Krapas krusta priedes atdzīvošanās. Fragments no Gunta Eniņa grāmatas “Nezināmā Latvija” 0
Krusta kokus apvij neizdibināta laikmeta un senuma tradīcijas un pretrunīgas motivācijas.
Bēru procesija apstājās pie krusta koka un stumbrā iegrieza krustu, lai mirušā dvēsele nenāktu no kapiem atpakaļ uz mājām. Krusts kļuva par robežšķirtni starp divām pasaulēm – veļu valsti un šosauli. Otra retāk sastopama motivācija ir gluži pretēja. Krustu griezuši tāpēc, lai dvēselīte zinātu veļu laikā atrast ceļu uz mājām. Krusta koku tradīcijas bijušas galvenokārt Vidzemes vidienē. Atradām 72 krusta kokus, kuros bija saskatāmi 178 iegriezti krusti.
No Krapas krusta priedes 300 m uz rietumiem slejas ar mežu noaudzis kalns, ko tautā sauc par Kapukalnu, bet valsts aizsargājamo arheoloģisko pieminekļu sarakstā tas reģistrēts kā Kanderu senkapi. Šī Kapukalna dienvidu nogāzē, 10 – 40 m no šosejas Stāķi–Galgauska slēpjas 22 krusta koki. Te krusti viens vai vairāki iegriezti priedēs un arī divās eglēs. Savukārt divus kilometrus uz austrumiem no Krapas krusta priedes pie Stāķiem šosejas malā ir Staru (agrāk Dreiņu) Krustu birzs. Tur atradām 24 krusta kokus, kur krusti griezti bērzos, eglēs un vienā priedē. Vientuļniece Krapas krusta priede ir kā centrs starp šodien vēl dzīvajām lielākajām krusta koku grupām.
Pēdējo reizi daudzcietušo Krapas krusta priedi es skatīju un fotografēju 2007. gadā. Aizsargžogs atkal bija sagāzts, bet krusta priedes stumbra augšpusē, kur teļu pieres nesniedzas, kā milzīgs pārsteigums bija iegriezts jauns balts krusts un otrs krusts, kādus gadus vecāks, gadu gaitā jau kļuvis tumšāks. Lūk, vēl ir kādi tradīcijas turpinātāji, kas aptur bēru procesijas mašīnas, kāpj pāri žogam un labu gabalu iet cauri teļu aplokam, lai izpildītu senču veco tradīciju vai arī aizgājēja pēdējo vēlēšanos.
2014. gadā dabas retumu krātuves sanāksmē Māris Zeltiņš rādīja bildes no šīs vasaras ekspedīcijas. Es vairākos attēlos ieraudzīju Krapas krusta priedi sulīgi zaļu skuju vainagā. Tiesa, puse zaru bija nedzīvi, atmiruši. Bet tie, kas atdzīvojušies, pletās, nosegti ar biezām zaļām skujām kā pagalma mauriņš pēc lietus. Re, augšām ceļas ne tikai izredzēti cilvēki, bet Latvijā arī mitoloģiskie koki. Ar kādiem debesu vai zemes spēkiem to var izskaidrot?! Varbūt ekstrasensi teiks, ka īpašas enerģijas? Bet ko teiks mežu zinātnieki, biologi? Līdz šim brīdim atdzimušo krusta priedi es paspēju skatīt tikai vairākās labās fotogrāfijās. Ļoti gribētu šo svēto brīnumpriedi, kas atdzimusi un sazaļojusi pēc daudzu gadu ilgstošas un atkārtotas stumbra nomizošanas, skatīt savām acīm, rūpīgi izpētīt un mēģināt atrast brīnuma izskaidrojumu. Šī taču bija veca, nomizota dižpriede!
Krapas krusta priede ir ne tikai dižkoks un senās tradīcijas kultūrvēsturisks piemineklis, bet tā ir neticams dabas brīnums Latvijā, kur varam vest Eiropas zinātniekus. Krapas krusta priede ir jānovērtē kā vispacietīgākais, visizturīgākais, vissīkstākais dzīvības brīnumkoks Eiropā.
Fragments no Gunta Eniņa grāmatas “Nezināmā Latvija”
