Agris Liepiņš: Gozēšanās uz transportlīdzekļu pakaļas un piestrādāšana par latvieti izvērtās kurioza 0
Šajā pavasari pelēkās, garlaicīgās un lietainās dienas aiz loga dāsni tiek kompensētas ar krāšņiem politiķu paziņojumiem kārtējo korupcijas skandālu sakarā. Tie padara dzīvi krāsaināku – ieritinies segā pie televizora vai datora ekrāna un izbaudi spožās atklāsmes pērles!
Piemēram, Latvijai neveiksmīgo Eiropas Savienības Tiesas spriedumu Rimšēviča lietā KNAB priekšnieks pasteidzies nosaukt par apzināti zaudētu kauju, lai pēcāk uzvarētu karā! Vārdu kopa “apzināti zaudēta kauja” liek mums paraudzīties uz notikušo citādām acīm un nojaust Latvijas tiesībsargājošo institūciju neizmērojamo stratēģisko talantu vai vismaz tā potenciālu.
Pirms kāda laiciņa galvaspilsētas sabiedriskā transporta aizmugures rotāja izteiksmīgi dubultportreti – Rīgas mērs Nils Ušakovs kopā ar kādu sev mīļu partijas biedru, piemēram, ar jaunizcepto saskaņieti Anriju Matīsu. Gozēšanās uz “Rīgas satiksmes” transportlīdzekļu pakaļas un piestrādāšana par latvieti Matīsa kungam izvērtās pavisam kurioza – pēc korupcijas skandāla šajā uzņēmumā viņu iecēla par SIA “Rīgas satiksme” pagaidu valdes priekšsēdētāju, un brašais “Saskaņas” jaunbiedrs pēkšņi apjēdza, kādos mēslos iekritis. Tieši tā – mēslos, ja reiz pats izmisīgi sāka kliegt, ka netaisoties viens visus mēslus savākt. Tāpēc Matīsa kungs savam fotosesijas biedram iesniedza atlūgumu.
Te nu sākas tā cirka daļa, kura padara drēgnos vakarus krāsainākus – politiķu paziņojumi, kuru vienīgais uzdevums ir glābt amatpersonas seju, neveiksmi pasniedzot kā spīdošu uzvaru. Ko interesantu šoreiz teiks Rīgas mērs, kādu aforismu izvēlēsies, lai godam izietu no neveiklās situācijas? Ilgi nebija jāgaida – Nils Ušakovs pieņemot, ka strādāt šajā uzņēmumā ir liels izaicinājums, un Matīsa kungs noteikti ir izjutis visaptverošu politisko spiedienu atlaist Rīgas domi un Ušakovu. Tā teikt – sabruka zem ienaidnieka spiediena!
Kuriozi, bet līdztekus jāatzīst – mūsu politiķiem vēl jāpiestrādā, lai sasniegtu pasaules līmeni. Nu kaut vai šādu – neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma, 1940. gada 10. novembra vakarā Berlīnē, Anhaltas dzelzceļa stacijā hitleriskās Vācijas politiskā elite sagaidīja PSRS Ārlietu tautas komisāru Molotovu. Peronu rotāja ziedi, aiz svastikām slēpās PSRS karogi. Molotovs, ģērbies tumšā mētelī, izkāpa no vagona, viņu sagaidīja Ribentrops. Visilgāk Molotovs sarokojās ar SS reihsfīreru Himleru. Orķestris tīšām spēlēja Internacionāli divreiz ātrākā ritmā par normālo – lai, Dievs pasarg, līdzi nesāktu dziedāt kādi nejauši garāmgājēji, izbijuši komunisti.
Visus uzreiz notiesāt nevar, tas starptautiski ļoti slikti izskatīsies. Bankas prezidents, galvaspilsētas mērs – nu nav labi, nepavisam nav labi. Bet mēs taču gribam, lai ir labi!