Juris Lorencs: Kovidmuļķi un kovidnoziedznieki 0
Repatrianti sarīko jautru ballīti, pašizolācijas laikā manīts lielveikalā, vīruss nodots ar vienu buču – šādi un līdzīgi virsraksti pēdējās dienās ņirb medijos. Vēl trakāk – daudzviet pasaulē jaunieši sociālajos tīklos izliek demonstratīvas liecības par karantīnas noteikumu ignorēšanu. Brīdī, kad dažos Amerikas štatos varas iestādes aicināja cilvēkus palikt mājās, kad jau tika slēgtas skolas un universitātes, Floridas pludmalēs vēl pilnā sparā gāja vaļā jautri tusiņi. Uz šīm “corona party” salidoja jaunieši no visas valsts. Angļu valodā pat radies jauns vārds – “covidiot”, salikums no vārdiem “covid” un “idiot”. Izrādās, lipīga ir ne tikai sērga, bet arī muļķība. Bet vai tikai muļķība? Patiesībā noziegums.
Mēs saskaramies ar slimību, kas apdraud nevis bērnus un jauniešus, bet gan tieši vecus cilvēkus. Diemžēl daudzi to neapzinās, pat atklāti ignorē brīdinājumus. Teic, ka viens no iemesliem šai vieglprātībai un infantilismam esot dzīves pieredzes trūkums. Proti – izaugušas paaudzes, kas savā dzīvē nekad nav saskārušās ar nopietniem, kā teiktu filozofi, eksistenciāliem pārbaudījumiem.
Krievijas mediji raksta par paaudzi “līdz trīsdesmit”, kas dzimusi pēc Padomju Savienības sabrukuma. Sekojot šai loģikai, mēs varam runāt par Rietumu sabiedrību “līdz septiņdesmit”, pat “līdz astoņdesmit”. Vai tad 1940. gadā dzimis francūzis, itālietis vai soms vairs atceras karu? Ļoti miglaini. Šie cilvēki ir izauguši miera, ekonomiskās augšupejas un aizvien lielākas labklājības apstākļos.
Skaidrs, ka epidēmija un krīze reiz beigsies. Jau tagad daudzi sāk iztēloties, kāda būs pasaule “pēc tam”.
Viena no atziņām – ka sabiedrībā būs palikušas plaisas. Lūk, dažas no tām – plaisa starp paaudzēm, starp laukiem un pilsētu, starp profesijām, starp digitālo un analogo pasauli. Vēl ilgu laiku uz jauniešiem, kuri ieradīsies veco ļaužu mītnē apciemot vecvecākus, raudzīsies ar aizdomām. Varbūt viņiem ir vīruss? Būs vērojama vēl izteiktāka paaudžu nodalīšanās gluži burtiskā, pat ģeogrāfiskā izpratnē. Latvijai tas diezin vai būs aktuāli, bet citur pasaulē parādīsies aizvien jaunas veco ļaužu jeb “55+” pilsētas, līdzīgas 40 000 apdzīvotajai Sansitijai Arizonas štatā. Tās iedzīvotāju vidējais vecums ir 75 (!) gadi, uz simts sievietēm – septiņdesmit vīrieši.
Vēl viena plaisa – starp lielpilsētu un lauku iedzīvotājiem.
Uzturēšanās pilsētā šodien saistīta ar risku, uz atbraucējiem no Milānas, Madrides vai Ņujorkas provincē raugās ar aizdomām. Starp citu, arī Latvijā. Tagad labāk nebrauc pie mums, pagaidi, līdz viss nomierinās – šādus lūgumus būs dzirdējis ne viens vien rīdzinieks. Jau tagad visā pasaulē aug interese par lauku īpašumiem. Sagaidāms, ka šī tendence saglabāsies arī pēc epidēmijas. Tikai iemesls būs nevis bailes no jauna vīrusa, bet gan vērtību izmaiņa. Cilvēks, kurš mēnesi pavada attālinātā darbā no mājām, pēkšņi konstatē, ka viņš spēj paveikt pat vairāk, nekā sēžot birojā.
Un gluži loģiski rodas jautājums – paklau, kāpēc man jādzīvo pilsētā? Kāpēc jānīkst sastrēgumos, jātērē nauda transportam, jāelpo piesārņotais gaiss, ja varu dzīvot mazpilsētā vai pat laukos?
Jo viss, kas vajadzīgs darbam, ir internets! Izrādās, ka tā saucamie digitālie nomadi, kuru darba vieta vairs nav piesaistīta konkrētai vietai pasaulē, patiešām eksistē. Man pazīstams informācijas tehnoloģiju speciālists, kurš nu jau gadus piecus strādā attālināti, atzinās, ka viņam šajā krīzes laikā darba apjoms tikai pieaug. Bet ne jau visi to var atļauties. Kādam jācep maize, jāvada autobusi, jāārstē cilvēki. Izrādās, plaisa starp digitālo un analogo pasauli neslēpjas tikai prasmē rīkoties ar modernajām tehnoloģijām.
Brīdī, kad es rakstu šīs rindas, kopš ārkārtas stāvokļa izsludināšanas Latvijā vēl nav pagājušas pat trīs nedēļas. Neviļus pieķeru sevi pie domas, ka pamazām pierodu pie jaunās ikdienas, ka dzīve “pirms tam” kļūst aizvien tālāka un nereālāka. Un vai tā vispār ir bijusi? Lūk, plaisa, kas šķeļ nevis sabiedrību, bet gan mūsu pašu apziņu. Viens mierinājums – jo dziļāka šī plaisa, jo saldāka būs atgriešanās “vecajā labajā” pasaulē.
