Krāslavas Amatnieku centrā darbojas kokapstrādes darbnīca, kur gaisā virmo koka smarža 3
Juris Viļums, žurnāls “Baltijas Koks”
Šeit ik dienu tiek loloti senie arodi un amatu prasmes tiek parādītas centra apmeklētājiem. Tradicionālā podnieku un keramikas darbnīca, aušana, ādas rotu izgatavošana, pat kulinārā mantojuma darbnīca un, protams, kokapstrādes pamatus var iepazīt un dažādus interesantus faktus par koku uzzināt no meistara Aivara Andžāna.
Kā tapa centrs?
Amatnieku centrs atrodas Krāslavas pils kompleksā, kas pēdējos gados ir acīmredzami audzis. Veiksmes atslēga slēpjas sadarbībā. Šeit ir pilsētas muzejs, 2014. gadā pabeigta kādreizējā grāfu Plāteru pils pārvaldnieka ēkas rekonstrukcija – tajā ir izvietots Tūrisma informācijas centrs (TIC), šeit ir arī biedrības Latgales kulinārā mantojuma centrs mītnes vieta un izveidots vietējo suvenīru veikaliņš. Blakus ir iespēja apskatīt porcelāna leļļu ekspozīciju.
Krāslavas amatnieku centra ierīkošanai telpas tika atjaunotas starptautiska projekta Bella Culture ietvaros – faktiski tās bija vecas noliktavas, kas tagad ir skaistas, plašas, siltas… Kāds no vietējiem sākumā esot skeptiski izteicies, vai tik tās telpas nebūs visu laiku tukšas. 14. jūlijā Krāslavas Amatniecības centrs nosvinēja savu pirmo dzimšanas dienu. Pirmā gada rezultāti jau kliedē visu skeptiķu bažas: centru apmeklēja vairāk nekā 1500 cilvēku, organizētas vairāk nekā 20 bezmaksas radošās darbnīcas, uzņemtas aptuveni 30 ekskursiju grupas un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra ir piešķīrusi 1. vietu kategorijā Eksportspējīgākais jaunais tūrisma produkts biedrību, nodibinājumu, plānošanas reģionu vai pašvaldības iestāžu grupā.
Krāslavas TIC vadītāja un Amatniecības centra projekta autore un īstenotāja Tatjana Kozačuka uzsver, ka viņai jau no paša sākuma bija svarīgi, lai šajās telpās patiesi būtu dzīvība, nevis tikai smuki izskatītos pēc remonta. Lai viss patiesi praktiski darbotos. Amatniekiem tajā ir ļoti liela nozīme. Tika izsludināts konkurss, un joprojām katrs amatnieks var pieteikties, ja viņam ir vēlme sadarboties. Ir svarīgi, lai centra darbība būtu izdevīga gan amatniekiem, gan citiem blakus esošiem uzņēmumiem. Pašvaldībai ir jārūpējas, lai būtu nodrošināts pamats – labi darba apstākļi. Ja kādreiz tūristi žēlojas, ka «nav, ko darīt», tad šobrīd Krāslavas pils kompleksā tūristu grupa var uzkavēties pat sešas stundas, un arī ar to vēl nav teikts, ka būs izsmeltas visas iespējas.
Tatjanas Kozačukas darba veiksmes pamatā ir spēja apvienot TIC kā pašvaldības struktūras un sabiedriskās organizācijas (biedrības) resursus un kopīgos mērķus. Visi TIC darbinieki faktiski ir arī ar brīvprātīgā darba līgumu biedrības ietvaros. Tādā veidā tika rasts arī risinājums suvenīru pārdošanai, jo kases aparāts ir uz biedrības vārda. Biedrība telpas nomā no pašvaldības – vasaras mēnešos sanāk kaut ko iekrāt, lai ziemas mēnešos kopumā viss sanāktu vismaz pa nullēm.
Lai rastu risinājumu un nebūtu pretrunā ar dažādiem normatīvajiem aktiem, paši braukuši skatīties pieredzi citur, un tagad jau daudzi brauc uz Krāslavu mācīties.
Pasmaržot koku
Kokapstrādes darbnīcu un meistarklases ar koku vada meistars ar trīsdesmit gadu darba pieredzi Aivars Andžāns. Kādreiz viņš absolvējis Rēzeknes mākslas vidusskolu (tagad koledža), strādājis restaurācijas darbos, gatavojis mēbeles, prot kokgriešanu, zeltīšanas tehniku, kas dažreiz noder baznīcu interjera atjaunošanā. Aivars Andžāns ilgus gadus pasniedzis Rīgas Valsts tehnikuma Krāslavas filiālē un citās mācību iestādēs rasēšanu, koksnes un citu materiālu mācību, var izskaidrot pareizas koksnes žāvēšanas principus un visu pārējo, kas saistīts ar koku. Viņš vienmēr paralēli ir uzturējis savas prasmes mēbeļu ražošanā, jo arī pie savas mājas ir izveidojis nelielu darbnīcu, kur var strādāt ar neliela izmēra pasūtījumiem.
Tā kā ir iekrāta bagātīga pieredze, Aivars Andžāns labprāt ar to visu dalās, stāsta Amatniecības centra apemklētājiem. Daudzi (īpaši bērni un jaunieši) nemaz nezina, ko tik nevar uztaisīt no koka! Katram šeit ir kaut kas jaunu sadzirdējis – kuri ir cietākie koki, kādas ir koksnes faktūras, tekstūras, kā labāk to apstrādāt un kā uzturēt… Kāda meitene, kas ciemojusies no Lielbritānijas, sākotnēji negribējusi atzīt koka un plastmasas atšķirības – tas esot «apmēram viens un tas pats». Tādos gadījumos Aivars Andžāns piedāvā kaut vai pasmaržot abus materiālus.
Uz nelielām meistardarbnīcām kādreiz ceļotāji piesakās arī ar visu ģimeni – tētim vēl no bērnības esot sapnis izmēģināt koka virpošanu, mamma uzzina kaut ko vairāk par dabiskajām ēteriskajām eļļām, kas daudzas tiek ražotas tieši no kokiem un citiem augiem, savukārt bērni var patrenēties kāda ornamenta (piemēram, rūnu raksta) izdedzināšanā uz iepriekš sagatavota koka dēlīša un pēc tam paņemt sev līdzi par piemiņu. Ja klāt ir vecvecāki, tad arī viņiem ir interesanti uzzināt kaut ko jaunu vai pašiem pastāstīt par savu pieredzi, kādreiz bērnībā gatavojot stabules.
Lai arī meistardarbnīcas apmeklējumam oficiāli ir paredzēta pusotra stunda, reti kurš no tām beidzas ātrāk nekā divās stundās. Līdzidarbošanās aizrauj! Maijā bijis īpaši liels pieprasījums, tad dažreiz braukušas pat četras grupas vienas dienas laikā. Šeit ciemojušies jaunieši Skolas somas ietvaros, kā arī Rīgas ceļojumu firmu organizētas grupas.
Un Aivaram Andžānam ir ko pastāstīt, arī mūsu saruna notiek aizraujošā ritmā – noteikti ir jāatbrauc vēlreiz ciemos un viss tas jāpiedzīvo savām acīm un jāpatausta paša rokām. Aivars Andžāns ir gatavs pielāgoties grupas vēlmēm, ja nepieciešams, gatavs novadīt atsevišķas meistardarbnīcas par mēbeļu tapsēšanu vai restaurēšanas darbiem kopumā – tie Aivaram Andžānam ir īpaši mīļi. Viņš ir restraurējis dažādus baznīcu interjera elementus un vecās mēbeles. Nesen atnācis pasūtījums par 1861. gada pūralādes atjaunošanu. Tai vēl saglabājies oriģinālais krāsojums, tāpēc nedrīkst slīpēt, jāmazgā ar speciālām pastām, tad pulēšanai klāt tiks likts vasks. Ja ir jārestaurē vecs skapis, tad arī to vēlams izjaukt līdz iespējami mazām sastāvdaļām un kārtīgi jāpārbauda, vai iekšā nav ieperinājies ķirmis. Baznīcu vajadzībām izgatavoti vairāki priekšaltāri, kas nu jau kļuvuši pašsaprotami katrā katoļu baznīcā. Meistars labprāt veido arī dažādus vides objektus – nupat pienācis pasūtījums par lielas koka galvas šķērsgriezuma izveidi Daugavpils cietoksnī atjaunojamā inženierarsenāla vajadzībām – liels koka bluķis jau ir sagādāts.
Kaut ko mazāku – suvenīrus – var iegādāties tepat veikaliņā, viss uz vietas Latgalē ražots, no dažādiem dabiskiem materiāliem. Ir sadarbība arī ar citiem koka apstrādes meistariem, piemēram, šeit nopērkami arī krāslavieša Jura Kokina darbi.
Kāzas Latgalē pie lielā koka galda
Vēl joprojām klīst mīti un leģendas, ka šis pasākums Latgalē nav izticis bez kautiņiem ar koka mietiem. Tas gan latgaliešiem liek parasti pasmaidīt par pārnovadnieku aizspriedumiem. Kad 2003. gadā eiroreģions Ezeru zeme īstenoja Phare programmas projektu kulināro pakalpojumu tīkla attīstībai Latgalē, tad tā noslēgumā, kā jau katru projektu pabeidzot, bija vajadzība sarīkot lielāku pasākumu un, tā teikt, plašākai sabiedrībai izziņot par labajiem rezultātiem. Ja jau jāprezentē Latgales kulinārijas brīnumi, tad lai arī iet Kāzas Latgalē. Un tad Latvijas, Lietuvas un Zviedrijas kopīgā projekta ietvaros uz Latgali atceļoja arī starptautiskais zīmols Kulinārais mantojums (Culinary Heritage – angļu val.). Eiropā šis zīmols aizsācies jau tālajā 1995. gadā. Zviedri un dāņi bija šīs domas sākotnējie attīstītāji, lai stiprinātu vietējo identitāti, lai atbalstītu vietējās kafejnīcas un restorānus, īpašu uzsvaru liekot uz vietējiem ražotājiem, jo vismaz 70% no gala produktu izejvielām jābūt vietējām. Tik vienkārši un saprotami. Acīmredzot tāpēc arī citiem reģioniem šī doma nākusi pie sirds (un bijusi vēderam tīkama).
Arī Latgalē kulinārā mantojuma tēma ar katru gadu paliek tikai aktuālāka, jo gluži vienkārši izzūd kādreiz tik plaši zināmā saimnieču tradīcija, kad uz visiem godiem – kāzām, bērēm vai lielākām jubilejām – aicināja galveno saimnieci ar palīdzēm, vīri kāva cūku, teļu vai abus un galdā tika liktas gan kotletes, gan karbonādes, gan studiņs, gan ruletes… Un katrai saimniecei bija savas receptes variācijas. Tagad šo misiju ir pārņēmuši sabiedriskie ēdinātāji, un ir ļoti atzīstami, ja tie saglabā kaut ko no vecajām receptēm un izmanto vietējās izejvielas.
Kulinārā mantojuma zīme ar baltu pavāra cepurīti uz zila fona, ar dakšiņu un nazīti blakus ieguva aizvien lielāku atpazīstamību. 2013. gada 6. decembrī oficiāli tika reģistrēta biedrība Latgales kulinārā mantojuma centrs, kas pārņēma šī zīmola koordinēšanu Latgalē. Vairāk par biedrību var atrast interneta tīmekļvietnē: kulinaraismantojums.lv.
Pārsteigums nāca pagājušajā gadā, kad sākotnējā Eiropas kulinārā mantojuma zīmola izveidotāja – Skones pašvaldība Zviedrijā – pieņēma lēmumu turpmāk atteikties no šī tīkla pārvaldīšanas. Ilggadējais zīmola koordinators Niklass Fjellstrems (Niclas Fjellström) aicināja tieši latgaliešus turpināt Kulinārā mantojuma zīmes licences galvenā turētāja godu un uzņemties ar to saistītos pienākumus. Kopš septembra Latgales kulinārā mantojuma centrs ir galvenais atbildīgais par aptuveni četrdesmit reģioniem – pamatā no dažādām Eiropas valstīm, bet ir arī divi Turcijas reģioni. Citviet pasaulē arī sāk taustīties un domā par šādas sadarbības formas ieviešanu pie sevis. Vairāk informācijas var apskatīt tīmekļvietnē: culinaryheritage.net.
Dažādus gardumus var nogaršot arī Krāslavā, bet ne gluži uz sitienu tūrists var apsēsties pie galda un prasīt asuškas, cymusu vai asins desas. Iepriekš ir jāpiesakās. Tad gan var sarīkot arī kādu meistardarbnīcu, uz vietas ir arī vecā krievu krāsns – ja nepieciešams, tiek kurināta arī tā.
Laika gaitā ir sagatavoti daudzi bukleti par visiem Latgales kulinārā mantojuma kopējiem, ir izveidota arī vērtīga pavārgrāmata ar vietējām receptēm, tomēr ceļotājs aizvien prasa, kur to visu var pamēģināt uz zoba? Tāpēc, ja ir vismaz desmit cilvēku grupa, tad Tatjana Kozačuka kopā ar palīgiem pati ķeras pie galda organizēšanas – sakoordinē vietējos ražotājus, lai kopā veidojas patīkams un garšīgs cienasts.
Šobrīd Krāslavas Amatniecības centrā klāt pie kokapstrādes un kulinārā mantojuma meistardarbnīcām ir iespējams iepazīties ar keramikas tapšanas procesu Olgas un Valda Pauliņu vadībā, aušanas pasaulē nokļūsiet ar radošo rokdarbnieci Ainu Gubu, ādas rotu izgatavošanas nianses atklās Ludmila Morozova, stikla dekoru darbnīcu vada Elvīra Škutāne, un aromāru darbnīcā var pasmaržot arī koku. Grāfa Plātera videostāstu par kokapstrādi Krāslavā varat noskatīties jau tagad: ej.uz/videoKraslava – tajā darbojas arī mūsu šoreiz uzrunātais koka amatnieks Aivars Andžāns.
