“Man liekas, ka dzīvojam idilles stūrītī.” Saruna ar Jāņa Baltvilka balvas ieguvēju grāmatu mākslā Loti Vilmu Vītiņu 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jūlija beigās par dzejnieka Jāņa Baltvilka šī gada balvas laureāti, labāko ilustratori bērnu un jauniešu grāmatu mākslā par grāmatu “Dzejnieks un smarža” (izdevējs “Aminori”) žūrija atzina jauno dzejnieci un mākslinieci LOTI VILMU VĪTIŅU. Viņa ir arī grāmatas autore un ilustratore. Pavasarī “Dzejnieks un smarža” kļuva par laureāti arī grāmatu mākslas konkursā “Zelta ābele 2019” – kategorijā “Dzeja bērniem un jauniešiem”.
Mūsu saruna bija samērā ilga, un likās, ka tai cauri vijas ļoti gaiša un stipra spēka iezīmēta līnija: cik svarīgi ir dzīvot šeit un šobrīd Latvijā. Tā bija mūsu pirmā tikšanās, un ir brīnišķīga sajūta, ka mūsu valstī izaug tik gaišas gaismas pilni un talantīgi mākslinieki. Saruna notika Lotes vecvecāku mājas dārzā. Liekas, ka māksliniece, vismaz pašlaik, bez šī maģiskā dārza nav iedomājama.
– Cik sen jūs jau rakstāt un zīmējat?
L. V. Vītiņa: – Jau bērnībā aizsāku rakstīt romānus, stāstus, kurus pati ilustrēju. Tolaik burtnīcā ar cietiem vākiem gluži kā īstā grāmatā biju izdomājusi sarakstīt un uzzīmēt simt piedzīvojumu stāstu, bet ar tik lielu skaitu gan netiku galā!
– Kas ir jūsu spēks, jūsu radošā darba aizmugure?
– Esmu no daudziem saņēmusi ļoti daudz mīlestības un atbalsta. Bet vienmēr gan tas nav tieši: nonāc vienā vietā, tā aizved uz nākamo, tikai tad satiec to, ar kuru bija jāsatiekas. Pēc Mākslas akadēmijas absolvēšanas viens no pirmajiem pamudinājumiem bija darbs ar “Kuš” komiksiem: jutu, ka varu darīt to, ko gribu, un ka ir kādi, kuri manu darbu novērtē. Tas bija liels sākuma atbalsts laikā, kad tikko biju pabeigusi mācības, bet vēl meklēju īsti pareizo virzienu.
– Cik nozīmīga ir vide, kur dzīvojat? Vai vecvecāku dārzs un tā tēli atspoguļojas arī dzejā un zīmējumos?
– Esmu pieradusi, ka ap mani ir dārzs. Mākslas akadēmijā studēju glezniecību, un iesākumā Rīgā likās grūti un saspiesti. Taču beigu beigās man pilsēta iepatikās. Tur ir citas jaukas lietas, tur var satikt cilvēkus. Domāju, ka šis ģimenes dārzs vairākās paaudzēs ir nogulsnējies zemapziņā, man te patīk zīmēt visus augus. Šeit ir idille: dārzs pa vidu, vienā pusē jūra, otrā upe. Dārzā ciemiņiem rādu kaktusu kolekciju, tā ir noteikti jāredz, mani aizrauj to pretrunīgums – kaktusiem ir gan adatas, gan ziedi.
– Kādā rakstā jūs sakāt: “Man šķiet, ka mani kāds ved, bet galīgi ne pa taisnu taku.” Vai Lotes taka ir taisna?
– Nē, nav jau tādas taisnas takas. Vienīgais, kas šķiet taisns, ir tas, ka it kā zinu, pēc kā tiecos, zinu, ko gribu darīt, bet tāpat ik pa laikam notiek daudz kas dīvains. Ja takas būtu taisnas, tad tā būtu garlaicība, pat negribētu, lai manā priekšā būtu taisnas takas.
– Atkal citēju jūs pašu: “Tas ir liels spēks – ar zīmējumu sakārtot nesaprotamas situācijas, savaldīt izmisumu un padarīt dzīves šausmas par kaut ko savu.”
– Jā, tā es jūtos. Šīs domas ir visa pamats, kāpēc zīmēt. Kaut gan ne katrs darbs šobrīd ir tik ekstremāls.
– Pie kā tieši šobrīd strādājat?
– Vēl ir procesā pēdējie divi darbi, kuri paredzēti Rīgas svētkiem. Pirmais domāts bērniem: zīmēju Vecrīgas karti ar detalizētām mājiņām, otru paredzēts izstādīt Imantas kultūras un atpūtas centra skatlogos, tas būs komikss par latviešu varoni Imantu, viņš pamodies mūsdienās un dara ikdienišķas lietas.
– Kurā tehnikā jūtaties visbrīvāk?
– Pēdējā laikā strādāju ar pavisam minimāliem līdzekļiem, zīmēju ar tušu, spalvu un otu un, protams, lietoju datoru, lai zīmējumu apstrādātu un pievienotu krāsas. Reizēm ilustrācijās man patīk arī akvareļu laukumiņi, bet principā esmu pārgājusi uz tušas tehniku – līnijās, pēc tam krāsas nāk atsevišķi. Tā strādājot, jūtos ērti un labi.
– Kas ir svarīgāks: līnija jeb krāsa?
– Abi ir svarīgi. Es teiktu līnija, bet krāsa visu padara dzīvu.
– Domājot par “Dzejnieku un smaržu”, kas no tur attēlotā ir būtiskāks: uzzīmētā smarža, dzīvnieki, dārzs, mākoņi – bez kā nevarētu iztikt? Daudzi piebildīs, ka arī bez pašas dzejas varētu iztikt!
– Tas ir svarīgs jautājums, un es arī par to daudz domāju. Man nepieciešamas abas lietas: gan spēja rakstīt, gan spēja zīmēt. Savukārt smaržas ir manas mammas aizraušanās. Man likās interesanti izdomāt, kā uzzīmēt smaržu, kādas sajūtas tā var izraisīt, ko smarža katram nozīmē emocionālā nozīmē.
– Vai dzejnieks var būt bez smaržas izjūtas?
– Domāju, ka noteikti. Ir tik daudz veidu, kā rakstīt dzejoļus, var taču rakstīt par to, ko sajūti ar pirkstiem, arī tas būtu labs temats, tāpat par jebkuru citu maņu. Rakstot es uzzināju, ka smaržu sajūtas ir cieši saistītas ar emocijām, tieši smarža atsauc atmiņas spēcīgāk nekā tas, ko ieraugi vai dzirdi.
– Kur jūs sevi saredzat pēc desmit gadiem?
– Man gribētos turpināt darīt to, kas man patiešām patīk. Tas man ir svarīgi. Vēl gribētu pašai savu dārzu un darbnīcu.
– Kādu iedomājaties Latvijas smaržu?
– Šķiet, ka tas ir kas smaržīgi patīkams, nevis nepatīkams. Gan jau Latvija smaržo pēc kādām pļavām… varbūt mazliet pēc jūras. Man liekas, ka dzīvojam idilles stūrītī, kur viss ir tik mazs un mierīgs, cilvēki pazīst viens otru. Protams, zināmā mērā tas ir siltumnīcas stūrītis. Ir jau gan arī skarbākas lietas, piemēram, ziema, bet kopumā man ļoti patīk šis mazais formāts. Neesmu daudz ceļojusi, bet Latvijā ir labi atgriezties – tas ir kā uzvilkt mugurā atkal pašam savas drēbes.
– Ko jums nozīmē valoda un vārdi?
– Lasīts teksts atver vēl vienu pasauli, tas man ir būtiski.
– Un tieši latviešu valoda? Brīžiem jūs rakstāt arī angliski.
– Nē, angļu valodā nejūtos tik labi, lai rakstītu dzejoļus. Nedomāju, ka “Dzejnieku un smaržu” es varētu uzrak-stīt angliski.
– Cik kritiska esat pati pret sevi?
– Varbūt tagad esmu mazāk kritiska nekā agrāk, jo esmu sapratusi, ka ne vienmēr paškritika palīdz. Ir grūti vienlaikus kaut ko radīt un sevi kritizēt. Var radīt un kritizēt pēc tam. Kritizēšana aizstumj domas un darbus atpakaļgaitā, un tad grūti strādāt. Ir ļoti grūti novērtēt to, ko esi izdarījis.
– Kā mākslinieks izjūt balvu saņemšanu?
– Nebiju gaidījusi, ka ar maniem darbiem tas notiks tik ātri. Baltvilka balva būtu bijusi tā, uz kuru nākotnē noteikti tiektos, bet balvas saņemšana bija negaidīts iepriecinājums tagad. Nebiju pat iedomājusies par šādu pārsteigumu! Balva dod lielāku pārliecību, ka citi tavu darbu novērtē, un tas ir ļoti skaisti.
– Cik ilgā laika posmā tapa grāmata “Dzejnieks un smarža”?
– Ilgi, gandrīz divus gadus. Process bija garš, lai panāktu rezultātu: pats zīmēšanas process ir tikai viens brīdis, bet pēc tam darbi ir jāieskenē, jāapstrādā, jāsagatavo, lai būtu atbilstošā formātā. Kad nodevu tipogrāfijai, likās, ka vēl būtu vismaz piecdesmit lietas, ko man gribētos uzlabot. Zīmēšana, protams, ir visa centrā, bet, ja grib zīmēt profesionāli, tai apkārt ir arī visas citas lietas.
– Nākamā grāmata jau ir padomā?
– Tā jau ir sākta. Top grāmata jauniešiem, es teiktu, tā domāta divpadsmitgadīgām meitenēm. Grāmata būs par meiteni, kura dzīvo mazpilsētā. Tur nekas īpašs nenotiek, un meitene iztēlojas, ka dzīvo ūdenstornī. Iztēlē viņai iespējams darīt to, ko viņai gribētos, un tur viss ir iespējams. Grāmatā būs arī zīmējumi, bet vairāk teksta nekā līdz šim, un šoreiz teksta radīšanu jūtu kā izaicinājumu. Esmu pieradusi rakstīt dzejas formā, jaunajā grāmatā vairāk būs proza. Prozā jābūt sižeta kāpinājumam, nevis kā dzejolim, kurš var dzīvot pats par sevi.
– Vai Latvijā māksliniekam ir viegli dzīvot?
– Es teiktu, ka ne, bet arī tas atkarīgs no situācijas. Latvijā nav liels glezniecības tirgus, bet ilustrācijas žanrs ir nedaudz pateicīgāks, jo to var izmantot dažādos veidos. Gleznotāja darbu liktenis vairāk atkarīgs no galerijām.
– Cik svarīgi radošam cilvēkam ir būt neatkarīgam? Piemēram, ja par lielu naudu būtu ne nu gluži jāpārdod dvēsele, bet jāzīmē lietas pret savu pārliecību?
– Tas nebūtu vēlams, un es teiktu, ka tā nevajag darīt. Es gan negribētu kādu nosodīt, taču pati gan negribētu nonākt tādā situācijā. Cilvēkiem patīk mākslu nošķirt no naudas, bet māksliniekiem pašiem šis nošķīrums sagādā problēmas: viņi gribētu nodarboties ar mākslu, bet sabiedrībai ir viedoklis, ka mākslu nedrīkst sasmērēt ar naudu. Tas ir tik komplicēti… Māksliniekam par kaut ko ir arī jādzīvo! Ja es kādu ideju neatbalstītu, tad teiktu, ka labāk nevajag.
– Jums ir skanīgs latviešu uzvārds, dzīvojat latviskā vidē. Cik būtiski izjūtat latvietību?
– Es neesmu bijusi nekas cits kā latviete, tāpēc grūti pateikt. Pieņemu to kā faktu.
