Krājumi no peles alas? 0
Bijām jau pieraduši, ka līdzīgi atraitnei sērās, kura pēc laulātā drauga aiziešanas apzvēr glabāt gultu tukšu un aukstu, arī mūsu budžets bija tik bēdīgā stāvoklī, lai aizliegtu jebkādas pasaulīgas baudas.
Nošķērēts un pastāvīgi uz nullīti apcirpts, tas tika ielikts sirdīgā finanšu ministra ar biedējošo uzvārdu Vilks portfelī un transportēts uz Saeimu kā bruņots dokuments, kam trūka tikai virsraksta – “Netuvoties! Kodīs! Griezīs!” Priekš visiem šī sega bija daudz par īsu, apbēdinošā kārtā no skopā finanšu ministra nekad un neko neizdevās izspiest, kaut apelēja pie augstākā mērā dabiskajām cilvēciskuma un humānisma jūtām.
Bet kas tad nu ir noticis? Vai ardievu, striktā dzelžainā finanšu disciplīna, un vai jau tiek nolaisti līķautiem līdzīgie taupības melnie karogi? Kur vien paklausies un dzirdi – valdība sola par visiem gādāt un dot naudu! Nē, tas ir jauki, un lai gaišāka iedegas valdības dzīvības svecīte, un izrādās, ka tai kādos aizkaktos un peles alās ir savilkti un noglabāti itin prāvi latu krājumi. Demogrāfijas nebūšanas risinot, ir atrasti 23 miljoni, kurus, uzņemoties valdības šefību pār šīm lietām, atvēlēšot bērnudārziem. Tā nav maza velte mūsu mazuļiem! Kopš ministri apcirtušies uz papēža un pavērsušies “ar seju pret Latgali”, arī te neder knapināties – uz zilo ezeru zemi jau ripo lati ceļu ierīkošanai un asfaltēšanai, uzņēmējdarbībai un attīstībai. Ejam tālāk – pie nākamā miljonu piešķīruma. Nošķiebtos zābakos, saņurcītā šinelī pie premjerministra durvīm klauvējies aizsardzības ministrs Pabriks un vaidējis, cik ļoti Latvijas armijas furāža, kurāža un uzkabe atpaliek no NATO standartiem, kā šai ziņā jāievēro militāra precizitāte un ģenerāļiem jādod, kas ģenerāļiem pienākas – 2 procenti no visiem budžeta izdevumiem. Ziniet, arī Pabrika kungs tika sadzirdēts un arī viņa priekšā valsts kases seifu durvis ir atvērušās! Dos naudu šai ministrijai, un tie jau ir simti miljonu dažu gadu laikā. Tāds pats dūšīgs ēdājs kā Pabriks ir vai ikkatrs ministrs. Vajadzību taču tūkstošiem, dot cerīgus solījumus tik ilgi izsalkušajiem ļautiņiem ir taisni vai valdošās koalīcijas politiķu pienākums. Viņiem pašu ministrijās sēž simtiem ierēdņu, kuri pirmie cieta no algu apšķērēšanām un no tā, ka ministriju budžeti bija kā žurku apgrauzti. Vai viņi būtu par velti cietuši valsts darbā – pēc prēmijas tiem tagad actiņas spīd kā jaunizkalti divlatnieki! Vēl es atceros, ka viens otrs varasvīrs reizumis ierunājās, ka siksnu, kas savilkta par ciešu, pamazām varēšot atjozt, pazeminot vienu otru nodoklīti par procentpunktu… Nu tas būtu pavisam brīnišķīgi, tad man prāts nesas arī citiem slavēt Dombrovska valdību kā viscaur žēlsirdīgu, iejūtīgu un atsaucīgu pret vēlētāju sīkiem lūgumiņiem.
