Krāsainā melanholija 1
Katrs cilvēks apriori ir vientuļš. Jā, protams, viņš dala savu sociālo telpu ar citiem, dzīvo, iemīlas, dzimst bērni… Bet tik un tā ar savu atbildību pasaules priekšā katrs no mums vienmēr paliek viens pret vienu. Neskatoties uz šo neizbēgamo faktu, vientulība tiek uzskatīta par kaut ko negatīvu, kaut gan tie, kas to dziļi izjutuši un vairs nebaidās no tās, ir iejūtīgāki un uzmanīgāki pret apkārtējiem nekā cilvēki, kuri nemitīgi meklē sev kompāniju. Tomēr galvenais – vientulība palīdz izprast sevi. Šobrīd Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) apskatāma izstāde “Biruta Baumane. Glezniecība”, ko veido 26 gleznas, kuras māksliniece novēlējusi muzejam savā testamentā. Šī izstāde ir ne vien gleznotājas daiļrades sava veida kopsavilkums, bet arī interesants veids, kā padomāt par vientulību no pozitīvās puses.
Pirmā Birutas Baumanes personālizstāde notika Mākslinieku namā Rīgā 1966. gadā. Turpmākā pusgadsimta laikā māksliniece sarīkoja daudzas vērienīgas izstādes Latvijā un ārzemēs un vienmēr bija klāt, pati iekārtojot vai dažreiz pēdējā brīdī pārkārtojot skates galējo izskatu. Šī ir pirmā izstāde, kas iekārtota bez mākslinieces klātbūtnes. Taču būtībā tas attiecas tikai uz gleznu izkāršanu, jo darbu atlasi rūpīgi veica gleznotāja pati, tādā veidā piedāvājot savas daiļrades pēdējo autorizēto pārskatu vai varbūt aicinot ieskatīties gleznās kā viņas dzīves vizuālajā dienasgrāmatā.
Tie, kas pazina Birutu Baumani, uzsver, ka viņa bija ārkārtīgi patiess, vitāls cilvēks. Bet, skatoties uz viņas “Pašportretu naktī”, kas rotā izstādes plakātu un iezīmē ekspozīcijas sākumu, pirmais, ko pamanāt, ir smeldze acīs un dziļa melanholija, kuru izstaro ne tikai portreti, bet visi viņas darbi. Ir sajūta, ka katra glezna satur kādu dziļi personīgu daļu no Birutas Baumanes būtības, un šī psiholoģiskā saite nekad neļaus darbiem dzīvot patstāvīgi bez mākslinieces ego iluzorās klātbūtnes. Visticamāk, tāpēc arī šķiršanās no gleznām pašai autorei vienmēr sagādāja tik lielas mokas, ka pat tuvākiem draugiem viņa izvēlējas dāvināt savu gleznu atkārtojumus. Cik svarīgs šis “Pašportrets naktī” bija pašai māksliniecei, var saprast, ja iztēlojamies, ka viņa vairākas reizes stingri noraidīja Tretjakova galerijas neatlaidīgos centienus nopirkt šo gleznu, izvēloties portretā attēloto vientuļā loga naksnīgo medus krāsas gaismu atstāt mājās.
Pārsteidzoši, ka melanholija var būt tik krāsaina. Krāsu un kompozīcijas gudrības māksliniece smēlusies no šādiem lielmeistariem – Leo Svempa, Romana Sutas, Valdemāra Tones, Vilhelma Purvīša, Jāņa Liepiņa, pie kuriem viņai palaimējās studēt akadēmijā. Šīs personības deva impulsu augt, attīstīties, slīpēt savu talantu un saglabāt uzticību saviem ideāliem. Domājams, šie pedagogi varētu lepoties ar savu skolnieci, jo Biruta Baumane, pieņemot meistaru gudrības un aizrautīgi strādājot, laika gaitā iemanījusies izkopt tādu otas stilu, ko nesajaukt ar citiem gleznotājiem, bet modernisma formveides tradīcijas rūdījums ļāva kļūt par “skarbā stila” paaudzes ievērojamu figūru. Šobrīd caur ceturtā stāva izstāžu zāles stikla grīdu var ieraudzīt, ka Birutas Baumanes darbi, atrodoties virs Latvijas starpkaru perioda mākslas pamatekspozīcijas, gandrīz tiešā veidā stāv uz klasiskā modernisma gigantu pleciem, apliecinot pēctecības pastāvēšanu caur padomju periodu, neskatoties un socreālisma mākslas ideoloģijas šķēršļiem.
Dzīve ir pārāk skaista, lai to negleznotu, un īpaši – ja tā ir pilnasinīga, krāsaina, dzīvespriecīga, atraisīta un garīgi piepildīta dzīve, kādu Biruta Baumane ir dzīvojusi. Dzīve ir kā dzeja, kas paliek uz audekliem iemūžināta visdažādākajos žanros un sižetos. Tās var būt bērnības atmiņas vai ceļojumu vizuālās piezīmes; tie var būt māksliniecei tuvi tipāži: zvejnieki – skarbie un dziļi jūtīgie cilvēki vai klauni, aiz kuru jautrajām maskām slēpjas izmisuma un vientulības pilnas acis. Starp Baumanes varoņiem ir arī personības, kas dāsni izrotājušas ne tikai mākslinieces mūžu, bet ieņem arī būtisku lomu visas latviešu tautas identitātes apziņā – garīgie līderi un pašapziņas stiprinātāji, izcili mūziķi, dzejnieki, aktieri utt. Un, protams, atsevišķu vietu aizņem akti, kas māksliniecei bija savdabīga daiļrades laboratorija, kur izkristalizējās vairāki atklājumi, kas vēlāk ienāk arī pārējos žanros, pat klusajā dabā un ainavā.
Nevienā Birutas Baumanes darbā nekas nav sadomāts, viss sastāv no dzīves fragmentiem. Atmiņas, dzīve, cilvēki – viss līdzīgi karuselim var aizraut skatītāju Baumanes mākslas pasaulē, kur formas dižā vienkāršība sakausēta ar dziļi filozofisku saturu. Pati māksliniece stāstīja, ka visu dzīvē sastapto, ieraudzīto viņa tūliņ vienlaikus redz uzgleznotu vai vārdos izteiktu. Rakstiski Biruta Baumane apkopoja savas atmiņas autobiogrāfijā “Es dzīvoju” un viņas 90. jubilejas gadā izdotajā atmiņu grāmatā “Saruna ar sevi”. Bet, protams, ka pēdējos gados, izvēloties vientulību, māksliniece daudz sarunājās ne tikai ar sevi, bet galvenokārt ar simtiem gleznu viņas darbnīcā, kas vienmēr bija viņas mājas un viņas dzīve.
VĒRTS PIEREDZĒT
27. augustā plkst. 15 ciklā “Sarunas muzejā” LNMM galvenajā ēkā (Rozentāla laukumā 1) notiks tikšanās ar izstādes “Biruta Baumane. Glezniecība” kuratori, mākslas zinātnieci Ilzi Putniņu un aicinātiem viesiem.
