Krāsas koka mājai – kura labāka? 5
Indulis Burka, “Praktiskais Latvietis”, AS “Latvijas Mediji”
Jau gadsimtiem koka māja ir viena no labākajām izvēlēm omulīgam ģimenes mājoklim. Tomēr ar laiku koksne kļūst tumšāka, jāizvēlas arvien tumšāku toņu koksnes aizsardzības līdzekļi. Taču gribas dzīvot gaišā, košāk nokrāsotā mājā. Risinājums – nokrāsot māju, lai tā būtu glīta un pasargāta ilgāku laiku. Bieži vien šim nolūkam izvēlas tieši akrila krāsu.
Akrila krāsu īpašības
Akrila krāsas ir sintētiski ūdenī šķīstoši savienojumi, kas ražoti, izmantojot augstas kvalitātes polimēru akrila emulsijas, kas darbojas kā saistvielas starp krāsvielām un ūdeni. Krāsu sastāvā ir īpaši komponenti, kas palielina krāsu darbības laiku, kā arī veicina ūdens emulsiju stabilitāti, ilgstoši uzglabājot.
Pēc sacietēšanas akrila krāsa veido plānu polimēra plēves slāni, kam ir lieliska saķere ar virsmu. Šis plānais elastīgais pārklājums aizsargā virsmu no apkārtējās vides ietekmes, savukārt sastāvā esošie pigmenti nodrošina vēlamo krāsu.
Priekšrocības:
• izturīgas pret atmosfēras iedarbību, arī saules UV staru ietekmi, tāpēc tās ilgi saglabā sākotnējo krāsu;
• polimēra plēve ir droša pret ūdeni un ar labu tvaiku caurlaidību, tas ievērojami pagarina ēkas ekspluatācijas laiku;
• akrila krāsas ir elastīgas, tāpēc pārklājums neplaisā, mainoties gaisa temperatūrai;
• krāsām ir labas segšanas īpašības, jau divi slāņi rada vienmērīgu virsmu pat uz kontrastējoša tumša fona;
• tās daudz mazāk pil un notek nekā eļļas vai alkīda krāsas;
• nav nepatīkamas smakas, ir videi draudzīgākas;
• bāzes sastāvu iespējams tonēt izvēlētajā krāsā;
• pārklājums ātri žūst, kas ievērojami paātrina fasādes krāsošanu.
Trūkumi:
• akrila krāsas ir veidotas uz ūdens bāzes, tāpēc tās nevajadzētu uzglabāt zemā temperatūrā, jo sastāvs vairs nebūs lietojams;
• turpmākie krāsas slāņi jāuzklāj tikai pēc tam, kad iepriekšējais pilnībā nožuvis, citādi kopējais pārklājums var izrādīties pārāk biezs;
• nevajadzētu pirkt nezināmu ražotāju krāsas, pat ja tās piesaista ar ļoti zemu cenu. Pēc nožūšanas šādas krāsas var zaudēt toni un citas akrila pārklājumam raksturīgās īpašības.
Priekšdarbi pirms krāsošanas
Pirms apdares dēļu krāsošanas tie noteikti jāapstrādā ar koksnes aizsardzības līdzekļiem. Vēlams izmantot antipirēnus, tie samazina koksnes degtspēju, kas dzīvojamajās telpās īpaši svarīgi. Ekspluatācijas laikā antipirēni neizdala bīstamus savienojumus un praktiski neietekmē koksnes izskatu. Savukārt antiseptiskas iedarbības sastāvi palīdzēs izvairīties no koksnes inficēšanās ar trupi, kā arī apturēs pelējuma izplatīšanos.
Ja paredzēts atsvaidzināt jau reiz krāsotu virsmu, īpaši, ja tā krāsota ar kādu citu krāsu, vēlams vispirms to nomazgāt ar sodas šķīdumu (5 l silta ūdens izšķīdina 150 g sodas). Tādējādi virsma tiks attaukota. Vēl labāk, ja veco krāsas slāni var notīrīt pilnībā, īpaši, ja tas atslāņojies vai parādījušās plaisas. Var izmantot celtniecības fēnu, ar kuru krāsu sakarsē un tad notīra ar metāla špakteļlāpstiņu. Jāielāgo – karsējot no vecās krāsas var izgarot indīgi savienojumi, kas var kaitēt veselībai. Iespējams arī iegādāties īpašus šķīdinātājus, kurus uzklāj uz virsmas, nogaida paredzēto laiku, pēc kura veco krāsu var notīrīt ar cietu saru suku.
Pēc vecās krāsas notīrīšanas apdares dēļus rūpīgi apskata un pelējuma bojātās vietas apstrādā ar atbilstīgiem līdzekļiem. Plaši bojātus dēļus labāk aizstāt ar jauniem.
Tīrus apdares dēļus nepieciešams slīpēt ar smalku smilšpapīru. Kad darbs pabeigts, rūpīgi noslauka putekļus, īpašu uzmanību pievēršot šuvēm. Virsmu gruntē ar otiņu vai pulverizatoru. Bieži vien gruntēšanai izmanto to pašu sastāvu, ko vēlāk krāsošanai, vai akrila bāzes antiseptiķi.
Arī pamata pārklājumu klāj ar otu vai pulverizatoru. Otas gan vajadzēs divas – šaurāku šuvēm un platāku virsmas krāsošanai. Lai pārklājums būtu pēc iespējas izturīgāks, tas jāuzklāj divās trijās pēc iespējas plānākās kārtās.
Krāsošanu labāk sākt no augšas – tā varēs izvairīties no nejaušām pilēm un notecējumiem. Katrai kārtai jāļauj pilnībā nožūt.
Līdzīgi rīkojas ar akrila laku uz ūdens bāzes, taču laiku pa laikam laku kārbā nepieciešams rūpīgi samaisīt.
Akrila krāsu konkurentes
Eļļas krāsas arī izmanto koksnes apstrādei. Tās ir noturīgas pret ārējās vides iedarbību, aiztur mitrumu. Tomēr jāņem vērā zemā tvaiku caurlaidība un ilgais žūšanas laiks.
Galvenās šādu krāsu sastāvdaļas ir saistvielas, visbiežāk pernica un krāsu pigments – smalks minerālvielu pulveris, kas neizšķīst saistvielā. Ir plēvi veidojošie komponenti – jo to vairāk, jo krāsa būs izturīgāka. Svarīgs arī gaistošo vielu daudzums. Tomēr šīs vielas parasti ir toksiskas un kaitīgas cilvēka veselībai, tās iztvaiko temperatūrā, kas pārsniedz 20 grādu.
Eļļas krāsu gandrīz vienmēr izmanto, lai atjaunotu vecu koka māju, kas iepriekš krāsota ar tādu pašu sastāvu.
Šīm krāsām ir diezgan zema izturība pret saules UV stariem – krāsa ātri izbalo un zaudē sākotnējo spīdumu. Ja izraudzīta šāda krāsa, vislabāk izvēlēties gaišus toņus, izbalošana nebūs tik pamanāma. Eļļas pārklājuma maksimālais kalpošanas laiks nepārsniedz 6–7 gadus, nelabvēlīgos laika apstākļos tas var būt daudz īsāks.
Eļļas krāsa ilgi žūst, tādēļ, lai putekļu daļiņas nepieliptu uzklātajam slānim, virsma jākrāso mierīgā laikā un žāvēšanai atvēlot vienu divas dienas.
Alkīda krāsas. Tās izgatavo, izmantojot alkīda laku, pildvielas, šķīdinātājus un krāsas pigmentus. Kā šķīdinātāju visbiežāk izmanto vaitspirtu. Kā saistviela sadzīvei domātajās krāsās visbiežāk tiek izmantota pentaftāla laka – biezi sveķi, kas atšķaidīti šķīdinātājā, pievienojot glicerīnu un citas vielas.
Krāsa žūst pietiekami ātri, parasti 6–12 stundās. Krāsām ir laba izturība pret laika apstākļiem, krasām temperatūras svārstībām (no -50 līdz 60 °C). Iespēju daudzveidība – kompozīcijas var būt matētas, daļēji matētas vai spīdīgas.
Tomēr alkīda krāsām ir arī trūkumi: tās ir ugunsnedrošas, tām ir ļoti zema izturība pret sārmainu vidi. Laika gaitā krāsa kļūst trausla, zaudē spīdumu, sāk dzeltēt un izveidojas plaisu tīklojums. Alkīda krāsas nav videi draudzīgas, tām ir diezgan nepatīkama smaka, kas saglabājas visu žūšanas laiku. Nokrāsotajai virsmai ir samērā īss mūžs – pēc pieciem sešiem gadiem tā būs pilnībā jāpārkrāso pat visai ideālos ekspluatācijas apstākļos.
