Krāsu dancis ar Fortūnu 0
Līdz 24. februārim klasiskās mākslas galerijā “Antonija” Rīgā skatāma gruzīnu izcelsmes mākslinieka Nugzara Kakhiani (1952) gleznu izstāde “Kā sagūstīt Fortūnu!”.
“Glezniecība man ir svēts amats, ar ko nodarbojos jau 40 gadus. Domāju, tā rada cilvēkiem prieku,” tā kodolīgi par sevi saka gruzīnu izcelsmes mākslinieks Nugzars Kakhiani, kurš jau trešo gadu mājvietu radis Latvijā. Viņš ir starptautiski atzīts un novērtēts mākslinieks. Kakhiani kopš 1987. gada piedalījies vairākās izstādēs Berlīnē, Atēnās, Londonā, Floridā, Sanktpēterburgā, bet šobrīd daudzi mākslinieka darbi atrodas privātās kolekcijās Vācijā, Francijā, Beļģijā, Spānijā, ASV, Japānā, Grieķijā, Īrijā, Zviedrijā, Anglijā, Izraēlā, Polijā un Krievijā
Sākotnēji mākslinieka izteikšanās veidā dominēja mierīgas un klusi tonālas krāsu gammas. Tēli tika būvēti, ar krāsu pustoņiem veidojot smalkas sajūtu nianses. Laikam ritot, mākslinieka otas triepiena raksturs mainās, tas kļūst spožāks un krāsaināks. Gleznas iegūst savu pārliecību, spēku, briedumu un krāsu piesātinātību. Kakhiani gleznās krāsa ir dziļa un daudzslāņaina. Tās tiek austas no bezgalīga skaita nokrāsu un piepildītas ar gaismu. Virmo dzīve un prieks. Parādās tēma “Le joie de vivre” – dzīves prieks. Figurāli tēli iegūst apaļas formas, un kompozicionālie sižeti mijas ar smalku, labsirdīgu ironiju un gandrīz grotesku tēlu virpuli. Kā pats mākslinieks komentē, viņam nepatīk kantainība, jo tā velk uz asumiem, bet apaļais veido apli, kas ir viss pozitīvais un arī kustības turpinājums, bet savukārt tā jau ir dzīve. “Mākslai jābūt emocionālai,” piebilst mākslinieks.
Latviešu glezniecībā šāda veida smalku ironiju varam saskatīt Ausekļa Baušķenieka gleznās, bet formu apaļīgums uzrunā Borisa Bērziņa darbos, lai gan katrs mākslinieks ir tik atšķirīgs un individuāls.
“Man bieži uzdod jautājumu – kādam virzienam pieder mana glezniecība. Šo pašu jautājumu uzdevu Mihailam Germanam, Krievu muzeja galvenajam zinātniskajam darbiniekam Pēterburgā, kurš pētīja manu daiļradi. Viņa atbilde bija šāda: “Tu esi izveidojis savu glezniecības pasauli, savu “maģisko kristālu”, savu optiku, tu esi atpazīstams, un tas ir galvenais.”
Raugoties uz Kakhiani gleznām, pārņem pozitīvas, saulainas sajūtas, kurās nesaskatīsiet ne grama agresijas un nomāktības. Pat gleznā “Mednieks”, kur ierocis pats par sevi varētu būt kā agresijas objekts, Kakhiani neticamā veidā panāk tieši pretējo – šķiet, ka no ieroča izšausies nevis nāvējoša lode, bet gan ziedu pušķis.
Šķietamā līdzība starp gleznu “Čurājošais eņģelis” un Briseles simbolu – čurājošo puisīti, liks pasmaidīt ik reizi, kad pār debesīm nolaidīsies lietus mākoņi un sāks līt.
Viena no izstādes gleznām ieguvusi romiešu mitoloģijas veiksmes dievības vārdu Fortūna. Gleznā redzamā, pikantu formu veidotā Fortūna piemiegusi aci, it kā saka – mums katram ir tiesības uz veiksmi.
Izstādes nosaukums neuzdod jautājumu, bet skaidri manifestē ar izsaukuma zīmi beigās “Kā sagūstīt Fortūnu!”. Šķiet, Kakhiani zina Fortūnas noslēpumus, tā viņu pavada, jo vai gan citādi viņš varētu radīt tik ļoti krāsainas, spilgtas un dzīvespriecīgas gleznas.
