Aizdomīgais PPP 2
Kā reālākais ceļš nama renovācijai jau pirms diviem gadiem izvirzīts publiskās privātās partnerības (PPP) modelis, kurā no vienas puses iesaistītos valsts, no otras – privātais partneris, kas tiks izvēlēts konkursa kārtībā. Patlaban par nepieciešamību atjaunot grezno namu visneatlaidīgāk runā Rīgas Vāgnera biedrība, kuru pārstāvošais uzņēmējs Māris Gailis veicis arī aprēķinus, cik lielus līdzekļus šis darbs varētu prasīt, un izveidojis piedāvājumu par to, kā ēku varētu piepildīt ar saturu.
Absurdi, bet lēmumu pieņemšanas procesam Latvijā raksturīgi ir tas, ka praktiskais darbs pie Vāgnera zāles atjaunošanas projekta divos gados uz priekšu nav pavirzījies tādēļ, ka vēl arvien nav skaidrs, kurš – Kultūras vai Finanšu ministrija – uzņemsies projekta tālāko virzību caur instancēm. Arī vairāk nekā nedēļu pēc 6. jūnijā notikušās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdes Kultūras ministrija norādīja, ka tiek gaidīta Ministru prezidenta rezolūcija par to, kā abām ministrijām projektā sadarboties. Sandis Voldiņš pauda – Finanšu ministrijai ir ievērojami lielāki cilvēkresursi, kuriem turklāt ir nozīmīgāka pieredze apjomīgu projektu īstenošanā.
Māris Gailis optimistiski lēš – ja valstij līdz šā gada beigām izdotos sakārtot Vāgnera zāles pārraudzību un izsludināt rekonstrukcijas iepirkumu, pēc trim gadiem nams varētu vērt durvis apmeklētājiem.
Pašā sēdē tika izteikti gan argumenti par labu publiskās privātās partnerības modelim, gan arī izvirzīti iebildumi. Toskait Kultūras ministrija varētu būt īpaši piesardzīga, jo burtiski šajās dienās tai piespriests samaksāt vairāk nekā 600 000 eiro par citu savulaik neīstenotu PPP projektu – Laikmetīgās mākslas muzeja izveidošanu Andrejostā. Tāpat Kultūras vai Finanšu ministrijas speciālistiem būtu vērts aprēķināt, vai PPP projekts šajā gadījumā izrādītos izdevīgāks par vienkāršu aizņemšanos bankā. Māris Gailis aprēķinājis, ka valstij par Vāgnera zāles atjaunošanu privātajam partnerim būtu jāmaksā aptuveni 1,12 miljoni eiro ikkatrā no trim remonta un pēc tam vēl 27 izmantošanas gadus – šajā summā ierēķināta arī investora peļņa. Privātais partneris arī rūpētos par ēkas satura nodrošināšanu, bet pirms tās nodošanas valstij veiktu vēl vienu fundamentālu remontu.
Ļoti nopietni valstij būtu jāapsver, vai Vāgnera zāli gluži vienkārši nepārdot privātam investoram – kaut gan nepieciešamie ieguldījumi ir lieli, tomēr, kā vērtē speciālisti, ērtā atrašanās vieta un tās vēsturiskā vērtība namu padarītu pieprasītu. Šādā gadījumā, iespējams, valsts var uzlikt kādu apgrūtinājumu – piemēram, prasību nelielā daļā ēkas atvēlēt vietu muzejam, kas veltīts Vāgneram. Katrā ziņā nedrīkstētu notikt tā, ka plānotā Rīgas koncertzāle un Vāgnera nama atjaunošana iegūst prioritāti iepretim kultūrā strādājošo algām vai mākslas procesiem, kam nepieciešams Valsts kultūrkapitāla fonda finansējums.
