Krasnopjorovs: Rīga ekonomiski, salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm, atpaliek arvien vairāk 123
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Oļegs Krasnopjorovs ir Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes Makroekonomikas analīzes daļas galvenais ekonomists un Latvijas Universitātes docents. Pagājušajā gadā vietnē “makroekonomika.lv” viņš publicēja rakstu virkni, kuros analizēja Rīgas ekonomisko situāciju, salīdzinot to ar abu pārējo Baltijas valstu galvaspilsētām, bet gada beigās Latvijas Bankas paspārnē iznāca šo publikāciju apkopojošā monogrāfija “Vai esam gatavi nākamajiem 820 gadiem? Meklējot Rīgas paradīzes atslēgas” angļu valodā (“Ready for the next 820? Looking for the keys to paradise of Riga city”). Par to, kas tad īsti izpētīts, ir šī saruna.
Kā jūs kopumā raksturotu situāciju Rīgā, salīdzinot to ar abu pārējo Baltijas valstu galvaspilsētām?
O. Krasnopjorovs: Pēdējo divdesmit gadu laikā rīdzinieki kļuvuši teju trīs reizes bagātāki. Rīgas ekonomika aug straujāk gan par Latvijas, gan par Eiropas Savienības vidējo rādītāju. Taču Viļņa un Tallina attīstās vēl straujāk un problēma ir tā, ka Rīga atpaliek no kaimiņienēm, turklāt ar laiku distance arvien palielinās.
Šādu situāciju var vērot gandrīz visos svarīgākajos rādītājos – gan pēc ienākumu līmeņa jeb IKP uz vienu iedzīvotāju, gan arī pēc dzīves kvalitātes, pēc kuras Rīga atpaliek vēl vairāk. Uz visiem jautājumiem par to, kā rīdzinieki vērtē dzīvi pilsētā un cik ir apmierināti ar to – gan drošību, gan vidi, gan pilsētas pārvaldību, vai uzskata, ka Rīga ir laba vieta dzīvošanai utt., – rīdzinieki ir vairāk neapmierināti nekā Tallinas vai Viļņas iedzīvotāji.
Protams, kāds var teikt, ka rīdzinieki ir lielāki īgņas nekā abu pārējo Baltijas valstu galvaspilsētu iedzīvotāji, taču pastāv arī citi rādītāji, kas nekādi nav atkarīgi no aptaujāto noskaņojuma, un tie Rīgai ir zemāki nekā Viļņai un Tallinai. Runa ir gan par ekonomikas attīstības tempu galvaspilsētā, gan arī par to neapgāžamo faktu, ka Rīgā iedzīvotāju skaits turpina samazināties, bet Viļņā un Tallinā tas pēdējos gados jau sācis palielināties. Rīgā ir viszemākā dzimstība un visaugstākā mirstība no visām trijām galvaspilsētām, bet iebraucēju skaits ir mazāks par aizbraucēju skaitu.
Tas viss kopā veido tādu kā apburto loku, par kuru nav skaidrs, kā to pārraut. Proti, ja pilsētā samazinās iedzīvotāju skaits, tad samazinās arī nodokļu ieņēmumi pilsētas budžetā, jo to galvenokārt veido iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi pēc deklarētās dzīvesvietas. Ja cilvēks strādā Rīgā, bet deklarē savu dzīves vietu kādā no Pierīgas pašvaldībām, tad viņa nomaksātie nodokļi stiprina šīs Pierīgas pašvaldības, nevis Rīgas budžetu.
Vienlaikus šie cilvēki turpina strādāt Rīgā, izmantot Rīgas infrastruktūru, ar savām automašīnām piesārņo Rīgas gaisu un veido sastrēgumus – proti, veic daudzas no tām darbībām, kas samazina dzīves kvalitāti Rīgā un veicina citu Rīgas iedzīvotāju aizbraukšanu uz Pierīgas pašvaldībām. Kad es šī pētījuma rezultātus prezentēju Rīgas domei, viņi teica, ka daudzus no šiem faktiem viņi jau zina, taču nezina, ko darīt, lai situāciju mainītu. “Dodiet mums vienu miljardu eiro, un mēs panāksim pārmaiņas,” viņi teica. Problēma tikai tāda, ka šī miljarda nav. Turklāt uz Pierīgu parasti aizbrauc gados jaunie iedzīvotāji ar augstākiem ienākumiem.
Ko īsti Rīga dara nepareizi? Latvijā taču ir pietiekami daudz labas pārvaldības piemēru – bieži tiek pozitīvi pieminētas Cēsis, Sigulda, Valmiera, Liepāja, Smiltene un citas vietas.
Par citām Latvijas pilsētām pagaidām nav datu, cik lielā mērā cilvēki ir apmierināti ar dzīves kvalitāti. Pēdējā pilnīgā aptauja ir veikta 2017. gadā. 2022. gadā Centrālā statistikas pārvalde veica šādu aptauju astoņās pilsētās, taču aptaujas rezultāti vēl nav publicēti, tie būs šogad. No citām Latvijas pilsētām iedzīvotāju skaits noturīgi aug tikai Valmierā – tas saistīts ar augstiem ekonomiskās izaugsmes rādītājiem, zemu bezdarbu, labi apmaksātām darba vietām, kas parasti saistītas ar rūpniecības izaugsmi. Taču jāņem vērā, ka Valmiera nav liela pilsēta. Vēl ir divas pilsētas, kurās iedzīvotāji ir apmierināti ar dzīves kvalitāti – tā ir Jūrmala un Ventspils, taču pēdējos gados šo pilsētu ekonomiskajiem rādītājiem ir tendence pasliktināties.
Labi, bet atpakaļ pie Rīgas. Ko īsti Rīga dara nepareizi?
Jāatzīst, ka objektīvā situācija Rīgā nav vienkārša – infrastruktūra, kas savulaik veidota 900 000 cilvēku, jāuztur ar ienākumiem no 600 000 cilvēku nodokļiem, tātad relatīvais infrastruktūras uzturēšanas slogs Rīgā ir augsts un līdzekļu situācijas uzlabojumam jebkurā jomā ir relatīvi mazāk. Taču mana pētījuma mērķis bija nodemonstrēt sasaisti starp iedzīvotāju izteikto dzīves kvalitātes vērtējumu un ekonomisko situāciju pilsētā. Parasti uzskata, ka dzīves kvalitāte ir tāds kā pilsētas ekonomiskās situācijas blakusprodukts, bet es parādu, ka pozitīvs dzīves kvalitātes vērtējums ir ekonomiskās situācijas uzlabošanās priekšnoteikums. Tā nav nejaušība, ka tieši Viļņa, kur iedzīvotāji ir visapmierinātākie ar dzīves kvalitāti, arī visstraujāk ekonomiski attīstās, uz turieni brauc investori un veido jaunus uzņēmumus. Domāju, ka Rīga ilgstoši nepietiekami ir pievērsusi uzmanību dzīves kvalitātes aspektam. Ļoti raksturīgi ir tas, ka Rīga dzīves kvalitātes vērtējumā atpaliek pat vairāk nekā pēc ienākumu līmeņa – proti, Viļņa un Tallina ar katru pilsētas iekšzemes kopprodukta eiro panāk labāku dzīves kvalitātes rezultātu nekā Rīga.
Mana pētījuma mērķis bija identificēt jomas, kurās visvairāk atpaliekam; konkrēto priekšlikumu izstrāde paliek politikas veidotāju rokās. Dzīves kvalitātes vērtējums sastāv no daudziem aspektiem – iedzīvotāju ienākumi, pakalpojumu pieejamība, vide, drošība un citi. Pie visiem tiem jāsāk sistemātiski strādāt. Un nevajag iekrist pašapmierinātībā nevienā jomā.
Piemēram, kad ar šo pētījumu atnācu uz Rīgas domi, kāds, šķiet – tieši Rīgas mērs, izteicās, ka nu vismaz ar drošību Rīgā viss esot kārtībā. Un kaut kādā mērā tā ir taisnība – saskaņā ar SKDS pētījuma datiem drošība Rīgā šobrīd ir vēsturiski augstākajā līmenī. Taču problēma ir tā, ka drošības līmenis ir augsts, salīdzinot ar 25 gadus senu pagātni, taču salīdzinājumā ar citām Eiropas galvaspilsētām tas nemaz nav tik spožs, varētu pat teikt, ka tas ir samērā zems. Un zems drošības līmenis ietekmē tādus rādītājus kā, piemēram, uzticība citiem cilvēkiem – Rīgā tas ir zems, krietni zemāks nekā kaimiņu galvaspilsētās. Jāsaka, ka uzticība līdzcilvēkiem ir kompleksa visas valsts problēma, nav tā, ka Rīga viena pati spēj to atrisināt, tur jāiesaistās gan valstij, gan sabiedrībai kopumā. Uzlabojot drošības situāciju valstī un Rīgā, šis rādītājs pamazām uzlabosies.
Cik lielā mērā Rīgas problēmas ir naudas jautājums un cik lielā mērā – pārvaldes kvalitātes problēma?
Manuprāt, gan viens, gan otrs, jo šie jautājumi ir cieši saistīti. Kā jau teicu – spriežot pēc IKP uz vienu iedzīvotāju, dzīves līmenis Rīgā un apmierinātība ar to varētu būt augstāki, nekā ir. Vienlaikus aptaujās redzam arī to, ka rīdzinieki nav apmierināti ar pilsētas pārvaldes kvalitāti – 2018. gadā tika sasniegti rekordaugsti rādītāji rīdzinieku apmierinātībā ar pilsētas pārvaldi, taču kopš tā brīža šie rādītāji slīd lejup.
Ja runājam par naudas un pārvaldības aspektiem, tad līdzās jau pieminētajam infrastruktūras uzturēšanas slogam ir arī citas problēmas. Rīgu uzskata par bagātu pilsētu, jo tās gada budžets ir viens miljards eiro, tāpēc Rīga arī maksā līdzekļus pašvaldību izlīdzināšanas fondā. Vienlaikus redzam, ka iepriekšējos gados ir bijušas lielas domstarpības starp Rīgas domi un valsts pārvaldes institūcijām. Eiropas Savienības fondu piesaistē uz vienu iedzīvotāju Rīgai ir vieni no zemākajiem rādītājiem valstī.
Lai gan sadarbība starp Rīgas pilsētu un valsti pamazām uzlabojas, taču uzskats, ka Rīga ir bagāta pilsēta, kura pati var atrisināt savas problēmas, pamatīgi traucē piesaistīt ES fondu līdzekļus, jo valsts uzskata, ka labāk šos līdzekļus izmantot Latgalē un austrumu robežas stiprināšanai – tieši tur šobrīd ir lielākie ES fondu līdzekļi uz vienu iedzīvotāju. Vienlaikus šī izvēle problēmu īsti neatrisina – lai gan skaidrs, ka bez ES līdzekļiem problēmas Latgalē būtu vēl lielākas, taču iedzīvotāju skaits Latgalē turpina samazināties, tātad šo līdzekļu izmantošanas lietderība ir relatīvi zema. Savukārt “bagātā” Rīga netiek galā ar savām problēmām. Tas arī ir tāds kā apburtais loks. Pārraut to var, tikai sadarbojoties valstij, pašvaldībai un sabiedrībai.
Esmu dzirdējis viedokli, ka viens no svarīgākajiem jebkuras pašvaldības uzdevumiem ir rūpes par labi apmaksātu darba vietu veidošanos pašvaldībā, un Rīga šo uzdevumu ir ilgstoši ignorējusi. Tāpat esmu dzirdējis, ka viens no Viļņas uzplaukuma iemesliem ir tieši veiksmīgā darbība ārvalstu investoru piesaistē, kas būtībā jau ir tieši labi apmaksāto darba vietu veidošana. Viļņas pašvaldībai pat esot vesels departaments, kas ar to nodarbojoties. Vai domājat, ka šādā darbībā būtu meklējams atrisinājums Rīgas problēmām?
Lai Rīga varētu piesaistīt investorus un augsti kvalificēto darbaspēku no ārvalstīm, tieši dzīves kvalitāte ir svarīgs, varbūt pat izšķirošs faktors. Kontrasts dzīves kvalitātes ziņā starp Viļņu un Rīgu pēdējos gados ir skaidri redzams, un domāt, ka to neredz potenciālie investori, kas meklē vietu saviem uzņēmumiem, būtu naivi. Pilsētas konkurē par investoriem visas Eiropas mērogā, un Rīga šajā ziņā ir bijusi kūtra. Arī zinātniskā literatūra apstiprina, ka dzīves kvalitātei ir ļoti svarīga loma investīciju un augsti kvalificēta darbaspēka piesaistē.
Vai pastāv Latvijas likumdošanas aspekti, kuri kavē Rīgas attīstību?
Daži ir, un viena ideja par izmaiņām tiek apspriesta jau diezgan sen. Proti, runa ir par to, ka būtu jāpārdala iedzīvotāju ienākuma nodoklis pašvaldību budžetos – daļa būtu jāieskaita atkarībā no deklarētās dzīvesvietas, bet daļa atkarībā no darba vietas. Piemēram, 25% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) tiktu ieskaitīti pašvaldībai, kurā atrodas darba vieta, valsts tāpat kā šobrīd saņemtu 20%, bet pašvaldība, kurā atrodas deklarētā dzīvesvieta, – 55% pašreizējo 80% vietā.
Šāda izmaiņa, iespējams, mainītu pašvaldību attieksmi pret uzņēmumiem savā teritorijā. Šobrīd pašvaldībām trūkst intereses par uzņēmējdarbības attīstību – labuma no tās pašvaldībām gandrīz nekāda, jo visi uzņēmumu maksātie nodokļi aiziet valsts budžetam, bet problēmas – troksnis, piesārņojums un sastrēgumi – paliek pašvaldībām, kā arī samazina iedzīvotāju vēlmi dzīvot, deklarēt savu dzīvesvietu (lasi – maksāt IIN) šajā pašvaldībā. Tādēļ pašvaldību attieksme pret uzņēmējdarbību bieži vien ir tāda – mēs to atbalstām, bet tikai kaut kur citur Latvijā, ne mūsu teritorijā.
Tomēr jāsaprot, ka šī ideja politiski ir sarežģīti īstenojama. Visas Rīgas aglomerācijas pašvaldības būs pret šādu priekšlikumu, ja tas tiks izvirzīts, tajā skaitā arī pilsētas – Jelgava, Jūrmala, Ogre un Sigulda, jo viņām tas nozīmēs krasu budžeta ieņēmumu samazinājumu. Latvijā ir 43 pašvaldības, un, ja katrai pašvaldībai ir tikai viena balss, tās viegli pārbalsos Rīgu un šāds priekšlikums kļūs neīstenojams.
Varbūt viens no problēmas risinājumiem būtu meklējams ciešākā Rīgas integrācijā ar tās aglomerācijas pašvaldībām?
Tas būtu vēl viens iespējams problēmas risinājums – apvienot Rīgu ar Pierīgas pašvaldībām, padarīt tās vienotas, juridiski paplašinot Rīgas robežas. Taču arī tā ir sarežģīti īstenojama ideja, pret kuru iestāsies Pierīgas pašvaldības. Te ir arī otra politiska problēma – virkne pašvaldību, kuru iedzīvotāji strādā Rīgā, atrodas Vidzemes vēlēšanu apgabalā, un Latvijā vēsturiski ir izveidojies tā, ka daudzi valdošās koalīcijas populārākie līderi startē tieši no Vidzemes vēlēšanu apgabala. Proti, viņi ir politiski atbildīgi Vidzemes, nevis Rīgas vēlētāju priekšā un varētu nevēlēties konfliktēt ar Vidzemes vēlēšanu iecirkņa pašvaldībām. Tādēļ mēs varam par to ilgi spriedelēt no ekonomiskā skatpunkta, bet galu galā iznākumu izšķirs politiskā griba.
Vienlaikus visapkārt Rīgai ir problēmas – nav skaidrs, kas varētu finansēt sabiedriskā transporta līniju pagarinājumu uz pašvaldībām, kas atrodas tūlīt aiz Rīgas robežas, līdzīgas problēmas veidojas, risinot jautājumus par automašīnu stāvvietu veidošanu pie Rīgas robežas, lai īstenotu “park & ride” tipa projektus. Pierīgas pašvaldības uzskata, ka tās ir Rīgas problēmas un lai Rīga tās arī risina, ignorējot faktu, ka šo pašvaldību iedzīvotāji ir tieši iesaistīti Rīgas transporta problēmu radīšanā.
