktiskas, jo zem tām var salikt malku un citas lietas. Arī kokgriezumus veidojis saimnieks pats. Pirtiņai ir divas ieejas. No vienas puses var nokļūt pērtuvē, bet otrā pusē ir telpa viesiem. Sākotnēji bijis iecerēts būvēt tur terasi, taču piebūvējusies istaba.
Pirtiņa priecē gan pašus, gan ciemiņus, stiprina miesu un garu. Pēc pirts īstā reizē ir zāļu tēja. No pašu dārzā izaudzētiem labumiem ir ko izvēlēties, var izmēģināt visdažādākās kombinācijas. Par īpaši garšīgu atzīta citronliānas tēja kopā ar piparmētrām, ļoti laba ir arī citronbazilika tēja.
Kad bija izrakts lielais dīķis, ap to sāka veidot stādījumus. Vecajā dārza daļā jau gaidīja krietni paaugušies kadiķi. Tos pakāpeniski izraka un uz plēves pārvilka uz jauno mājvietu. Tas nebija viegli, dienā izdevās pārstādīt tikai kādus trīs kadiķus.
Kad pirtiņa bija gatava, tapa lielais dīķis. Vieta ir zema, rudeņos un pavasaros tur vienmēr stāvēja ūdens. Izrokot dīķi, pacēla augsnes līmeni. Ar elektrību darbināmā strūklaka dīķī ir Nikolaja roku darbs. Rudenī to izņem, bet pavasarī liek atkal atpakaļ. Strūklaka bagātina ūdeni ar skābekli, tas labāk attīrās un ir dzidrs.
Laimdotai prieks par dzidro ūdeni, savukārt vīrs ar dēliem tur bieži peldas. Tieši tāpēc zivis šajā dīķī nelaidīšot. Ūdensrozes gan gribētos iestādīt, taču tās aug mierīgā ūdenī un neciestu strūklakas šļakatas uz lapām.
Kad bija izrakts lielais dīķis, ap to sāka veidot stādījumus. Vecajā dārza daļā jau gaidīja krietni paaugušies kadiķi. Tos pakāpeniski izraka un uz plēves pārvilka uz jauno mājvietu. Tas nebija viegli, dienā izdevās pārstādīt tikai kādus trīs kadiķus.
Kas patīk puķēm?
Laimdota atzīst, ka dārzā vajag gan ziemcietes, gan vasaras puķes un dekoratīvos krūmus. Apsakņotus viengadīgo puķu spraudeņus pasūta SIA “Onava”, tos saņem martā un liek plēves siltumnīcā, ko pavasarī kurina. Puķes dobēs stāda ne agrāk par jūnija sākumu. Viņa pārliecinājusies, ka daudzas tā sauktās balkona puķes dobēs jūtas labāk nekā kastēs. Tā ļoti labi aug diascijas, verbenas un surfīniju šķirne ‘Blue Sky’ gaiši ziliem ziediņiem.
Lai puķes krāšņi ziedētu, vajadzīgs piemērots mēslojums. Ap ziemcietēm pavasarī uzkaisa Kemira Cropcare 10-10-20 vai arī firmas “Substral” ilgstošas iedarbības Osmocote 11-11-19, bet septembrī – kādu kālija mēslojumu.
Vasaras puķēm, kas aug gan dobēs, gan puķu traukos, izmanto Kristalonu: pavasarī – Kristalonu 2, ziedēšanas laikā – Kristalonu 1. Tomātus piebaro ar Kristalonu 3. Puķēm šo mēslojumu lieto nelielā koncentrācijā – pavasarī tikai pusi tējkarotes uz 10 litriem ūdens, taču laista trīs reizes nedēļā.
Siltumnīcā savam galdam audzē tomātus, gurķus un saldo papriku, bet dīķa malā labi ražo krūmmellenes jeb augstās zilenes. Šajā siltajā rudenī tās piebarotas vēl oktobrī, uzberot kālija magnēziju.
Saimniece secinājusi, ka labi kopta zāliena uzturēšana prasa daudz vairāk darba nekā puķu dobes ierīkošana. Ja netiek galā ar pienenēm, var izmantot selektīvo sistēmas herbicīdu Starane.
Mājas visskaistākā istaba
Katrai vietai ir savi plusi un mīnusi. Mājas atrodas nomaļā vietā, piecus kilometrus no šosejas. “Jaunozoliņu” bēda ir puskilometru garais piebraucamais ceļš. Vieta zema un purvaina, tādēļ ceļš vienmēr jālabo. Vairākas reizes gadā grambas aizpilda ar akmeņiem, ber granti, bet ar laiku viss kaut kur pazūd! Ceļš saimniekiem ir noēdis daudz nervu šūnu. Rudeņos automašīna var iegrimt dubļos, bet ziemā, kad vējš sadzen sniegu, nereti gadījies iestigt kupenā un gaidīt kādu labo gariņu, kas izvilks laukā. Kad dēli bija mazi, rudenī un ziemā līdz mājām nemaz nav braukuši. Atstājuši smago mašīnu un Nikolajs puikas puskilometru līdz mājām nesis uz pleciem.
Dārzs un mauriņš aizņem pietiekami lielu platību – piecus hektārus. Kā saimniece tiek galā ar darbiem? – Kā martā ieskrienos, tā līdz novembrim! – atsmej Laimdota. Vasarā televizoru neieslēdz, tā atkrīt rūpes par seriālu varoņu gaitām. Dārzā Laimdota strādā ar prieku, tā nav uzspiesta lieta un sevis izdzīšana. Šis darbs ir kā relaksācija. – Mana māja ir mana pils! – viņa saka. Tajā nav lepnu apartamentu, taču tā ir miera osta, kas dāvā ļoti labas sajūtas.
Dārzs un mauriņš aizņem pietiekami lielu platību – piecus hektārus. Kā saimniece tiek galā ar darbiem? – Kā martā ieskrienos, tā līdz novembrim! – atsmej Laimdota. Vasarā televizoru neieslēdz, tā atkrīt rūpes par seriālu varoņu gaitām.
Saimniece uzskata, ka dārzs, tāpat kā cilvēks, katru gadu mainās. Tādēļ augus samērā bieži pārstāda, lai rastu labāko risinājumu. – Ir vakari, kad dzimst gaišas domas, tad top skaidrs, kur un kādus augus stādīt.
“Dārzs ir mājas visskaistākā istaba…” – Laimdotai ļoti iepatikušies šie jelgavnieka, skaista dārza saimnieka un zāliena speciālista Dzidra Rieksta vārdi. Citiem dārzu kopējiem viņa novēl: – Mīliet jebkuru dārzu un pie darba ķerieties ar gaišām domām. Tad visas ieceres īstenosies!
