Kā pārstrādāt un pārdot visu uz lauka nokulto. “Kotiņu” saimniekošanas pieredze 0
Viens no Latvijas lielākajiem graudaugu un pākšaugu sēklu audzētājiem Šķilbēnu pagasta zemnieku saimniecības “Kotiņi” saimnieks Aldis Ločmelis izveidojis modernu sēklu audzēšanas saimniecību, kur līdztekus sēklkopībai attīsta arī pārtikas produktu un lopbarības ražošanu. Darbojas ar bezatlikuma tehnoloģiju, jo par kurināmo izmanto graudu un pākšaugu tīrīšanā iegūtos blakus produktus. “Kotiņos” pavisam drīz sāks ražot arī bioloģiskos produktus, izveidos internetveikalu un nodrošinās pircējiem pārtikas produktu piegādes.
– Cik liela ir graudu ražošanas un pārstrādes jauda Kotiņos, un kā to izmantojāt dabas apstākļu ziņā sarežģītajos aizvadītajos divos gados?
– Mēs apstrādājam 3000 ha zemes, tostarp 2222 ha ir sertificētie sēklu lauki. Nomas zemju īpatsvars ir aptuveni viena trešdaļa. Audzējam auzas, miežus, kviešus, rudzus, pupas, zirņus, rapšus, dažādus zālājus. Es vēlos šeit dzīvot un darboties ilgi, tāpēc lielu uzmanību pievēršam augu maiņai, kas mazina augu aizsardzības līdzekļu lietošanu. Arī augsne nav piemērota, lai vienu pēc otra sētu vien kviešus un rapšus. Izmantojam augsnes minimālo apstrādes tehnoloģiju.
2016. gadā ievāktā raža bija tuvu 14 000 tonnām, kas ražīgā un laikapstākļos labvēlīgā gadā ir reāli iegūstama. Graudaugu un pākšaugu uzglabāšanu esam sakārtojuši tā, lai spētu uzglabāt šādu ražas iznākumu. 2017. gadā nokūlām 9000 tonnas un sagatavojām 7000 tonnu sertificētās sēklas, diemžēl lietavu dēļ liels daudzums produkcijas palika uz lauka. 2018. gadā lielā sausuma ietekmē kūlums ir tikai 7000 tonnu. Lēšu, ka būs aptuveni 4000 tonnu sertificētās sēklas. Izbūvētā uzglabāšanas bunkuru sistēma, kas aprīkota ar ventilatoriem, ļauj uzglabāt arī mitrākus graudaugus un pākšaugus, kas bija liels atspaids 2017. gada sezonā, kad graudu mitrums bija stipri virs normas.
Ar sēklkopību darbojamies kopš 1992. gada, kad izveidojām saimniecību. Iemesls bija ziemā spēt nodrošināt sev darbu. Ja nav meža, transporta, vai braukt uz pilsētu par būvnieku strādāt? Šeit saimniecībā uz vietas tīrām, kaltējam un pārstrādājam graudaugus un pākšaugus. Latvijā ir ļoti daudz mazu dzirnavu, daudzi saimnieki spiež eļļu. Mēs kombinētajā lopbarībā liekam rapšu raušus, pašaudzētās pupas jau kopš 1998. gada. Cenšamies pārliecināt ekspertus, ka soju Latvijā no citām valstīm ievest nevajag. Tā taču ir mūsu, Latvijas, ekonomika! Ir pierādīts, ka dzīvnieks soju sagremo daudz labāk nekā pupas. Arī proteīna daudzums sojā ir lielāks nekā pupās. Tomēr, apskatot sojas un pupu cenu atšķirību, noteikti var secināt, ka pupas var nopirkt divtik vairāk un beigās lietojamais produkts sanāk izdevīgāks nekā no sojas ražotais. Svarīgi ir aprēķināt proteīna izmaksas vienai tonnai produkta, kas precīzi atspoguļo pupu priekšrocības. Ir veikti izmēģinājumi, kur pierādās, ka barot govis ar Latvijā audzētām pupām ir ekonomiski izdevīgāk nekā ar ievesto soju, arī piena iznākums ir lielāks. Ja pupas nosauktu par soju, to patēriņš valstī pieaugtu. Plašsaziņas līdzekļiem ir ļoti liels spēks. Cilvēki ķer to, par ko raksta. Ko iepotē, to arī dara. Vai šādi atbalsta Latvijas ražotājus?
Mēs pavairojam pirmsbāzes sēklu. Pērkam to no saviem sadarbības partneriem. Kotiņu glabātavās ir daudz bāzes sēklas, bez dokumentiem nevienu kilogramu nepārdodam. Sēklu bizness ir mūsu pamatbizness.
Kultūru sadalījums ir šāds: 400 ha pupu, 150 ha zirņu, 250 ha auzu, 200 ha rapšu, 700 ha ziemas kviešu, 600 ha miežu, āboliņa, pļavas auzenes, timotiņa. Rudzi aug 50 ha platībā.
Sēklas iegūstam no visām kultūrām. Augu maiņas izmantošana lauksaimniecībā dod priekšrocības. Protams, liela daļa sējumu ir kvieši, mums to īpatsvars ir trešdaļa platību, kamēr citās saimniecībās – divas trešdaļas.
Kotiņos ir četri kombaini, tostarp trīs no tiem pirkti bez ES projektu naudas atbalsta. Var skaidri un gaiši pateikt – lielajās saimniecībās lielākā daļa traktoru ir pirkta bez projektiem. ES projektu naudu izmanto būvniecībai un pārstrādei.
– Kā saimniecības darbību ietekmēja 2017. gada lietusgāzes un aizvadītā gada sausums?
– Pērn teicām paldies valdībai par atbalstu lietavu postījumu kompensēšanai. Nerunājam, ka 2018. gada rudenī ES ar 17 miljonu subsīdiju lauksaimniekiem atdeva gadu agrāk Latvijas valsts maksātos 14 miljonus eiro. Dzirdam vien, ka valdība ir slikta. Varbūt valdība ir tāda, kādi esam mēs paši?
Pērn zaudējām 670 000 eiro, tie ir neiegūtie naudas ienākumi. Dienas Bizness izveidoja topu par 100 lielākajiem zaudētājiem no lietus postījumiem Latvijā 2017. gadā. Mēs esam ierindoti 82. vietā. Kotiņiem līdzsvarā ļauj noturēties mūsu sadarbības partneri, pret kuriem vienmēr esam izturējušies godprātīgi. Tie ir sēklu pircēji BalticAgro un Scandagra, kā arī banka Luminor. Pērn lūdzām Luminor bankai atlikt visus maksājumus uz gadu. Šajā gadā, redzot sliktos dabas apstākļus, noņēmām augiem augu aizsardzības līdzekļus, minerālmēslus, tādējādi samazinot ražošanas izmaksas. Kaut kādus plānotos darbiņus nepadarījām, dīzeļdegvielu nenopirkām. Attīstījāmies lēnāk, nekā gribētu. Nav obligāti visu pirkt, iekšējos darbiņus, piemēram, glabātavu remontu, veicām pašu spēkiem.
– Ir saimniecības, kas audzē sertificētu sēklu, tomēr visu sēklu nesertificē, uzrāda mazu ražu. Kā vērtējat šādu rīcību?
– Pirms četriem gadiem, kad bija iecere zemniekiem maksāt subsīdijas par sertificētas sēklas sēšanu, man tolaik Latvijā, šķiet, bija vislielākās sēklu sējumu platības. Es ļoti priecājos, ka zemniekiem vajadzēs pirkt sertificētu sēklu, viņi to sēs un iemācīsies darboties ar mazāku risku nekā agrāk. Arī tirgus būs sakārtots. Mums, sēklu audzētājiem, nevajag piemaksas. Izdomāja, ka atbalstu tomēr maksās sēklu audzētājiem. Es biju vislielākais pretinieks šādam lēmumam, kaut gan man bija vislielākās platības un vislielākais guvums no šā lēmuma.
Sēklu audzētāju subsīdijas, vispirms 120 eiro/ha, patlaban 60 eiro/ha, ieguldīju krāsu šķirotājā. Varu garantēt sēklu kvalitāti. Krāsu šķirotājs atšķir 3 miljonus krāsu toņu un šķiro graudaugu un pākšaugu kultūras pēc formas un toņa. Vēl tas ir labs, piemēram, kultūru šķirošanā pēc to defektiem. Mēs šajā gadā pupas audzējām, var teikt, bioloģiski. Nelikām virsū ne augu aizsardzības līdzekļus, neko, tāpēc grauzēju saēsto pupu skaits ir pieaudzis. Ar Evolution šķirotāju varam noņemt visas grauztās pupas. Caurumiņš ir melns, tas ir defekts, un iekārta šādu pupu atšķiro.
Lielākā daļa zemnieku uz mani ir dusmīgi par to, ka netīru viņu graudus. Citi teic – piebrauksim pie Kotiņu kombaina ar mašīnu, paši paņemsim kūlumu un iesēsim. Sēklu bizness ir mans bizness. Kāpēc man jāatdod graudiņi un saviem strādniekiem ziemas laikā jāsaka – uz redzēšanos! Ja sēklu tirgus nav Latvijā, tas ir Lietuvā; ja nav Lietuvā, tad ir Igaunijā.
Krāsu šķirotājs ir ugunsdzēsējs. Ja ir kaut kas netīrs, varam iztīrīt. Bet varam arī sniegt pakalpojumu un labam cilvēkam iztīrīt sēklu, lai viņš par savu sēklu dabūtu labu naudu. Ja sēkla nebūs tīra, nauda būs daudz mazāka. Tomēr tas nemaksā vien piecus eiro.
– Kā vērtējat Eiropas Komisijas ieceri nākamajā plānošanas periodā vienai saimniecībai noteikt 100 000 eiro lielus tiešmaksājumu griestus?
–
Ar ko šis piedāvājums atšķiras no savulaik Staļina laikā īstenotās kulaku sūtīšanas uz Sibīriju? Mēs darboties sākām no nulles 1992. gadā. Ņēmām no valsts garantiju fonda garantijas, attīstījām saimniecību. Ja mazā saimniecība 25 gadus ir domājusi, nav attīstījusies – vai lielāks atbalsts tai patlaban dos impulsu izaugsmei?
No cik ha graudkopība ir rentabla? Man 2004. gadā, lai nopirktu kombainu, sējmašīnu un traktoru, vajadzēja darboties uz 400 ha zemes. Tā bija minimālā platība, lai varētu dzīvot no graudkopības un lai varētu vēlāk nopirkt kalti, tīrīt ražu, pēc tam pirkt jaunu kombainu, tātad – lai ilgtspējīgi dzīvotu.
Ja valsts vēlas 100 ha lielas saimniecības, tādas būs un citās ES dalībvalstīs arī būs. Vai tie cilvēki, kuri lielās saimniecības izveidoja, nepratīs tās sadalīt? Vai valsts un ES vēlas, lai nemaksā nodokļus? Būs tā. Visticamāk, valsts un nozares ministrija šīs sekas redz un runās ES pretim, ka tā nedrīkst darīt. Labi, ir 150–200 ha saimniecība, tajā ir traktors vēl no kolhoza laikiem, bet vai saimnieku bērni ies strādāt tādā saimniecībā? Vai kāds to ir pajautājis?
Cilvēki iet projām no laukiem. 1932. gadā Zelču ciemā bija 32 mājas. Patlaban ir viena māja. Vai visi cilvēki aizgāja pēc 1992. gada? Sāka iet projām jau pēc kolhoza izveides. Teikt, ka pēc iestāšanās ES cilvēki bēg projām, nav pareizi. Ja būtu jāar ar zirgiem, tāpat artu. Tehnika kļūst jaudīgāka visā ES.
Mūsu saimniecībā strādā 40 darbinieki. Mēs spēsim sakārtot, lai cilvēkiem Kotiņos būtu labi darba apstākļi un darba alga virs vidējā valsts līmeņa. Ja nebūtu pēdējo divu gadu, mēs maksātu 80% no ES vidējās algas – 7–8 eiro stundā uz rokas. Patlaban vēl tik daudz nemaksājam. Lauksaimnieks attīstītajās ES dalībvalstīs saņem 8–10 eiro uz rokas. Cilvēkam ir vajadzīga tāda alga. Lai to maksātu, ir jābūt produktam ar labu cenu. Kvalitatīvam produktam, ko pircējs vēlas pirkt.
– Ko pārstrādājat un kādus produktus ražojat?
– Pārstrādājam visu uz lauka nokulto. Pēc graudu kaltēšanas čagas nu jau 13 gadu aiziet kurināmajā. Kalti kurinām arī ar šķeldu, tāpēc dūmgāzes graudus neskar. Sēklkopībā arī neizmantojam glifosātu saturošos herbicīdus. No graudaugiem un pākšaugiem gatavojam sēklu, lopbarību, kombinēto lopbarību un pārtikas produktus. Pārtikas produktu un salīdzinoši nelielo lopbarības ražošanu attīstījām no sēklkopībā nopelnītajiem naudas līdzekļiem, bez palīgnozarēm. Mūsu pārtikas produkti ir īpaši ar to, ka katrs no tiem ir gatavots no vienas šķirnes graudiem vai pākšaugiem. Šā iemesla dēļ varam nodrošināt vienādu ēdiena izejvielu gatavošanas laiku un ar vienādām garšas īpašībām.
Pārtikas produktu cehā produktus gatavojam no miežiem, pupām, zirņiem un kviešiem. No konkrētas pārtikas miežu šķirnes iegūstam trīs izmēru grūbas – lielās, vidējās un mazās jeb pērļu grūbas. Paralēli dabiskā ceļā atsijājam miežu putraimus, kas rodas, ražojot grūbas. Nākotnē ražosim arī miežu pārslas.
Pupu produkti – lobītās pupas un mazās pupu daļiņas, ko dzirnavās maļ miltos. Maļam rupjos un smalkos miltus. Ir arī pupu manna, kas patlaban ir ekstravariants. Lopbarībā izmanto klijas.
Ar zirņiem ir identiski – zirņi, zirņu pusītes, no tiem maļam arī zirņu miltus, ekstravariants ir manna.
Ar kviešu graudiem ir līdzīgi, mēs no tiem galvenokārt maļam miltus. Grūbas un putraimus no kviešiem neražojam tāpēc, ka lielākai daļai cilvēku tie nepatīk, kvieši garšo atšķirīgi no miežiem. Labāk ēd miežus. No kviešiem arī rodas grūbas, putraimi, to visu samaļam, iegūstam smalko miltu malumu un rupjo malumu. Patlaban esam dzirnavas tā sakārtojuši, ka varam iegūt ekstrasmalkos miltus. Turklāt vēl ir klijas, ko var izmantot gan lopbarībā, gan arī pārtikā. Piemēram, maizes cepšanā.
Pērļu grūbas ražojam aptuveni vienu gadu. Pupas sākām ražot 2017. gada septembrī. Miltus ražojam ilgus gadus, pērn sākām malt uz vietas, agrāk mums nebija dzirnavu. Darbojamies, lai būtu nemainīga miltu kvalitāte. Vērtējam arī graudu šķirnes, jo katra šķirne sevi parāda citādi. Pārbaudījām trīs šķirnes – vienai nepatika krāsa, citai bija atšķirīgs smalkums vai neapmierināja garšas īpašības.
Produktu iepakojums ir 0,5 kg maisiņā, ir arī 1 kg iepakojums papīra maisiņā.
Savai eļļai audzējam vienu vasaras rapšu līnijšķirni. Eļļu pēc tās pašas tehnoloģijas gatavojam – kaltējam, tīrām, sūtām uz analīzēm, izvērtējam un spiežam. Mums ir ļoti vienkārša Čehijā ražota spiestuve ar divām galvām. Ar auksto spiešanas metodi izspiežam eļļu. Aptuveni 2000 litru tilpuma vannā to nostādina vismaz trīs mēnešus. Iemesls tik ilgai nostādināšanai – tai ir jābūt dzidrai, lai varētu uz pannas karsēt. Dabiskā veidā nostājas visas smalkās daļiņas. Iepriekš nosaukto iemeslu dēļ arī mazāk dūmos. Auksti spiestai eļļai dūmošanas punkts ir tikai nedaudz virs simta. Ne tā kā rafinētai eļļai. Ar rokas sūkņiem eļļu pilda pudelēs, paliek eļļas nosēdumi, tos izmanto tehniskajām vajadzībām. To var arī izmantot lopbarībā. Turklāt, izspiežot eļļu, rodas rapšu spraukumi. Tos liekam mūsu gatavotajā lopbarībā. Eļļas cehs patlaban pārspēj lopbarības cehu, mums ir saimniecības, kas stāv rindā uz rapšu raušiem. Rapši, pupas un zirņi ir olbaltumvielu avots. Vairāk pupas un zirņi, rapšu raušus līdz noteiktam daudzumam var barot, nekaitējot veselībai. Kopš 2015. gada Kotiņu produktiem ir Zaļā karotīte.
– Kas ir šo iepriekš nosaukto produktu pircēji?
– Pircēji ir tie, kuri brauc pie mums ekskursijā. Mums ir savs veikaliņš. Apgādājam bijušo Balvu rajonu, Balvos mūsu produktus var nopirkt četros veikalos. Tuvā nākotnē, kad būs internetveikals, sūtīsim produktus ar kurjeru vai ar Omniva pakomātiem. Cilvēki, kuri ir baudījuši mūsu produktus, ļoti vēlas tos pirkt. Piegāde ir sarežģīta lielā attāluma līdz Rīgai dēļ. Visticamāk, sūtīsim paciņas. Ar grūbām, pupām un zirņiem ir iecere arī darboties mazumtirdzniecībā. To tik ātri izdarīt nevar.
Startējam arī zaļajos iepirkumos. Pircēji ir arī ēdināšanas servisi. Kad nopirksim tarošanas iekārtu, varēsim ražot vairāk. Patlaban ir roku darbs, dienā varam sagatavot līdz 200 kg gatavo produktu. Cehā vajag divus cilvēkus veikalu apgādei. Tādējādi uzreiz iepakošanas cena paaugstinās. Esam iecerējuši šajā gadā pārdot 1000 tonnu graudu un pākšaugu produktu.
– Kā izdodas konkurēt ar lielajiem graudu pārstrādes uzņēmumiem?
–
Uzsvaru liekam uz produkta izejvielu izsekojamību, zinām, no kura lauka ir produkts nācis, kā kultūra ir audzēta. Varam piedāvāt nedaudz dabiskāku produktu nekā citi ražotāji. Jā, tā nav bioloģiskā produkcija, tomēr audzēta ar salīdzinoši saudzīgām metodēm.
2018. gada jūnijā septiņiem produktiem – grūbām, pērļu grūbām, putraimiem, pupām, pupu miltiem, zirņiem un miltiem – ieguvām Zaļo karotīti. Ar laiku piedāvāsim šos produktus ēdināšanas servisiem – ja tos apmierinās cena.
Mēs nesakām, ka mums ir konkurenti vai mēs kādam esam konkurenti. Tirgus ir liels, un, tikai strādājot kopā, mēs varam to piepildīt.
Cenšamies attīstīties. Pirmsākums pārtikas produktu ražošanai bija lopbarības ražošana. Mēs ražojam minerālbarību cūkām un dažādu maisījumu veidus visām dzīvnieku sugām. Mums ir daudz pastāvīgo klientu, viņi piesaistīja arī citus klientus. Piemēram, lopbarības maisījums nr. 1 – mieži, kvieši, rapšu rauši noteiktā proporcijā; izbarojot govīm, tas dod vajadzīgo olbaltumvielu daudzumu. Ļoti daudzi saimnieki teic, ka nevar sieru no piena pagatavot, neesot olbaltumvielu. Izmēģina mūsu maisījumu un pie tā paliek.
Mums ir arī miežu, kviešu un zirņu maisījums. Laika gaitā receptes ir mainījušās dažādu iemeslu dēļ, tostarp aizvietojam atsevišķas sastāvdaļas. Esam lopbarības ražošanā maziņi, faktiski tikai Balvu rajonu apgādājam. Nākotnē lopbarības cehu attīstīsim.
– Kādas ir Kotiņu nākotnes ieceres?
– Tās mums ir nākamajiem 50 gadiem. Neko mēs negatavojamies mainīt, agri vai vēlu saimniecību platības augs. Arī mūsu saimniecība kļūs vēl lielāka. Neatkarīgi no mūsu gribēšanas. Ik gadu obligātā vidējā inflācija ir 1,5%, 2% ir pārāk daudz, 1% ir nepietiekami, traktortehnikas cena ik gadu stabili kāpj par 2%, darba algas kāpumam ir jābūt 3%. Cilvēkam, sākot strādāt, tas ir jāzina.
Mēs sakārtosim vēl bioloģisko līniju. Šā iemesla dēļ gala produkts būs dārgāks. Patlaban mums nav bioloģisko platību. Agrāk neredzēju iespēju darboties ar bioloģiskajām metodēm, nebija mums arī krāsu šķirotāja graudiņu tīrīšanai. Mēs pupām vairs nelietojam augu aizsardzības līdzekļus, nopirkām Case kombainus, ar kuriem var kult zaļāku bioloģisko masu, ar krāsu šķirotāju var atšķirot grauztās pupas un aizvest cilvēkiem skaistu bioloģisko produktu. Kad tā nebija, audzēt bioloģiskos graudus un atdot tos par parasto graudu cenu nebija nekādas jēgas. Tātad būs bioloģiskie produkti, būs bezglutēna produkti, kas cilvēkiem ir vajadzīgi. Šajā gadā mums būs ļoti labas kvalitātes pakošanas iekārta pārtikai. Visus produktus skaisti iepakosim, lai cilvēkiem patīk. Būs interneta veikals.
Mēs vēlamies cilvēkiem piedāvāt to, ko viņi vēlas, – laika gaitā būs griķi, lupīna, pupas, zirņi. Viss sortiments nebūs bioloģisks. Cilvēkiem vecajā ES ir pietiekami daudz naudas. ES pati nākotnē ražos pārtikas produktus šiem 27% cilvēku, kuri spēj maksāt par dalībvalstīs ražotajiem pārtikas produktiem. Maksāt par maizi tik, cik tā maksā. 70% ļaužu, kuri ieradušies ES, adaptēsies, viņi ēdīs nezināmas izcelsmes ievesto no Ukrainas. Kotiņi un citi ES ražotāji ar konvencionālajiem un bioloģiskajiem produktiem baros šos 27% eiropiešu, kuri par tiem var atļauties maksāt.
Interesanti – saka, ka šajos 27% ir arī lauksaimnieki, kuri arī ēdīs labo produktu.
Ja Ķīna spēj uz Eiropu atsūtīt savu produktu, kāpēc mēs nevaram savus produktus sūtīt uz Ķīnu? Pirms desmit gadiem teicām, ka izaudzēsim 2000 tonnu sēklu un pārdosim. Mums teica – kuš! Latvijā nav tik liela tirgus! Mēs 2017. gadā pārdevām 7000 tonnu sēklu. Kāpēc lai mēs nepārdotu augstas kvalitātes pērļu grūbas, miltus un visu pārējo? Cilvēkiem patīk pākšaugi. Kuskuss, bulgurs – mazie makaroni no saspiestiem kviešu miltiem. Varam tos Latvijā gatavot. Kāpēc pērļu grūbas uzskata par putru? Tas ir otrais ēdiens. Piedeva tāpat kā griķi un rīsi vai kā kartupeļi – ja pareizi izvārām.
Tik ilgi, kamēr valsts nereklamēs savus ražotājus, nekā te nebūs. Ir jāparedz nauda reklāmai, lai cilvēkiem popularizētu, kas ir labs.
Mums augsnes nav tik labas, lai visu laiku kultu 8–9 t/ha. Klimats ir pietiekami skarbs. Mēs sējam divas nedēļas vēlāk nekā Zemgalē un Kurzemē. Agra sēja mums ir 23. aprīlis. Varam sākt kult ziemājus augustā, 2017. gadā, kad lietavas sākās, neko nebijām kūluši, Zemgalē jau bija nokulta liela daļa. Mums kulšanai atvēlētais termiņš ir daudz īsāks, un tas nozīmē, ka vajag vairāk ražošanas līdzekļu. Kombainu, sējmašīnu. Apburtais loks. Pavasarī sējam 10–15 dienas.
Patlaban ir ES prasības mazināt CO2 izmešus. Būšot Zemkopības ministrijas izveidots izmešu kalkulators, tomēr nezinu svarīgu lietu – kas notiks, ja es visas prasības jau agrāk esmu izpildījis? Vai varēšu ES projektus īstenot? Mēs 12 gadus izmantojam šķeldas kurtuves un pārstrādājam graudu ražas pārpalikumus. Bez dīzeļdegvielas. Augu maiņu veicam, mēslošana notiek pēc lauka kartēm. Visi Kotiņu lauki ir kartēti. Agrāk ik ceturto gadu pupas pārarām, pēdējos divus gadus nearam. Tas ir tas, ko ES patlaban prasa, bet mēs jau sen to darām!
Atļaušos atgādināt par 2018. gadā Latvijas 100. gadskārtas svinībām tērētajiem 60 miljoniem eiro. Tas esot ļoti daudz! Dalām šo skaitli ar 1,6 miljoniem cilvēku un iegūsim 40–50 eiro. Vai vecmāmiņas 100. dzimšanas dienā atlicināsim 50 eiro? Kāda runa!
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops janvāra numurā
