Guna Roze: „Pasaule un sabiedrība gāžas grāvī” 2
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Patlaban notiekošās XXIV Ziemas olimpiskās spēles Pekinā skaidri uzrāda – kaut kas vairs nav, kā ierasts. Kaut kas ir citādi. Un šis “kaut kas” izrādās tik liels, ka nevar nepamanīt. Vērojot olimpisko spēļu norisi, vairs nav šaubu, ka pasaule virzās citādi. Citur. Diemžēl nekādu pazīmju, ka dodamies uz kārtējo “saulaino tāli” vai “uz jauno krastu”. Labākajā gadījumā pasaule un sabiedrība gāžas grāvī, sliktākajā – metas no kraujas. Bet varbūt tā vajag. Lai izdzīvojušie sāktu no nulles.
Kā nepārprotams apliecinājums citādumam pārsteidza jau spēļu atklāšanas ceremonija. Virssajūtas rādījās cerīgas – ceremonijas scenārijs, režija, scenogrāfija, šķiet, mēģināja pavēstīt, ka bez ārišķības un “cik tas maksā?” ir vēl citas vērtības, ko cilvēcei derētu atcerēties.
Nebija noalgoti superdārgi skatuves mākslinieki un triku meistari. Tā vietā lielformāta projekcijā redzējām bērna sejas profila līniju un dzirdējām bērnu kori. Bērnu koris… spēcīgs simbols. Kamēr bērni dziedāja un mēģināja pareizi izpildīt iestudētās kustības, komentētājs atklāja, ka šim priekšnesumam viņi trenējušies trīs mēnešus, bet es kā skatītājs priecājos, ka korim tomēr nesanāk ķīniešiem ierastā milimetru un mikrosekundes precizitāte. Bērni ir bērni. Jauki tāpēc, ka nav kareivji parādē, – bērni drīkst smaidīt, drīkst kļūdīties.
Pēc tam visa pasaule no Starptautiskās olimpiskās komitejas prezidenta Tomasa Baha uzzināja, ka “dosim iespēju mieram”. Pat negribas minēt, kas tas bija. Vai tiešām prasme lietot valodu kļuvusi par superspēju? Runātājiem aiz muguras redzējām jau pieaugušus – ar milimetra precizitāti iedresētus vienādsmaidītājus un starp tiem vienu, kurš atļāvās nesmaidīt. Ģenerālmēģinājumā, visticamāk, vēl smaidīja, bet tiešraidē – ne.
Kas viņam pēc tam par to būs (vai jau bija), mēs diez vai uzzināsim, bet visa pasaule redzēja, ka puiša seja atļaujas paust to, ko jūt sirds un prāts, nevis ko pieprasa ideoloģija. Tikpat tieša bija vēl kāda seja – Putina iesnaušanās tieši tai laikā, kad arēnā iesoļoja Ukrainas delegācija. Kur nu vēl daiļrunīgāk?
Ne bez nozīmes bija arī olimpiskās lāpas forma un tās nesēju vecuma algoritms. Augšupvērstā spirāle no rokas rokā tika nodota katrā nākamajā desmitgadē dzimušam sportistam, būtībā turpinot to pašu simbolisko vēstījumu, ko bērnu koris. Turklāt izrādās, ka olimpisko lāpu var vienkārši atnest un nolikt tai paredzētajā vietā – bez milzu pompa, bez gigantiskas liesmas uzburšanās. Supermārketu un pirkšanas drudža laikmetā Pekinas olimpiskā uguns stāstīja par pieticību, ko cilvēce aizmirsusi. “Pēc kā dzenamies, kur esam aizdzinušies?” – it kā jautā pieticīgā uguns vienkāršajā sniegpārsliņā, kuras zīmējumā vienojušās visas dalībvalstis.
Un vēl kāda savādība. Izrādās – olimpisko apļu krāsai vairs nav nozīmes. Vienmēr esam zinājuši, un tas nekad nav slēpts, ka katrs aplis simbolizē kādu no pieciem kontinentiem, tostarp melnais – Āfriku. Nu izrādās, ka tā vairs nedrīkstam domāt, – korekti ir nepieminēt savu identitāti. Nez kāpēc panika netiek celta par dzelteno vai sarkano apli. Un ko lai saka eiropieši par sev piešķirto zilo? Nākamajā dienā televīzija demonstrē “Supernovas” pusfinālu un tīras sagadīšanās pēc vairāku dziesmu šovi iesmaida par šo tēmu. Labi, ka tas ir izdevies gaumīgi. Bail domāt, kā izvērstos notikumi, ja kādu šie vēstījumi aizvainotu.
Visā šajā nepārprotamo simbolu un paradoksu kaleidoskopā olimpiādes vērotājs saprot, ka kovida dzimtenē Ķīnā medaļas iegūs nevis stiprākie, bet negatīvie. Un, ja visus pieminētos olimpiskos simbolus sarindotu TOP sarakstā, šis, iespējams, uzrāptos virsotnē.
Varbūt tā vajag – mesties kraujā, lai izdzīvojušie sāktu no nulles. Tikai – kas būs izdzīvojušie? Vai tie puiši un meitas, kas, izprotot notiekošo, atļaujas nesmaidīt visai pasaulei? Un kādu nākotni veidos bērnu koris? Varbūt jau drīz olimpiskajās spēlēs būs jaunas disciplīnas, piemēram, daudzcīņa ar iepirkumu ratiem, kas lielāki par pašu sportistu? Bet varbūt ar tiem stadionā ievedīs olimpisko uguni un neviens nebrīnīsies?
