Krastiņš uzskaita absurdas situācijas valsts pārvaldē: Cenas ceļ tur, kur varēja ietaupīt – tas ir normāli? 22
Eiropas Centrālās bankas centieni inflāciju nobremzēt ar palielinātām procentu likmēm – tas ir skaidrs, kāpēc, tā TV24 raidījumam “Preses klubs” sacīja finansists Edmunds Krastiņš, skaidrojot, ka savādāk jau nevar: “mazāk jāņem kredīti, mazāk naudas jātērē, tad cenām būs tendence kristies. Protams, tas ekonomikai būs nepatīkami.”
Otrs instruments ir šāds – Eiropas Komisija prasījusi dalībvalstīm mazināt budžeta deficītu, kas tiešā veidā skar arī Latviju. Saprotiet, ja jūs izmetat pandēmijas laikā simtiem miljonu, vēl Krievijas karā pret Ukrainu izraisītās enerģētikas krīzes risināšanai vēl simtiem miljonu, tad vienā brīdī ir jāsāk bremzēt.
Miljoni nonāk Latvijā un viņi spiež uz visu, jo enerģētikas cenas ir kritušās, arī būvmateriālu cenām līdz ar to vajadzētu kristies, bet tās
cenas pie mums nekrītas. Cenām reizēm ir tendence būt lipīgām – tās tiek uzdzītas augšā un turpat arī paliek.
Vai nu mums ir maza konkurence mazumtirdzniecības tīklos vai citās tirdzniecības sistēmās – tad ir jālieto atsevišķi nepatīkami instrumenti.
Piemēram, CSDD cels cenas saviem pakalpojumiem. Kādā sakarā, vaicā Krastiņš. Arī Sadales tīkls, Augstprieguma tīli – apgalvojumi bija tādi, kas šo tarifu celšanu izsauca elektrības ļoti augstā cena,
kura tagad ir nokritusies. Vienalga regulators atļāva viņiem pacelt šos tarifus.
Par CSDD – kāds pamatojums? Tev kā valsts uzņēmumam būtu jābremzē šī cenu celšanās, nevis jāskrien uzreiz pie pirmās iespējas un jāprasa mainīt izcenojumus un tarifus. Taupiet kaut ko, redziet, sabiedriskie mediji taupa, bet CSDD vienkārši aiziet un paprasa sev jaunu cenu, jo viņi ir monopolisti, no kuriem neizvairīties.
Politiķu algu celšanu kādreiz mēģināja iestrādāt, lai tā notiktu automātiski. Tie, kas galu galā to noformulēja, viņi domāja par savu labumu, nevis tādu vienkāršu, teiksim, inflācijas kompensāciju.
Tur piesēja nevis pie cenu izmaiņām, bet piesēja pie vidējām algām ar cerību, ka tas ietekmēs arī nākotnē lielākas algas.
Bet, tikko radās pirmās grūtības, pirmās krīzes, to vienkārši iedarbināt. Vislabāk, ja tas darbotos automātiski. Paiet gads, paskatās, kāda inflācija, bez jautāšanas pieliek. Bet tad, kad to sasaista ar vidējo algu, pie tam ar pārmērīgu koeficentu un kad visi ierauga, kas ir, sabīstās, nobremzē vienreiz, otrreiz, trešoreiz, un tad ir sakrājies tik liels pieaugums, ka nesaprot vairs, ko darīt.
