Diāna Jance: Lai izgaist indeve citam ar citu sabļaustīties 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējās nedēļās pāri lielai daļai Eiropas pārklājusies pūkaina sniega sega. Tik skaista ziema sen nav bijusi. Runā, ka tā būtu jāizbauda gandrīz kā pēdējā, jo kas zina, kad un vai straujās klimata pārmaiņas ļaus šim skaistumam atkal iegriezties.
Iespējams, tā ir pati varenās dabas balss, kas raizēs mierina un reizē brīdina – par to, ka skaistais var būt bez maksas un ka mantiskās vērtības nemaz nav tik svarīgas. Lielu satricinājumu brīžos vērtības mēdz būt citas nekā ikdienā. Tiesa, arī būtiskās lietas brīžam ir neredzamas. Piemēram, pilsētu ielās, pagalmos un mājās nenojauš par mediķu cīņu ar vīrusu, un daudziem tā vien gribas noticēt meliem. Nevaru iedomāties, kā šo pandēmijas laiku mēs spētu pārvarēt, dzīvojot okupētā valstī, kur cilvēkiem tiktu slēpta reālā situācija.
Šajā laikā, kad dienu ritējums dažkārt tik neizprotams, ir būtiski skatīties uz priekšu, domājot par laiku, kad dzīve atkal ieies ierastā gultnē, un pat par vēl tālāku – piemēram, pēc simt gadiem. Kādi mēs būsim saskatāmi no nākotnes?
Kad svinējām Latvijas simtgadi, palaikam prātā iešāvās dzejnieces Elzas Stērstes jau 1914. gadā rakstītā dzejoļa pēdējā rinda: “Ej, ziediem apvīta, pie tautu dzīru galda!” Pašlaik aprit simt gadu, kopš 1921. gada 26. janvārī Latviju de iure atzina tā laika vadošās valstis – Lielbritānija, Francija, Japāna, Itālija un Beļģija. Arī toreiz bija savi korumpanti, savi pašlabuma meklētāji, savi neticīgie un apstulbinātie. Simtgades dzīres nu pagājušas, bet diezin ko par mūsu ikdienas soļiem domātu mūsu valsts dibinātāji?
Iedomājos mūsdienu varenos, viņiem, iespējams, ir viss, ko par naudu var iegādāties, – lepnas mājas un mašīnas, balles un dārgakmeņi.
Toties šobrīd daudziem no viņiem vairs nav neviena, kam to parādīt, un, kas zina, varbūt pat viņi dzīves vērtības nu skata pavisam citādi?
Tad iedomājos kādu lauku māju, kur dzīves ritums iet vienā solī ar dabu un daudzas lielās pilsētnieku izrādīšanās nav būtiskas. Man liekas, ka šajās mājās pandēmiju ir vieglāk pārdzīvot un tieši tur vēl joprojām slēpjas mūsu tautas izturība, dzīvotspēja un līdzcietība.
Pirms dažiem gadiem sabiedrisko pētījumu centrs SKDS publicēja aptauju, un ceru, ka vēl joprojām Latvijā šīs atbildes atbilst patiesībai. Cieņu pret citiem cilvēkiem kā svarīgu kopumā atzina 93% iedzīvotāju; 38% to vērtēja kā drīzāk svarīgu, savukārt vēl 55% – kā ļoti svarīgu.
Likumpaklausība jeb visu likumu un noteikumu ievērošana kopumā svarīga šķita 80% iedzīvotāju. Savukārt spēju upurēt savas intereses citu cilvēku labā kā svarīgu kopumā norādīja 64% iedzīvotāju.
Ir daudz stiprinošu stāstu par šo laiku, un ceru, ka tieši šie stāsti būs tie, kuri mūs pārdzīvos, un tieši tos lasīs mūsu pēcnācēji pēc simt gadiem. Par drosmīgajiem mediķiem, par gudrajiem zinātniekiem, par cilvēkiem, kuri dibina dažādas kustības, lai varētu palīdzēt tiem, kuri paši to nespēj. Kaut nu vēstures virpulī izplēnētu ziņas par mūsu ķildām.
Lai izgaist indeve citam ar citu sabļaustīties gluži kā tirgus būdiņās satupušām mūžvecām sievām, katrai ļuļķējot savu taisnību un šķiežot pa labi un kreisi lamuvārdus, vienlaikus dalot vienu, pie tam sapuvušu siļķi.
Galu galā tas jau nav nekas jauns – 1901. gadā sarakstītajā joku lugā “No saldenās pudeles” Rūdolfs Blaumanis skaidri pauda, ka centrifūgai cauri gājušais piens ir “pliks un skādīgs”, ka tam klāt ir “ģipts” un “pēc trim gadiem cilvēki no viņa akmeni dabūjot vēderā”. Nekā jauna.
Bet, kamēr Latvijā cilvēki kašķējas, no Lielbritānijas pienāca ziņa, ka 1220. gadā celtajā Solsberijas katedrālē, ērģelēm skanot, iedzīvotāji saņem vakcīnas pret Covid-19.
Kāds vietējais to komentējis: “Jau kopš viduslaikiem baznīca ir tā vieta, kur ļaudis nāk saņemt palīdzību, tāpat tam ir jābūt arī mūsdienās.”
Sniega sega apsedz netīrību, troksni un daudzus nepadarītus darbus. Tomēr sniegs neapsedz negausību, mantkārību, slinkumu, varaskāri, dusmas vai skaudību.
