Krāsas Intas Celmiņas un Edvarda Grūbes gleznās 0
Mūkusalas Mākslas salonā līdz 23. jūlijam skatāma divu mākslas klasiķu Intas Celmiņas un Edvarda Grūbes jaunāko māksla darbu un mākslas salona kolekcijā esošo darbu izstāde “Gleznas”.
E. Grūbes darbi salonā izkārtoti pirmajā stāvā, bet I. Celmiņas – otrajā. Abi mākslinieki savā daiļradē turpina izzināt krāsas valodas iespējas, apliecinot glezniecības klasiskās vērtības. Māksliniecei I. Celmiņai visas krāsas ir labas, arī melnā, par kuru radies mīts, ka tā ir slikta. “Tas ir diezgan nelāgs stereotips. Melnam nav ne vainas. Melns ir tumšs. Tad liekas, ka tu tur kaut ko saskati. Un krāsa tā kā ļauj tev saskatīt. Tumsā vispār mums rēgojas. Spoki var nākt, arī princeses, domas un dzejoļi var nākt. Tumsa, nakts, melns – un tad, kad kaut kas spoži spīd, tad nu viņš spīd… Katrai krāsai pašai par sevi vispār nav nekādas lielas jēgas, jo ir svarīgi tas, kas tai stāv blakus,” par krāsām teic I. Celmiņa.
Arī E. Grūbes darbos galvenā vieta ir krāsai. “Krāsa ir pamatā gleznas iecerei, priekšmetu atlasei, klusajām iedabām. Krāsa ir iekšējās noskaņas izteicēja un ar gadiem, pilnveidojoties glezniecības izteiksmes līdzekļiem, kļūst arvien spožāka un brīvāka savās kombinācijās. Priekšmeti vai figūras ir izvēle, kas rāda uzsvarus uz būtisko mākslinieka dzīvē. Nav nejaušu tēmu vai gadījuma rakstura uzstādījumu. Krāsu un telpiskuma realitātes izjūta. Tomēr attēlojamais, gan stāvot blakus reālajam, patiesībā pieder filozofiskam un vispārinātam skatījumam,” tā teic mākslinieka dzīvesbiedre I. Celmiņa.
Mākslinieku glezniecības kopējā iezīme ir mēģinājumi notvert gaisa, gaismas, mūzikas un laika plūsmu. Eļļas glezniecībai raksturīga arī plaša iespēju gamma: raupjas faktūras, triepieni, gludi laukumi un lakas caurspīdīgā daudzslāņainība.
Savu darbu tapšanu autori komentē šādi: “Gleznas radušās vienā darbnīcā. Mūsu darbības pamatā ir kopēja izpratne par glezniecības uzdevumiem – par mākslas pozitīvu iedarbību uz skatītāju un krāsu kā galveno izteiksmes līdzekli. Atšķirības veido mūsu dažādie raksturi un motīvu izvēle. Edvarda nosacītās monumentālās kompozīcijas ar telpas atvērumiem un gaisa stihijām un Intas gaismas un tumsas strāvojumi dabas un mūzikas tēmās.”
Mākslas zinātniece Laima Slava, raksturojot mākslinieku, teic: “Grūbe ir krāsas meistars, gleznotājs, kura izvēlētās valodas spēks un ietilpība uzrunā un prasa līdzvērtīgi stipru pretī stāvētāju. Viņa darbi tīko pēc distances, jo to iedarbības lauks ir intensīvs un skar plašu telpu. To stāsts nav atraujams no glezniecības vielas, kas viņa otai pakļaujas plastiska, eksistenciāli dramatiska, kaismīgi romantiska un saudzējoši maiga.”
Bet par I. Celmiņu mākslas zinātniece L. Slava saka: “Kad Celmiņas roka velk līniju, kustībā atdzīvojas gan teiksmainu nakts radību, gan princešu, gan antīko dievu pasaules, tomēr nekas nespēj līdzināties tai nianšu bagātības eksplozijai, ko līdzi nes sievietes ķermeņa aprises. Sievietes augums Intai spēj izteikt visu, tas ir īsts psiholoģiskā portreta aizstājējs, lai runātu par to noslēpuma pilno sievietes esību, kuru vada jūtas un instinkti…”
Izstādes laikā klajā nāks izdevniecības “Neputns” veidots Intas Celmiņas darbu albums.
