“Pandēmijā pieaudzis ļoti lielo algu saņēmēju skaits,” atklāj ekonomists Oļegs Krasnopjorovs 33
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par dažādiem attīstības ātrumiem pierasts dzirdēt Eiropas kontekstā – jēdziens “divu ātrumu Eiropa” apzīmē attīstības tempa atšķirības starp “veco” un “jauno” Eiropu. Taču Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes galvenais ekonomists Oļegs Krasnopjorovs uzskata, ka tepat mūsu acu priekšā pandēmijas laikā izveidojusies “divu ātrumu Latvija”.
Kādas algu struktūras izmaiņas Latvijā notikušas Covid-19 pandēmijas laikā?
Krasnopjorovs: Ja divos vārdos – pandēmijas laikā notikusi tāda interesanta parādība, ka pieaudzis ļoti lielo algu saņēmēju skaits. Proti, tādu cilvēku skaits, kuri mēneša algā saņem vairāk nekā 3000 eiro, pandēmijas laikā pieaudzis no 20 tūkstošiem līdz 30 tūkstošiem. Aug arī citas algas – vidēji tās pieaugušas par 10%, taču vienlaikus aug arī inflācija, tādēļ nevar apgalvot, ka vidējās algas pirktspēja arī pieaugusi par 10%.
Kāds šīm norisēm ir izskaidrojums?
Faktori ir vairāki. Viens no tiem ir zemo algu saņēmēju atlaišana no darba pandēmijas laikā, tādēļ vidējās algas tautsaimniecībā aug. Otrs ir tas, ka, neskatoties uz pandēmiju, pieprasījums pēc izciliem speciālistiem ekonomikā nemazinās, bet turpina pieaugt, tas notiek praktiski visās jomās. Trešais faktors – ir jūtams darbaspēka trūkums. Visus faktorus sasummējot, iegūstam būtisku algu pieaugumu.
Vai ļoti lielās algas Latvijā saņem tikai vadītāji vai arī 3000 eiro mēnesī jau kļuvis par ļoti labi apmaksāta profesionāļa apmaksas līmeni?
Šajā grupā ir gan vadītāji, gan profesionāļi. Pirms pandēmijas labi speciālisti varbūt saņēma 2000–2500 eiro mēnesī, bet pandēmijas laikā viņu alga turpināja palielināties un pārsniedza 3000 eiro mēnesī, kas līdz šim bija vadītāju apmaksas līmenis.
Algu struktūras izmaiņu sakarā jūs esat izteicies, ka vērojama divu ātrumu Latvijas veidošanās. Kas ar to domāts?
Ja skatāmies uz makroekonomikas statistiskajiem datiem par algu izmaiņām, iekšzemes kopproduktu, bezdarba līmeni, tad krīze vispār nav redzama. Latvijas iekšzemes kopprodukts jau ir pārsniedzis pirmskrīzes līmeni, aug vidējā alga, bezdarba līmenis vienā krīzes mirklī pieauga no 6% līdz 8%, bet tagad jau atkal samazinājies atpakaļ līdz 6%, kas ir zems bezdarba līmenis. Šķiet – krīzes nav.
Taču, kā jau tas bieži mēdz gadīties, vidējie skaitļi ir visai mānīgi. Ja algas vidēji pieaug par 10%, tas nozīmē, ka kādam nepieaug nemaz, kādam samazinās, bet dažiem pieaug par 20 vai 30%. Pastāv vairākas iedzīvotāju grupas, kuru ienākumi samazinājušies, un šīs grupas ir tās pašas, kurās ienākumi bija samērā zemi jau pirms krīzes un bija mazas iespējas veidot uzkrājumus. Lielāku krīzes ietekmi savos maciņos izjuta, pirmkārt, iedzīvotāji bez augstākās vai arodizglītības un, otrkārt nelatvieši.
Ja skatāmies profesiju griezumā, tad lielu triecienu saņēmuši ēdināšanas un izmitināšanas jomas darbinieki. Savukārt vecuma grupu dalījumā atlaišana visvairāk skārusi jauniešus – puse no darba vietu skaita samazinājuma valstī attiecas uz jauniešiem līdz 30 gadu vecumam. Tas atspoguļo gan lielāku jauniešu iesaisti smagāk skarto nozaru darbībā, gan arī uzņēmēju tieksmi labprātāk šķirties no darbiniekiem ar nelielu pieredzi.
Pretstatā šīm grupām ir iedzīvotāji, kurus krīze praktiski nav ietekmējusi – viņi turpina strādāt un saņemt algu, tikai darbu birojos aizstājis darbs no mājām. Pateicoties augstai kvalifikācijai, viņu ienākumi krīzes laikā ir pat palielinājušies. Šādā nozīmē var runāt par divu ātrumu Latvijas veidošanos.
Atšķirību starp šīm grupām mēs skaidri redzam sabiedriskajā diskusijā par Covid-19 ierobežojumu noteikšanu. Cilvēki ar augstiem ienākumiem, kas strādā no mājām, pārsvarā atbalsta stingrākus ierobežojumus, jo, viņuprāt, vīrusa izplatība jāierobežo un viņu attālināto darbu ierobežojumi maz ietekmē. Cilvēki ar zemiem ienākumiem daudzos gadījumos ir pret ierobežojumu noteikšanu vai par to atcelšanu, jo viņu darbu un ienākumus ierobežojumi ietekmē ļoti nozīmīgi. Piemērs – ēdināšanas nozare un skaistumkopšanas nozare, kas saka, ka viņi vairs nespēj izturēt šādus ierobežojumus, tie vistuvākajā laikā jāmīkstina. Iemesls šādai uzskatu atšķirībai ir tas, ka pandēmija šīs dažādās sociālās un profesionālās grupas ir ietekmējusi ļoti dažādi.
Ir dzirdētas darba devēju sūdzības par to, ka pie pabalstiem pieradinātie darba ņēmēji nemaz tik ļoti nevēlas atgriezties darba gaitās, jo ienākumi, kas tiek saņemti pabalstu veidā, nemaz tik ļoti neatšķiroties no iepriekš saņemtās darba algas – tādēļ tie visiem spēkiem cenšoties pagarināt pabalstu saņemšanas periodu. Tieši ar to, pēc darba devēju domām, varot daļēji izskaidrot darbaroku trūkumu ekonomikā. Vai šie pārmetumi ir pamatoti?
Tas tā varētu būt. Bezdarba līmenis Latvijā šobrīd ir tāds pats kā pirms Covid-19 krīzes – ap 6%. Vienlaikus nodarbināto skaits pandēmijas laikā samazinājies par 40 tūkstošiem cilvēku – par tik samazinājies ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars darbaspējīgā vecuma iedzīvotāju vidū. Šie 40 tūkstoši cilvēku arī varētu būt tie, kas šobrīd sēž uz pabalstiem. Tas gan nenozīmē, ka nav vajadzīgi dīkstāves, bezdarba un citi sociālā atbalsta veidi.
Sociālo pabalstu jomā vispār nav iespējams panākt vienprātību – uzņēmēji vienmēr teiks, ka sociālie pabalsti jāsamazina, cik vien iespējams, lai cilvēki atgrieztos darba tirgū par jebkādām algām, savukārt iedzīvotāji un arodbiedrības vienmēr norādīs, ka sociālie pabalsti Latvijā ir ļoti zemi, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, un tos nepieciešams palielināt. Šādas nesaskaņas būs vienmēr, un jāsaprot, ka šajā jomā nedrīkst ieklausīties tikai vienas puses viedoklī, jāmeklē kompromiss.
Tas fakts, ka ir nozares un uzņēmumi, kuros maksātā alga īpaši neatšķiras no sociālajiem pabalstiem, ir pašu uzņēmumu problēma, kas nespēj nodrošināt tik produktīvu darbu, lai varētu maksāt lielākas algas.
Jūs dalāt Latviju divos ātrumos, bet man gadījies dzirdēt arī citu dalījumu – proti, ka Latvijas darbaspēku varot iedalīt globāli konkurētspējīgajā, lokāli konkurētspējīgajā un konkurēt nespējīgajā. Vai piekrītat šādam dalījumam, un ko iespējams darīt, lai šobrīd nekonkurētspējīgos iedzīvotājus pārvērstu par konkurētspējīgajiem?
Jebkuras valsts iedzīvotājus var sadalīt gan šādās, gan citādās grupās, taču šis nav dalījums, kuru būtu piedāvājis kāds ekonomists. Klasificēt konkrētu cilvēku kādā grupā ir grūti, situācija var strauji mainīties – cilvēks, kurš mainījis dzīvesvietu no kādas nomales, kur nav darba, uz citu vietu, piemēram, Lielbritāniju, un atradis darbu starptautiskā uzņēmumā, pēkšņi var pārvērsties no nekonkurētspējīga par starptautiski konkurētspējīgu, lai gan viss, kas ir mainījies, ir viņa atrašanās vieta un darba vietu pieejamība.
Taču, pat pieņemot šo dalījumu, jāsaka, ka Latvijā šajā ziņā ir vērojams progress un tādu cilvēku, kurus jūs saucat par nekonkurētspējīgiem, skaits pēdējo 20 vai 30 gadu laikā ir samazinājies. Viens no iemesliem šim samazinājumam ir tieši emigrācija no Latvijas, kas daļu šādu iedzīvotāju pārvērtusi par globāli konkurētspējīgajiem. Proti, augsta alga var būt pietiekama motivācija dzīvesveida izmaiņām.
Lai pēc iespējas samazinātu nekonkurētspējīgu iedzīvotāju skaitu, ir divas galvenās sviras – izglītības kvalitāte un veselības aprūpes kvalitāte. Vēl varētu minēt trešo – uzņēmējdarbības vidi, kas spētu radīt pietiekamu darba vietu skaitu. Parasti mēdz runāt par to, ka veselības aprūpe un izglītība varētu uzlabot pirmspensijas vecuma iedzīvotāju situāciju, jo viņu nodarbinātības līmenis tiešām ir zemāks nekā citur Eiropā.
Tikko sāk runāt par šo tēmu, parasti atskan pretargumenti – nu, jūs jau paši zināt, kas tie ir par cilvēkiem un kāds ir viņu dzīvesveids, ar viņiem strādāt ir ļoti grūti un rezultāti grūti panākami. Patiesībā būtu jārunā nevis tikai par pirmspensijas vecuma cilvēkiem, bet arī par jauniešiem – jau skolu beigušiem cilvēkiem izglītība un veselības stāvoklis ir sliktāks nekā citur Eiropā un, ja gribam situāciju mainīt pēc 20 vai 30 gadiem, tad jau šobrīd jāsāk strādāt pie jauniešu veselības, dzīvesveida un izglītības kvalitātes izmaiņām. Patiesību sakot – jāstrādā ar visiem Latvijas iedzīvotājiem.
Un kurām pasaules valstīm ir izdevies labi strādāt ar visiem iedzīvotājiem izglītības un veselības stāvokļa jomās?
Ir izdevies, piemēram, Skandināvijas valstīs, taču jāatzīst, ka šis process ir lēns. Ja salīdzina Rietumvācijas un Austrumvācijas iedzīvotāju ienākumus un bezdarba līmeni, tad šobrīd, pēc trīsdesmit gadiem vienā valstī, atšķirības joprojām ir ievērojamas.
Atgriežoties pie algām Latvijā – kur dzīvo labo algu saņēmēji? Varētu uzminēt, ka Rīgā un Pierīgā, bet kur vēl?
Nenoliedzami, ka to iedzīvotāju īpatsvars, kas saņem augstas algas, vislielākais ir Rīgā un Pierīgā. Taču, ja runā par pandēmijas laikā notikušajām izmaiņām, tad augsto algu saņēmēju skaits un īpatsvars pieaudzis visā Latvijā, tostarp arī tajos reģionos, kas bieži tiek uzskatīti par depresīviem, piemēram, Latvijas austrumdaļā. Nav arī tā, ka algu pieaugums būtu koncentrēts dažās nozarēs, kā IT vai biznesa pakalpojumos. Tas vērojams apstrādes rūpniecībā, izglītībā, veselības aprūpē, lauksaimniecībā un daudz kur citur.
Te būtu svarīgi atzīmēt minimālās algas paaugstināšanas ietekmi uz vidējās algas pieaugumu. Paaugstinoties minimālajai algai, aug arī vidējās algas valstī un īpaši tās aug reģionos, kuros ir daudz minimālās algas saņēmēju. Diemžēl tas ne vienmēr pozitīvi ietekmē viņu labklājību – daļai darbinieku alga pieaugs, bet daļa uzņēmumu būs spiesti atlaist, jo būs situācijas, kurā uzņēmumi ar zemu produktivitātes līmeni daļu darbinieku atlaidīs, jo nespēs maksāt augstākas minimālās algas, vai arī pārformēs daļu darbinieku uz pusslodzēm, nemaz nerunājot par aplokšņu algu izmantošanu.
Kā jūs kā ekonomists raugāties uz straujo algu pieaugumu? No vienas puses, tas palielina iekšzemes patēriņu, audzē labklājību un pamazām kļūst par faktoru, kāpēc daļa aizbraukušo varētu atgriezties Latvijā. No otras – tas pamazām “zāģē” uzņēmumu konkurētspēju…
Es atbalstu algu pieaugumu un uzskatu, ka tas pozitīvi ietekmē ekonomiku. Taču – tam jāaug vienlaikus ar uzņēmuma vai konkrētā darbinieka produktivitāti. Proti – labi ir tad, kad algas tiek palielinātas tāpēc, ka uzņēmums kļūst produktīvāks un efektīvāks visās izpausmēs – tad algu pieaugums nespēj negatīvi ietekmēt uzņēmuma konkurētspēju.
Ja uzņēmuma produktivitāte mīņājas uz vietas vai pat samazinās, bet jāceļ algas tāpēc, ka valdība nolēmusi palielināt minimālo algu vai arī tāpēc, ka jācīnās par darbaspēku, tad ātri vien tiek sasniegta situācija, kurā viss nopelnītais jāizmaksā algās. Tad vairs nepaliek līdzekļu investīcijām produktivitātes audzēšanai un ilgs mūžs šādam uzņēmumam vairs nav prognozējams. Tādēļ galvenais nav tas, ka aug algas, bet gan tas, kāpēc tās aug.
Vai pandēmijas laikā ir notikušas izmaiņas Latvijas darbaspēka tirgus ilgtermiņa izaicinājumos – tādos kā strukturālais bezdarbs un citi?
Pašreiz notiekošās izmaiņas darbaspēka tirgū galvenokārt ir atbilde uz īstermiņa krīzi un tās izraisītajām izmaiņām ekonomikas struktūrā – to, ka daudzi agrāk klātienē pieejamie pakalpojumi nav vairs pieejami vispār vai pieejami ierobežotā apjomā, savukārt daļa darbu tagad tiek veikti attālināti.
Piemēram, nodarbināto skaits ēdināšanas un izmitināšanas nozarēs samazinājies apmēram par 25%, savukārt pieprasījums pēc informācijas tehnoloģiju vai veselības nozares darbiniekiem krasi pieaudzis. Skaidrs, ka pārkvalificēt visus pavārus un viesmīļus par ārstiem vai programmētājiem diez vai būs iespējams, tādēļ īstermiņā var līdzēt tikai dīkstāves pabalsti, algu subsīdijas un citi sociālo pabalstu veidi.
Ilgtermiņa darba tirgus problēmas saistītas ar to, ka atsevišķās iedzīvotāju grupās ir zems nodarbinātības līmenis un viņu darbs ir mazproduktīvs. Pirmā šāda grupa ir jaunieši un iemesls šādai situācijai ir ļoti lielais uzsvars uz vispārējo vidējo izglītību – pēc divpadsmit gadiem skolas solā jaunietis ieiet pieaugušo dzīvē bez jebkādām darba prasmēm. Citās Eiropas valstīs ir daudz lielāks uzsvars uz profesionālo izglītību, attiecīgi arī nodarbinātības līmenis jauniešu vidū ir daudz augstāks.
Otra sarežģītā grupa ir pirmspensijas vecuma vīrieši bez augstākās izglītības, ar nepietiekamām digitālām prasmēm, kas nereti saskaras ar veselības pasliktinājumu. Jāstrādā ar abām šīm grupām – jāpalīdz pirmspensijas vecuma vīriešiem un jāreformē izglītības sistēma, lai pārrautu apburto loku, kas ražo jauniešus, kas nākotnē atkal kļūs par problemātisku pirmspensijas vecuma cilvēku grupu.
