Kosova. Balkānos, zem kompromisa karoga 0
Ja mīksts, pinkains sunītis ir maziņš, tas atgādina dīvānspilvenu; bet šā lepnā krēmkrāsas kažoka īpašniece, kura pie patversmes voljēra durvīm sagaida svešinieku ar EU Police piedurknes apsēju, drīzāk liek domāt par nelielu atdzīvojušos dīvānu.
Iespaidīgā izmēra ganu suņu šķirnei vārdu devusi Šarplaninas kalnu grēda Kosovā un Albānijā. Kādreiz tos sauca par Dienvidslāvijas aitu suņiem, bet tagad… nav valsts, nav nosaukuma.
Fotogrāfija tapusi Kosovā, reizē, kad EULEX misijas dalībnieki no tiešajiem pienākumiem brīvajā laikā ziedoja suņu barību vietējai dzīvnieku patversmei. Tā stāsta attēlā redzamais cilvēks, nu jau bez piedurknes apsēja un jau atpakaļ Latvijā: kinologs Valdis Bikovskis atkal mājās, lai turpinātu strādāt Rēzeknes Robežsardzes koledžā par Kinoloģijas dienesta Kinoloģiskā centra vadītāju. Kosovā ar pārtraukumiem pavadīti četri gadi. Kopš neatkarības pasludināšanas un EULEX misijas pirmsākumiem 2008. gadā Valda otrās mājas bija Priština. Un kur lai vēl uzturētos Speciālā policijas departamenta jeb SPD kinoloģiskās nodaļas priekšnieka vietnieks, ja ne Kosovas galvaspilsētā un oficiālajā “EULEX Kosovo” mājvietā. Apceļot nelielo valsti un apkārtējo reģionu Valdis paguvis krustām šķērsām gan formastērpā un ar suni, gan bez viena vai otra. Nu man ir eksperts, kuru iztaujāt par dzīvi noslēpumainajos Balkānos.
“Katrā valstī ir vietas, kurp varbūt labāk nevajadzētu doties. Taču Kosovā šodien var droši ceļot un uzturēties gan galvaspilsētā, gan ārpus tās,” tā Valdis. Daudziem rada bažas šā reģiona vēsturiskā pieredze: Kosovu, izņemot pašus tās ziemeļus, apdzīvo albāņi, taču ģeogrāfiski teritorija vēl nesen izskatījās kā Serbijas – vēlāk Serbijas un Melnkalnes – kartē izkosts robs. Konflikts kļuva militārs deviņdesmito gadu sākumā; Serbija vēl joprojām nav atteikusies no pretenzijām uz šo teritoriju, tomēr ar laiku, arī Melnkalnei kļūstot par neatkarīgu valsti, pretenzijas izbālē. Protams, karš nav aizmirsies; par to liecina gan kritušo piemiņas vietas ceļmalās, gan zināma spriedze sabiedrībā. Valdis saka, nebūtu vēlams uz ielas uzkrītoši skaļi izskaidroties krievu valodā – tā atgādina serbu valodu. Tāpat sievietēm nevajadzētu staigāt apkārt vienām, iepazīties gribētāji varot kļūt agresīvi. Nē, tas neesot saistīts ar musulmaņu kultūru; drīzāk ar to, ka pēdējos gados šī kultūra pārdzīvojusi miniatūru seksuālo revolūciju un tā īsti vēl nav atrastas bremzes.
Netieši tas man atgādina neatkarīgo Latviju deviņdesmito gadu sākumā. Zinot mūsu tālaika atšķirības no Eiropas, rodas uzvedinošs jautājums: ko vajadzētu darīt Kosovā? Kas šeit var padarīt tūrismu pievilcīgu? Varbūt cenas?
“Cenas ir labas. Prištinas restorānā maltīte izmaksā lēti, salīdzinot ne tikai ar Rīgu, bet pat Rēzekni. Lidostā var noīrēt mašīnu un doties garākā ceļojumā, teiksim, caur Maķedoniju uz Grieķiju, tad uz Serbiju. Tikai, ja izbrauksiet no Serbijas uz Kosovu un gribēsiet Serbijā vēl atgriezties, tad labāk caur to pašu robežkontroles punktu: Serbija nav atzinusi Kosovas neatkarību, tāpēc formāli būsiet viņu valsti atstājuši nelegāli. Varētu rasties problēmas to izskaidrot robežsargiem.”
Valdis saka – pirmais jautājums, ko Kosovā uzdod, uzzinot, ka esi no Latvijas: vai Latvija ir atzinusi Kosovas neatkarību? Jā, ir atzinusi. Tad tūlīt seko otrs: kā jums patīk Kosova? Ja nepatīk, labāk izvēlēties diplomātisku atbildi. Nav jau tā, ka tūdaļ metīs laukā no taksometra, lai deso atpakaļ uz lidostu un brauc mājās, bet vilšanās būs jūtama. Var apvainoties un vispār ar jums vairs nerunāt, kaut parunāties šejieniešiem ļoti patīk un lielākā daļa iedzīvotāju pārvalda angļu valodu. Bet publika, protams, ir temperamentīgāka nekā Latvijā.
Valdim ar temperamenta atšķirībām iznācis daudz saskarties: policista darbs, kā smejies, ir darbs ar cilvēkiem. “EULEX Kosovo” mērķis ir Rule of Law – likumības un tiesiskuma nodrošināšana. Citiem vārdiem, tā ir policijas un tiesu izpildvara, kurā iesaistīti gan vietējie, gan ES dalībvalstu spēki. Jauns jēdziens: vienotā Eiropas policija! Arī SPD ar tā četrkājainajiem palīgiem tika izveidots, lai izsekotu, notvertu un konvojētu, kā klasiskā filmā saka, “nelabus cilvēkus”. Kā paši kosovieši skatās uz to, ka Eiropa gādā par kārtību ielās? Valdis saka: dažādi. Nav tā, ka automātiski pieņem – viss ir labs, kas nācis no Eiropas.
“Viņi vērtē to, kāds ir cilvēks. Respektē spēku, kompetenci. Ja radīsies iespaids, ka svešiniekam tā visa trūkst, var arī pie vietas nolikt. Ne vardarbīgi; vienkārši pasmiesies un neņems tevi par pilnu.” Valdim šī attieksme patīk: “Kosovas albāņi ir pārliecināti par savu zemi un savu vietu tajā, kaut arī dzīvo sliktāk, nekā mēs savā valstī. Latvieši šajā ziņā varētu no viņiem mācīties.” Jā, uzskata viņi sevi par albāņiem, nevis kosoviešiem, un svinīgos gadījumos labprātāk izmanto tradicionālo Albānijas, nevis jauno Kosovas karogu. Pēdējais pēc izskata atgādina ES karogu un droši vien vairāk simbolizē nevis valsts neatkarību, bet kompromisu. Vai Eiropas klātbūtne ir radījusi ticību tiesiskai valstij?
“Domāju, ka jā. Saistībā ar korupciju ir bijuši vairāki skaļi aresti, pat ministru un prezidentu līmenī. Nav vairs tā, ka ikviens, kam ir nauda, var darīt, ko grib.” Katrā ziņā “EULEX Kosovo” vēl ir laiks: pakāpeniski nododot izpildvaru vietējām struktūrām, misija turpināsies līdz 2014. gadam. Valda iespaids par viņa specialitāti un Kosovas kinologiem ir labs: kvalificēti, turpina pilnveidoties.
Kā ar suņiem? Deviņdesmitajos gados parādījās informācija, ka šarplaniniešus serbu armijā izmanto, lai uzrīdītu Kosovas albāņiem. Dažas leģendas par asinssuņiem ir tikai leģendas, taču nelegālās suņu cīņas patiešām ir īsta problēma, kas ietekmē vietējo suņu audzēšanu; un Valdis stāsta, ka kinologi šeit dod priekšroku Rietumeiropā iepirktiem dienesta šķirņu pārstāvjiem. Savukārt Šarplaninas šķirnes kucēns esot aizbraucis Valda kolēģim līdzi uz Holandi par mājas mīluli.
Valda paša suns Roksija, protams, nāk no Latvijas. Roksija ir mazs, hiperaktīvs beļģu aitu suņu šķirnes vellapulveris, pilnīgs pretstats majestātiskajam šarplaninietim. Ja “nelabie cilvēki” būtu laikus iepazinušies ar šo suņu meiteni, daži varētu apsvērt iespēju laboties. Mīļa bezgala, bet galvenais – aizmukt no viņas nav izredžu. Pirms iestāšanās ES un NATO Latvijā beļģu aitu suns mūsu valstī tikpat kā nebija pazīstams. Šodien te dzīvo un trenējas jau vairākas paaudzes, un Roksija, beigusi suņu skolu Rēzeknē, var pārstāvēt savu reģionu Eiropas projektā. Tas izrādījās sava veida eksāmens gan sunim, gan īpašniekam:
“Es tur biju vienīgais kinologs ne tikai no Latvijas, bet no visām Baltijas valstīm. Jāatzīst, ka Latvijas kinoloģiju nepazīst un mūsu valsts speciālisti vēl nav iekarojuši augstu prestižu. Tā bija interesanta pieredze, it sevišķi laikā, kad biju kinoloģijas nodaļas priekšnieka vietas izpildītājs. Tas ir citādi nekā starptautiskos semināros, kad visi tikai slavē: jā, jūs esat labi, jūs esat malači. Ekstrēmā situācijā, kad no lēmumiem var būt atkarīga cilvēka vai suņa dzīvība, citvalstu kinologi nemaz nebija sajūsmā, ka viens no Latvijas tagad teiks, kas viņiem jādara. Protams, ja tu iesaki, kā labāk risināt vienu vai otru problēmu un tas arī izrādās labākais ceļš, tad attieksme mainās. Taču bija daži kolēģi, kuri tā arī netika tam pāri,” nosmaida Valdis.
Par cik ekstrēmām situācijām ir runa? Vai var salīdzināt ar Latvijas robežsardzē pieredzēto?
“Latvijā uziet pārdesmit gramus narkotisko vielu likās liels ķēriens, bet lielākā Kosovā pārtvertā kontrabandas krava bija 24 kilogrami heroīna. Ieroči? Tie Kosovā ir vīrieša pašapziņas apliecinājums, to klātbūtni uzskata par pašsaprotamu. Latvijas robežpunktos pat legālu un ar atļaujām apgādātu ieroci dabūt pāri robežai nav vienkārši, bet albānis piebrauc pie Kosovas robežkontroles posteņa ar šaujamieroci aiz mašīnas sēdekļa un brīnās, vai tad nedrīkst ievest? Nu, labi. Ceļotājs atgriežas Albānijas pusē un pēc brīža ir atkal klāt: esot atstājis albāņu robežpunktā, atpakaļceļā paņemšot.
Ieroči Kosovā ieplūst galvenokārt no Albānijas. Šodien Albānijas vārds asociējas ar atpūtu skaistajā Adrijas jūras piekrastē, taču turpat netālu no modernajām viesnīcām joprojām atrodas aizsardzības nolūkos celtie betona bunkuri: vēl nesen Albānija bija viena no noslēgtākajām valstīm Eiropā un pastāvīgi gatavojās karam ar visiem. Lielalbānijas impēriskās tendences joprojām ir bubulis, ar ko baidīt nealbāņu sabiedrību. Politisku iemeslu tam nav, bet ieroču rūpnīcas Albānijā turpina darboties arī šodien. Dažas munīcijas ražotnes pat paplašinās, jo pieprasījums ir.
Šo četru gadu laikā Kosovā ir veiktas vairākas sabiedrības atbruņošanas akcijas, bet tik un tā, kad svin kāzas, salūta laikā var dzirdēt ne tikai kalašņikovus, bet dažs labs uzbliež arī no ložmetēja. Pēc tam tas viss, protams, tiek atkal paslēpts.”
Dažkārt dzirdams arī par etniskajiem konfliktiem Kosovā. Valdis gan ir skeptisks:
“Tas viss ir politika. Dzīvojot Kosovā un saskaroties ar cilvēkiem, man neradās iespaids, ka pastāvētu neatrisināmi konflikti vai, teiksim, kāda no iesaistītajām pusēm būtu agresors. Kopā ar mūsu policijas vienību strādāja divi tulki – serbs un albānis. Protams, viņu uzskati atšķīrās, taču tas nebija nekas tāds, ko nevarētu mierīgi pārrunāt pie brokastgalda. Saskare ar iedzīvotājiem jau neaprobežojās tikai ar darbu; es, piemēram, īrēju parastu dzīvokli no Prištinas albāņiem, un man prieks, ka tiku ielūgts Kosovas albāņu kāzās un Kosovas serbu bērna kristībās. Tā tomēr ir liela uzticēšanās un cieņas izrādīšana no viņu puses. Lepojos ar to, ka esmu šajā zemē ieguvis draugus.”
Tomēr Valdis nenoliedz, ka draudzēties šeit reizēm nebūt nav tik vienkārši:
“Kosovas ziemeļos ir pilsēta Mitrovice. Pa vidu tek upe, kura atdala serbu un albāņu apdzīvotās pilsētas daļas. Nav ne nožogojumu, ne robežkontroles posteņu; taču pie tiltiem, kuri savieno abas puses, dienu un nakti redzamas pastiprinātas militārās policijas patruļas, gatavas reaģēt, ja notiktu provokācija.”
Kāpēc tad neuzcelt nožogojumus un nenovilkt robežu? Ja kaimiņvalstu bailes no Lielalbānijas ir šķērslis tam, lai Kosova apvienotos ar Albāniju – ko droši vien vēlētos lielākā daļa tās iedzīvotāju – tad kas gan traucē Ziemeļkosovai, kuru lielākoties apdzīvo serbi, pievienoties Serbijai?
“Ziemeļkosova ir speciālā ekonomiskā zona. Tā kā Serbija Kosovas neatkarību nav atzinusi, tad preces, kas tiek ievestas Ziemeļkosovā, te nonāk, apejot serbu nodokļu sistēmu. Ja prece ir, piemēram, naftas produkti, tas ir diezgan liela apjoma bizness. Tāpēc šī situācija daudziem ir izdevīga, un dažiem politiķiem varētu būt izdevīgas arī provokācijas. Pateicoties valsts ģeogrāfiskajam izvietojumam, pietiek vienā vietā nobloķēt ceļu, lai sarežģītu dzīvi visai valstij. Tas rada kārdinājumu diktēt noteikumus no spēka pozīcijām. Tomēr cilvēkiem ir jau pieredze, ka, lietojot spēku, arī pretī saņem tikai spēku, tāpēc cenšas savas problēmas risināt diplomātiskā ceļā. Pēdējā laikā incidenti ar šaujamieročiem bijuši ne jau politisku iemeslu dēļ, drīzāk motīvi ir personiski. Piemēram, kāds zaudētājs kazino atgriežas izpaust rūgtumu ar kalašņikova palīdzību un finālā ir trīs vai četri līķi. Interesanti, ka arī organizētās kriminālās aprindas sāk izmantot savstarpēju diplomātiju. Saprotu, ka tas skan absurdi, bet attīstās sava veida noziedzības kultūra.”
Absurdi gan, bet tas tomēr nomierina. Jo iespējamāk, ka garāmgājējs tūrists nejauši gadās zem lodēm kriminālo grupējumu apšaudē nekā pa vidu frontēm Mitrovicā. Un tad tomēr labāk, ja noziedznieki izmanto diplomātiju savā izpratnē, nevis šaujamos. Būtu vēl labāk, ja vispār nevajadzētu raizēties par privātajiem kalašņikoviem, bet tam droši vien vajadzīgs laiks. Vai var just, ka tas Kosovai nāk par labu?
“Jā, noteikti, šo pēdējo četru gadu laikā valsts ir jūtami attīstījusies. Pasaules finanšu krīze Kosovā vispār nebija jūtama, turpinājās celtniecība, domāju, tas tāpēc, ka valsts saņēma daudzu palīdzības fondu finansējumu. Infrastruktūra ir uzlabojusies. Ierodoties te 2008. gadā, sešdesmit kilometrus pa toreizējiem ceļiem bija iespējams pieveikt divarpus stundās, bet mājās atgriezos pa Eiropas standartiem atbilstošu automaģistrāli, kādas mums Latvijā vēl nav.”
Vai tas nozīmē, ka Kosova ar laiku kļūs par ekonomiski attīstītu valsti?
“Kosovieši uzskata, ka viņu ekonomikas pamatu veido lauksaimniecības produktu audzēšana un eksports, taču, salīdzinot kaut vai traktora piekabes izmēru ar Latvijā ierasto, tas diez cik pārliecinoši neizskatās. Valsts teritorijas ziņā ievērojami mazāka par Latviju, iedzīvotāju apmēram tikpat, tātad blīvāk apdzīvota. Ar dabas resursiem ir sarežģīti: nav jūras, rūpnieciski izmantojamie meži izcirsti vēl deviņdesmitajos. Tūrisms? Protams, Prištinai ir sava vēsture un muzeji, valstī ir kalni un gleznaina upes ieleja, bet nekas tik īpašs, ka gribētos izsaukties: brauciet uz Kosovu, jums tas jāredz. Vairākums pakalpojumu ir sliktākā kvalitātē nekā Latvijā. Ziema kļūst par īstu dabas katastrofu: kaut arī īsāka, tā ir tikpat barga kā mūsējā, turklāt kalnu ceļi netiek tīrīti un ziemas riepas te nepazīst. Bet cilvēki tāpat būvē mājas un pērk mašīnas. Tiesa, veidojas krasa atšķirība starp bagātajiem un nabagajiem, it īpaši galvaspilsētā. Protams, rodas aizdomas par naudas atmazgāšanu, bet ir arī likumīgi līdzekļi, kas ieplūst Kosovā: dažādi palīdzības fondi, tāpat daudz vietējo iedzīvotāju strādā ārzemēs un materiāli atbalsta savus radiniekus Kosovā. Ģimenes saites ir ļoti stipras. Īstais pārbaudījums Kosovas ekonomikai pienāks tad, kad beigsies palīdzības fondu darbība, būs jāsāk pašiem iztikt no tā, kas ir, un atmaksāt parādus aizdevējiem.”
Uzziņa “EULEX Kosovo” jeb “European Union Rule of Law Mission in Kosovo” – Eiropas Savienības palīdzības misija Kosovā, kuras mērķis ir noteiktā laika periodā (2008 – 2014) atbalstīt šo valsti ar Eiropas Savienības civilajiem un policijas resursiem. Tā tika nodibināta un darbojas Apvienoto Nāciju Iekšējās administrācijas misijas (United Nations Interim Administration Mission in Kosovo) jeb UNMIK paspārnē. Misijas darbs izpaužas kā ikdienas policijas un tiesvedības pienākumu veikšana. |
