Krāpšanās vadmotīvs. Maija Svarinska recenzē M. Čehova Rīgas Krievu teātra izrādi “Centrālparka rietumi” 0
Maija Svarinska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējā laikā izskanējis daudz dažādu viedokļu par Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra (RKT) repertuāru un māksliniecisko izpildījumu, un tas vēl vairāk aktualizējies saistībā ar konkursa izsludināšanu uz teātra direktora amatu. Tāpēc šoreiz publicējam divu teātra profesionāļu viedokļus par RKT 3. februāra pirmizrādi “Centrālparka Rietumi”, ko veidojis teātra mākslinieciskais vadītājs Sergejs Golomazovs.
“Centrālparka Rietumi” teātrim, manuprāt, garantē skatītāju pieplūdumu, kaut vai tādēļ vien, ka šī darba autors ir superslavenais amerikāņu mākslinieks Vudijs Allens. Personība, kuru, domājams, zina vai par kuru vismaz ir dzirdējuši visi, kam ir kāds sakars vai interese par kinomākslu un teātri. Negrasos rakstīt viņa radošā veikuma apskatu, jo tie, kas vēlas, paši var to papētīt internetā. Minēšu vienīgi, ka Vudijs Allens ir četrkārtējs “Oskara” balvas laureāts, un tas vien jau liecina par viņa talanta mērogu.
Viņa talanta savdabība spilgti izpaužas arī lugā “Centrālparka Rietumi”, kas izrādes programmiņā ieguvusi ļoti precīzu apzīmējumu – traģiska komēdija. Sievietes un vīrieši vai, konkrētāk, vīri un sievas, uzjundot sarkastiska izsmiekla virpuļus, pārmet cits citam vai citai melus un nodevību, nemanot, ka viņu ekscentriskais sarkasms gluži kā irstošs plīvurs atsedz katra paša būtības aklo tukšumu – viņu dvēseli. Tieši šis atsegums arī interesē izrādes režisoru Sergeju Golomazovu. Ne jau velti viņš vienā no intervijām uzsver, ka izrāde tiek veidota par cilvēka patieso vērtību.
Uzzinot, cik daudz sievu un seksuālo skandālu ir bijis pašam V. Allenam, uzreiz gribas provokatīvi secināt, ka luga “Centrālparka Rietumi” savā veidā ir autobiogrāfisks darbs.
Tai pašā laikā pārsteidz šā autora radošais vēriens, ar kādu līdzīgas dzīves peripetijas tiek iestrādātas daudzos aizraujošos mākslas darbos. Tad kā? Sekss kā jaunrades impulss. Vai kā atelpa no intelektuālas pārslodzes? Nav ne jausmas.
Arīdzan M. Čehova teātra uzvedums uz tamlīdzīgu asociāciju nevedina. Šai ziņā neko nezinu arī par S. Golomazovu, kas 2018. gadā kļuvis par mūsu Krievu teātra māksliniecisko vadītāju. Atliek vienīgi atgādināt, ka viņam šajā varoņu seksuālo attiecību gaisotnē principiāla esot cilvēka patiesā vērtība.
Pirmizrādes skatītāji visai šai savstarpējo attiecību jezgai atsaucas ar pacilājošu prieku un smiekliem. Iespaida azartu ļoti stimulē arī izrādes scenogrāfija. Mihails Kramenko radījis savdabīgus skulptūras fragmentus, kas iznākumā savienojas, veidojot lielu atkailinātu sievišķi. Šķiet, ka drīzāk tā varētu būt kādreiz Rīgā pie Mākslas akadēmijas redzētā Villendorfas Venēra, nevis no slavenā Ņujorkas parka palienēts citāts.
Vismaz, tajā staigājot, neatceros, ka būtu redzējusi šādu figūru. Būtībā tas nemaz nav arī tik svarīgi, jo parks, sevī aptverdams dabas un mākslas vērienīgu simbiozi, patiesi ir apbrīnojami košs. Līdz ar to scenogrāfija kļūst gandrīz vai par vienu no galvenajām darbības personām – Central Park West.
Izrādes veidotāji tikpat veiksmīgi likuši lietā arī faktu par Vudija Allena muzikalitāti, proti, viņš, kā zināms, bijis arīdzan džeza klarnetists. Noteiktos darbības brīžos negaidīti pazūd skatuves noformējuma aizmugurējā siena, atsedzot mūsu skatienam sava veida orķestri, kurā aizrautīgi darbojas Vladimirs Tuzovs (taustiņinstrumenti), Dmitrijs Karpovs (basģitāra), Jūlija Saveļjeva (ģitāra) un Antons Visockis (sitamie instrumenti).
Vienlaikus avanscēnā izskrien Rodions Kuzmins, dedzīgā temperamentā izdziedot dziesmas, kas sasaucas ar konkrētās situācijas vadmotīvu. Bet situācija faktiski ir viena. Krāpšanās vai, izsakoties žargonā, citam cita uzmešana. Tikai nianses dažādas. Vai tā būtu krāpšanās laulāto starpā, draudzības vai pašam sevis piekrāpšana. Atbilstīgi situācijai attīstās arī dialogi. Mainās runas temps, intonācija un balss skaņa. Vienīgi kopējais skatpunkts nemainās – gara nabadzība.
Aktieri šo tukšības tukšību ataino iespaidīgi. Ir, ko redzēt, ir, par ko pasmieties. Turklāt lieliski izstrādāts arī katras personas vizuālais tēls, ko veidojusi kostīmu māksliniece Valentīna Začiņajeva.
Jekaterinas Frolovas Filisa – šmauga, modīga bez uzspēlētas ārišķības. Savukārt Veronikas Plotņikovas Kerola ir krietni pašpārliecinātāka, jo laikam domā, ka ir ne tikai daudz elegantāka par Filisu, bet arī viņai vīru nocēlusi. Svārki, blūze – viss oranžs, turklāt izšūdināts īpašā piegriezumā. Arī viņas krāšņā frizūra “piespēlē” apģērbam.
Līdzīgi saspēlējas arīdzan abu varoņu dialogs – intonācijas te uzlido, te krīt, te ieslēpjas saskābušos šļupstos, lai pēc brīža atkal trauktos augšup. Tā birtin birst apvainojumi. Šajā nospriegoto attiecību skaidrojumā negaidītu pavērsienu rada Hovards, ko spēlē ārštata aktieris Šamils Hamatovs. Salīdzinājumā ar dāmām Hovards ģērbies samērā necili, arī pats itin kā pieticīgs tipiņš, tomēr, lai gan uz pašnāvību tendēts, apveltīts arī ar savu temperamenta un humora devu. Varētu teikt, ka viņš notikumu samezglojumā ievieš savu skaidrību.
Darbības saturu neizklāstīšu, jo būtībā par to jau viss ir pateikts. Piebildīšu vienīgi, ka salīdzinājumā ar skatītāju lielāko daļu man reizumis bija garlaicīgi. Tādēļ, ka pārsvarā valdīja a’la farsa stils. Tā īpašā spēles maniere, kad pāri notikumiem un personāžam prevalē ironija. Taču ironijas pārpilnība aizved prom no režisora skatījuma, no tā, kā viņš raugās uz notikumu būtību. Viss aprobežojas vienīgi ar smieklīgo. Bet tā gribētos, lai kļūtu nopietni. Es to nesaku par varoņiem, bet par režiju un pati par sevi.
Situācija mainās, kad uz skatuves parādās Igora Čerņavska varonis. Viņa Sems ir izlēmis šķirties ne tikai no sievas, bet arī no mīļākās, lai apprecētu gados vēl pavisam jauniņo Džuljetu, ko ar paļāvīgu pietāti pret savu pusmūža krīzes pārņemto izredzēto spēlē Adriana Tatjana Začeste. I. Čerņavska Semā jaušams tas tēla īstums, kas ne tikai ļauj uztvert varoņa iekšējās dzīves kontekstu, bet šai sakarā liek arī aizdomāties par viņa esības būtību.
Inteliģenta, gudra un savā ziņā baismīga vīrieša tēls, kas visu mūžu ir paradis dzīvot tikai sev.
Turklāt vienlaikus viņš spēj būt tik dabiski smalks komplimentos, atzīšanās brīžos, atklājot notikušā īstenību vai izsakot savus vērtējumus, tik apveltīts ar gluži vai atbruņojošu atklātību, lai prezentētu sevi bez jebkādām problēmām, ka arī man bija jāsmejas.
Jā, pēdējais izrādes posms pielika īsto punktu režisora S. Golomazova pārdomām par cilvēka patieso vērtību. Egoisma visspēcība. Cik briesmīgi, ka šī indeve izplatās sabiedrības dzīvē. Vai nu tā būtu ģimene, kolektīvs, vai valsts.
