Krāsu piedzīvojums Tukuma muzejā 0
Tukuma Mākslas muzejā līdz 25. septembrim skatāma Herberta Siliņa 90 gadu un Ērikas Gulbes 100 gadu jubilejai veltīta izstāde “Piedzīvot krāsu”. Izstādē var aplūkot gleznas no Tukuma muzeja un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumiem.
“Izstādē skatāmie darbi sniegs iespēju izzināt mākslinieka Herberta Siliņa vietu Tukuma un Latvijas glezniecībā tiem skatītājiem, kuri iepriekš nav bijuši pazīstami ar viņa daiļradi, un pavērs jaunus skatpunktus tiem, kuriem mākslinieka radošā darbība ir tuva un zināma,” teic Tukuma muzeja Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Kristīne Ozola un, raksturojot Ērikas Gulbes, darbus atklāj, ka Ērikas Gulbes glezniecība uzrunā ne vien ar īpatnējo krāsainību un tēlainību, kur priekšmetiskā pasaule savijas ar abstrakciju, bet arī ar emocionālu motīvu interpretāciju, radoši iekausējot savā daiļradē atbalsis no savu “domubiedru” rokraksta – Leo Svempa, Leonīda Āriņa, Jāņa Pauļuka, Rūdolfa Piņņa, Anrī Matisa, Vasilija Kandinska u. c.
H. Siliņš strādājis eļļas tehnikā. Gleznojis ainavas, ziedus, klusās dabas, jūru, jahtas un Kurzemes mazpilsētas. Viņa glezniecībā vērojams postimpresionisma un abstrakcionisma iespaids. 70. gados mākslinieks pievērsies abstrakcijai. Gleznojis tīrām, sulīgām krāsām un ekspresīviem, pastoziem triepieniem. No viņa gleznām strāvo vitalitāte un dzīvesprieks. Mākslinieks uzskatīja, ka jūru var uzgleznot, tikai iepazīstot to “no iekšpuses”: “Pa krastu ar karti staigājot, nevar pareizi uzgleznot jūru, tā ir vārga lieta. Jāiet jūrā, jādabū tas viss uz sava kakla, jāizbauda no augšas un apakšas.” Mākslas zinātniece Gundega Cēbere par H. Siliņu rakstījusi: “Uz latviešu mierīgā tonālās glezniecības fona krāšņi uzplaukst gleznotāja Herberta Siliņa radošais mantojums. Glezniecība ir viņa dzīve, esības izpausme, un šķiet, ka mākslinieciskā rokraksta un izteiksmes spēka spontānajos meklējumos neeksistē nekādi iepriekšpieņemti priekšstati un priekšraksti. Viņš droši izvēlas spēcīgu krāsu košumu, kas valdzina. Popularitāti, šķiet, visvairāk iekarojis kā bangojošu, jahtu buru smailēm rotātu jūras ainavu gleznotājs, Herberts Siliņš tomēr izrādās plašākas amplitūdas mākslinieks, kas veiksmīgi strādā gan ainavas, gan klusās dabas žanrā.”
Māksliniece Ē. Gulbe visu mūžu gleznojusi, ko un kā pati grib, nepakļaujoties partijas spiedienam un kompromisiem. Tādējādi līdz pat 1960. gadam viņas darbi izstādēs netika pieņemti un māksliniece nepārprotami ieguva padomju režīma izgudroto apzīmējumu – formāliste. Mākslas zinātniece Ingrīda Burava par mākslinieci rakstīja: “Savrupa personība latviešu glezniecībā, kas agri noteikti attīstījusi savu individuālo izteiksmes veidu. Māksliniece strādāja eļļas tehnikā un izmantoja dažādus formātus portretu, klusās dabas un ainavu gleznojumiem. Ē. Gulbes darbos bieži ir vērojama negaidīta realitātes interpretācija, atteikšanās no tieša vērojuma. Mākslinieces darbiem raksturīga intuitīva ekspresija, atveidojamā tēla stilizācija, dekorativitāte, kas izpaužas spilgtos krāsu laukumos un kontrastos. Kompozīcijai un zīmējumam ir pakārtota nozīme – galvenais izteiksmes līdzeklis ir krāsa, ritmu dinamika, kā arī virsmas fakturējums.”
Savukārt mākslas zinātniece Ieva Lejasmeijere par Ē. Gulbi teic: “Māksliniece bijusi gandrīz gatava jau uzreiz pēc Latvijas Mākslas akadēmijas pabeigšanas, par to liecina fakts, ka mākslas darbus, ja nav zināms to datējums, ļoti grūti vai pat neiespējami attiecināt uz vienu vai citu mākslinieces radošā darba periodu. Tādēļ Ē. Gulbes māksla ir apbrīnas vērta, jo spēj apvienot šo gulbisko momentu ar pievēršanos gan atšķirīgiem žanriem – klusajai dabai, portretam, ainavai –, gan stilistiskiem eksperimentiem – darbos var apjaust kubisma, ekspresionisma, abstrakcionisma u. c. klasiskā modernisma pazīmes –, gan krasi atšķirīgām emociju gammām – no priecīgām līdz eksistenciāli skumjām.”
