“Pandēmijas laika svētība” un citas mācības: kā Covid-19 ietekmējis radošos cilvēkus ASV, Marokā un Japānā 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Kultūrzīmes” turpina rakstu sēriju, kurā uzrunājam spilgtas ārzemju kultūras personības, lai noskaidrotu, kā viņi un kultūras nozare kopumā pašlaik pārdzīvo vīrusa otro vilni un kāds ir valsts sniegtais atbalsts.
ASV: “Pandēmijas laika svētība”
2020. gada izskaņā ASV republikāņu un demokrātu likumdevēji Kongresā vienojās par gandrīz 900 miljardu dolāru vērtu atbalsta finansējumu ekonomikai Covid-19 izraisītās krīzes laikā. No kopējās summas 15 miljardi dolāru paredzēti kultūras atbalstam, īpaši uzsverot atbalstu skatuves mākslas nozarei.
Viens no ASV vecākajiem un nozīmīgākajiem laikrakstiem – “The New York Times” – skatuves mākslas pašreizējo krīzes situāciju sauc par “kultūras lielo depresiju” un uzsver ASV Nacionālā mākslas fonda aprēķinus: lai gan kopējais bezdarba līmenis valstī vidēji ir 8,5%, bez darba ir palikuši 52% aktieru, 55% dejotāju un 27% mūziķu. Savukārt Amerikas Mūziķu federācijas Ņujorkas nodaļas prezidents paziņojis, ka 95% no 7000 mūziķu ir bez regulāriem ienākumiem.
“Kultūrzīmēm” bija iespēja sazināties ar vienu no “The New York Times” rakstā pieminētajiem cilvēkiem – tradicionālās apalaču mūzikas speciālisti, dejotāju, dziesminieci un komponisti KARLU GOVERU. Amerikas tradicionālās mūzikas vēstures pazinēji viņu dēvē par vienu no nozīmīgākajām savas paaudzes mūziķēm. Sarežģītajā laikā viņa spējusi atrast jaunu kultūras biznesa nišu.
– Vai atceraties savu pēdējo koncertu ar klausītāju klātbūtni?
K. Govera: – Mums bijuši tiešsaistes koncerti gan “Facebook”, gan citās sociālo mediju vietnēs. Bet pēdējā uzstāšanās īstā koncertā… (Klusums, domā.) Vasarā mēs spēlējām dažās sociāli distancētās kāzās. Parasti vasara bijusi ārkārtīgi aizņemts laiks. 2020. gadu biju plānojusi kā visnozīmīgāko savā karjerā – bija paredzētas koncerttūres pa Meksiku, Serbiju, Grieķiju, Īriju, Velsu, neskaitot vēl daudzus koncertus Amerikā.
Sākoties pandēmijai, sākumā man bija bail, jutos ļoti nedroši. Brīvmākslinieki gan pieraduši ceļot un izdzīvot nedrošās situācijās, bet šis laiks, kad viss pēkšņi tika atcelts, bija pavisam negaidīts un viesa bailes.
– Kas jums deva spēku?
– Reiz, kad biju pavisam jauna, nokļuvu nedaudz līdzīgā situācijā. Pie varas nāca prezidents Džordžs Bušs (1989–1993), un tika apgriezts finansējums daudziem mākslas fondiem – kā zināms, republikāņi parasti atņem līdzekļus kultūrai. Arī toreiz biju nobijusies, vai varēšu izdzīvot.
Viens no maniem pasniedzējiem teica: “Vienmēr ir cilvēki, kuri mēģina jebkurā politiskā vai ekonomiskā situācijā; tev vienkārši jāatrod savs ceļš, kā izdzīvot.” Šo teikumu pie sevis atkārtoju atkal un atkal. Esmu profesionāla dejotāja un mūziķe ar 27 gadu ilgu darba stāžu, un attiecības ar faniem un atbalstītājiem, kā arī ar klausītājiem koncertos ir mana panākumu atslēga.
Par savu karjeru esmu atbildīga tikai es pati, un tā nu izlēmu, ka būtu svarīgi turpināt: uzstāties tiešsaistē, turpināt domu un viedokļu apmaiņu tiešsaistes sarunās vai pat īsās atbildēs uz jautājumiem īsziņās.
Šīs pārmaiņas man nenāca viegli, bet deva milzu atspērienu. Pamazām sapratu, ka šādi varu nopelnīt dzīvošanai pat šajos laikos, kad nav iespēju uzstāties koncertos un doties koncerttūrēs.
Tiesa, dažos tiešsaistes koncertos klausītāju un skatītāju nav bijis sevišķi daudz, varbūt tikai kādi pāris desmiti, bet māksliniekam ir svarīgi būt daudzpusīgam un nepieciešams domāt ārpus saviem rāmjiem, turklāt katru ieņēmumu uzskatīt par nozīmīgu. Ja noorganizēju koncertu, tas vēlāk kalpo kā reklāma manam tiešsaistes mācību kursam, un rezultātā esmu ieguvēja arī finansiāli.
Tagad, pandēmijas laikā, piedāvāju iespējami dažādas apmācības, sekoju līdzi tam, kādi tieši virzieni cilvēkus interesē: dziedāšana, bandžo spēle, dziesmu sacerēšana un dejošana. Cilvēkus ļoti interesē mana reģiona – Kentuki Apalaču kalnu – tradicionālā dejošana, tieši šeit ir viena no muzikālajām tradīcijām visbagātākajām vietām visā valstī.
Tas bija tik pozitīvs lādiņš: dienā, kad publicēju pirmo tiešsaistes sešu nedēļu apmācību programmu, aizgāju gulēt un nākamajā rītā savā bankas kontā atradu pirmos tūkstoš dolārus!
To nebiju gaidījusi, bet ar gandarījumu sapratu, ka esmu gana laba tajā, ko daru, un ierastā publika gatava mani atbalstīt. Un vēl taču ir tik daudz cilvēku, kurus varētu ieinteresēt, paplašinot savu klausītāju loku pat šajā situācijā, kad nav iespējams doties koncerttūrē.
Jāsaka godīgi, līdz šim šo aspektu savā karjerā biju praktiski ignorējusi. Domāju, ka neesmu vienīgā, kurai bijis bail izmantot jaunākās tehnoloģijas. Man liekas, daudzi mākslinieki mēdz klusi “taisīt savu mākslu”, īpaši nedomājot par iespējamiem klausītājiem.
Nolēmu, ka spēju pati izveidot reklāmas “Facebook” – tas tiešām nebija viegli un vēl joprojām nav mana mīļākā nodarbošanās. Taču šis pagrieziens dod iespēju turpināt dzīvot, pelnot ar mākslu.
Neesmu tāda vienīgā – tagad pazīstu daudzus, kuri šādā veidā nodrošina sev kārtīgu iztiku. Protams, tas nav nācies viegli, bet šī ir iespēja izmainīt un valdīt pār savu dzīvi. Es pat mēģinu sapņot vēl lielākus sapņus nekā agrāk.
– Tas viss izklausās tik iedvesmojoši, un priecājos, ka mēs sazinājāmies. Domāju, ka esat viens no retajiem cilvēkiem, kurš no pandēmijas ieguvis tik pozitīvu pieredzi!
– Vienmēr mēģinu atrast pozitīvo visā, kas ar mani notiek, – pat grūtajos brīžos. Daudzreiz tieši tie dod negaidītas vērtības un izturību. Šajā laikā sapratu: esmu laimīga, ka varu palīdzēt cilvēkiem, viņus iedvesmot, aizraut, dāvāt prieku.
Dejošana un dziedāšana sagādā prieku man pašai, tāpēc esmu laimīga dalīties ar citiem. Dažreiz aizdomājos – vai šajā dzīvē tiešām nevajadzētu darīt kaut ko svarīgāku? Bet tad atklāju, ka pat tagad ar savu darbu un talantu varu nodrošināt sevi un savu ģimeni un vēl spēju dot spēku citiem. Man ir izdevies atrast savu vietu dzīvē.
– Paguvu izlasīt dažas atsauksmes par jūsu paveikto pēdējos mēnešos – jūsu klausītāji ir brīnišķīga tauta! Kā jums šķiet, kāda veida kultūras dzīve mūs sagaida nākotnē?
– Nespēju iedomāties, kas notiks ar vieskoncertiem, nezinu, kad būs iespēja atkal koncertēt. Iespējams, ka pat ar vakcīnu skatuves māksla būs pavisam citāda, nekā bijām ieraduši līdz šim… Bet, domājot par nākotni, tā ir pat vēl lielāka motivācija “nesalikt visas olas vienā grozā” – vai tāds izteiciens ir arī latviešu valodā?
Patiesībā visu savu radošo dzīvi esmu par to prātojusi, jo visu laiku man bijis jārūpējas pašai par sevi ne tikai kā mūziķei, bet arī kā mūzikas biznesa pārstāvei. Nākotnē skatos samērā droši: jau janvārī aizsāksies jauns kurss tradicionālās dejošanas nodarbībām tiešsaistē. Tiešām ļoti gaidu šo pašas radīto iespēju strādāt un, ja labi veiksies, gribu to nosaukt par tiešsaistes deju akadēmiju.
Protams, man patīk uzstāties un vienmēr patiks, bet, atklāti runājot, tas vienmēr bijis nedaudz sarežģīti: lielākā daļa manu ienākumu bija balstīti tikai uz neregulāriem koncertiem. Īpaši sarežģīti to bija apvienot ar rūpēm par ģimeni, bērnu audzināšanu.
Piemēram, daudzreiz gadījies tā, ka bija jāpelna nauda un jādodas vismaz divu nedēļu ilgā koncertbraucienā, bet tajā pašā laikā manam dēlam būtu bijis svarīgāk, lai redzu viņu spēlējam futbolu. Tagad jūtos drošāk, jo varu būvēt biznesu, kas dos vairāk brīvības un elastīgāku pieeju pārējām svarīgām dzīves lietām.
– Skatuves māksliniekam ir svarīgi klausītāji un skatītāji. Vai viņu enerģiju sajūtat arī tiešsaistē?
– Protams, tas nav tas pats, jo šī nepastarpinātā enerģijas apmaiņa nozīmīga gan māksliniekiem, gan skatītājiem. Un man tās pietrūkst. Tiesa, esmu pamanījusi, īpaši tiešsaistes deju kursos, ka dalībnieki pateicas, uzsverot: viņi dzīvo tik tālu no Kentuki, taču vienmēr vēlējušies šo dejas stilu iemācīties.
Tagad ar prieku klausos: “Jūs esat mana skolotāja, varu piedalīties nodarbībās, būt daļa no dejošanas kopienas, atrodoties tūkstošiem jūdžu attālumā!” Jā, tā ir, apalaču tradicionālās dejas daudzviet ir ļoti populāras, taču tās līdz šim varēts apgūt tikai uz vietas.
To pat varētu nosaukt par pandēmijas laika svētību – agrāk nebiju iedomājusies, ar cik daudziem cilvēkiem varu sazināties un cik daudzi ieinteresēti tajā, ko daru! Varu palīdzēt un viņiem kalpot.
– Vai jums pašai izdevās iegūt arī kādu finansiālu palīdzību, pandēmijas laika atbalstu?
– Jā, vasarā saņēmu pandēmijas bezdarba pabalstu. Tas bija ļoti vērtīgi, jo pabalsts deva laiku padomāšanai, kā pārveidot savu dzīvi. Protams, vēl esmu ceļa sākumā, bet līdz šim jau ir bijuši daudzi mazi panākumi, kuri liecina, ka esmu uz īstā ceļa. Esmu tiešām pateicīga par šo atbalstu, ko mūsu valdība varēja sniegt.
– Vai atbalstu bija viegli iegūt?
– Nepavisam! Tā bija tiešām sarežģīta birokrātiska procedūra ar neskaidriem nosacījumiem: daži no maniem draugiem to nesaņēma, kaut gan visus noteikumus bijām izpildījuši pavisam līdzīgi. Palīdzību pieprasīja tik daudzi, ka valdības biroji bija pārpildīti, interneta mājaslapas ir vecas un nepavisam nebija paredzētas tādai apmeklētāju plūsmai un ārkārtas notikumiem kā tagad.
Man vienkārši laimējās, daudzi šo pabalstu gaida vēl joprojām. Katrai ASV pavalstij šis finansējums ir atšķirīgs, bet bija pieejams arī vispārējs valdības atbalsts, kas ir lielāks. Kopumā no marta līdz jūlijam pabalstos ieguvu aptuveni tikpat, cik parasti nopelnu pavasaros un vasarās, iespējams, pat nedaudz vairāk. Tie bija finansiāli bezrūpīgi mēneši, kuru laikā spēju pārorganizēt un izveidot savu jauno radošā darba biznesa plānu.
Jūtos laimīga, bet esmu kārtīgi strādājusi, lai šo laimi iegūtu un varētu dalīties ar to. Negribēju būt pieskaitāma tiem, kuri izmisuši staigā apkārt un visus vaino savās grūtībās. Vēlos turpināt komponēt, dziedāt, dejot, lai pasaule kļūtu skaistāka, radošāka un mākslas svētīta!
Maroka: “Mums visiem ir jābūt kopā!”
Ziemeļāfrikas karalistē Marokā dzīvo gandrīz 34 miljoni iedzīvotāju. Oficiālā kultūras propaganda vēstī, ka jau pandēmijas sākumā valsts samērā dāsni atbalstīja tieši kultūras nozari: piemēram, 33 miljoni eiro piešķirti rakstniekiem, dramaturgiem un māksliniekiem.
Ar papildu finansējumu atbalstīts valsts mākslas darbu iepirkums muzejiem, kultūras periodikas digitalizācijai un bibliotēku iepirkumi. Tajā pašā laikā jāuzsver, ka, pēc statistikas datiem, 60 procenti Marokas iedzīvotāju, kuri vecāki par 50 gadiem, ir analfabēti, savukārt internetu regulāri lieto divas trešdaļas valsts iedzīvotāju.
Interesanti, ka Marokas kultūras ministrs personiski ir uzņēmies vadīt “informācijas karu” pret viltus ziņu izplatītājiem.
Pavasara statistikas dati par kultūras biznesu Marokā ir skarbi – pēc šīs valsts Kultūras ministrijas publiskotajiem datiem, joma zaudējusi aptuveni divus miljardus eiro un vidējais apgrozījums krities par 70 procentiem. Situācija 2020. gada rudenī vēl nav publiskota.
Skolotājs ISMAILS RABI SENAJI dzīvo Tanžerā, sarunā ar “Kultūrzīmēm” viņš atzīst: “Dzīve ar ierobežojumiem kļūst aizvien sarežģītāka. Jebkur publiskās vietās jāvalkā maskas, ja to nedara, jāiet cietumā. Likums par maskām ir strikts, un, ja policija noķer bez maskas, tad cietumā nāksies pavadīt mēnesi vai pat trīs.
Likumu pieņēma jau aprīlī, domājams, tāpēc situācija Marokā nav tik traka, kāda tā ir Eiropā un citviet pasaulē. Skolas ir atvērtas, un vairākas stundas dienā atvērtas arī kafejnīcas, taču ielas ir tukšas, jo cilvēkiem bail. Vakaros viss tiek slēgts jau astoņos un deviņos iestājas komandantstunda. Arī baznīcas ir atvērtas tikai līdz astoņiem vakarā.
Baznīcās un mošejās distancei starp dievlūdzējiem ir jābūt vismaz vienam metram. Pat vasarā, kad bija karsts, nedrīkstēja apmeklēt ne pludmali, ne peldbaseinus. Vasarā katras ģimenes viens pārstāvis ar īpašu rakstisku atļauju drīkstēja aiziet līdz tuvākajam veikalam, tas arī viss.
Ļoti daudz cilvēku ir palikuši bez darba, ar valdības pabalstu nav iespējams izdzīvot. Piemēram, ja agrāk alga bija ap 1000 eiro, tad pabalsts ir tikai aptuveni viena piektā daļa. Daudziem, protams, ir iekrājumi, bet, ja to nav, neviens neliekas ne zinis.
Cilvēki kļūst aizvien dusmīgāki, esmu dzirdējis runājam, ka, atskaitot ēdienu un komunālo pakalpojumu izdevumus, daudzi nolēmuši vairs neko citu nepirkt, tādējādi pamazām graujot visas valsts ekonomiku.
Nezinu, kas notiks nākotnē. Ir ļoti grūti, un gaidāmi vēl grūtāki laiki. Mūsu valstī tūrisms bija viena no galvenajām ienākumu nozarēm. Īpaši cieš visi, kuru ienākumi bijuši nelegāli.
Man ir valsts apmaksāts darbs, bet, lai gan strādājam pat ilgākas stundas nekā agrāk, atceltas jebkuras piemaksas. Šī ir mūsu mācībstunda, un humānisms ir tas, kas palīdzēs mums izdzīvot, kaut nu mēs cits citam palīdzētu! Viens cilvēks, viena pati valsts nav spējīga izdzīvot. Mums visiem ir jābūt kopā, visai planētai.”
Japāna: “Sapņoju par īstām nodarbībām!”
2020. finanšu gadā kā ārkārtas visaptverošu palīdzību Japānas Kultūras lietu aģentūra mākslas un kultūras aktivitātēm apstiprināja aptuveni pusmiljardu eiro, īpaši uzsverot palīdzību pašnodarbinātajiem individuāliem māksliniekiem, kā arī dažāda lieluma mākslinieku grupām.
Veicot vienkāršu reģistrāciju un sagaidījis apstiprinājumu, pašnodarbināts mākslinieks var saņemt līdz pusotram tūkstotim eiro lielu atbalstu. Kultūras lietu aģentūra cenšas apzināt visus māksliniekus, kuriem ir nepieciešama palīdzība.
Papildus valsts kopējai atbalsta sistēmai izveidotas arī pašvaldību dotācijas, kuru lielums un piešķiršanas kārtība ir atšķirīga katrā Japānas teritoriālajā daļā.
Pašvaldību rīcībā nodoti arī privāti ziedojumu fondi, kuri paredzēti tieši Japānas tradicionālās kultūras atbalstam. Piemēram, Kanazavas pilsēta katrai no 38 savā teritorijā strādājošajām geišām piešķīrusi atbalstu bez pieprasījuma un par tā izlietojumu nav arī jāsniedz atskaites.
Japāņu dzejniece KONNO MARI “Kultūrzīmēm” stāsta: “Es sapņoju par laiku, kad pandēmija būs beigusies, un ceru, ka varēšu apmeklēt Latviju, kur šogad tiks izdota mana grāmata četrās valodās. Ikdienā pasniedzu tankas žanra dzejas nodarbības, un klātienē tās jau pavasarī tika atceltas.
Tagad mums nākas sazināties tiešsaistē, lai gan daudzi studenti nav jauni un neprot labi darboties ar datoru. Es tā sapņoju par īstām nodarbībām! Aptuveni gadu neesmu braukusi ar vilcienu…
Esmu norūpējusies par savu 95 gadus veco māti. Lai viņa izdzīvotu šajā pandēmijas laikā, ir būtiski, ka pati neinficējos. Vecāka gadagājuma cilvēku pasargāšana no slimībām nav viegls uzdevums. Dzīvoju laukos, te nav tik daudz cilvēku kā kādā lielā pilsētā, sociālā distancēšanās pie mums ir diezgan vienkārša.
Par atbalstu – katrs Japānas pilsonis maijā vai jūnijā saņēma apmēram 800 eiro, un pastāv arī dažādi ārkārtas aizdevumi. Lai iegūtu atbalstu, ir jāveic sarežģītas procedūras. Baidos par jauniešiem, kuri pazaudē darbu un kļūst nomākti. Ziņas jau vēstīja par pašnāvību skaita pieaugumu. Ceru, ka valdība viņiem nekavējoties palīdzēs.”
