“Dzīvie koncerti vajadzīgi kā gaiss.” Saruna ar vienu no šā brīža redzamākajām un aktīvākajām skatuves māksliniecēm Katrīnu Gupalo 8
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viena no šā brīža redzamākajām un aktīvākajām skatuves māksliniecēm ir jaunā dziedātāja un pianiste Katrīna Gupalo. Viņa atzīst, ka tik daudz koncertu, radošu ieceru un īstenotu ideju kā pandēmijas laikā viņai līdz šim neesot bijis.
Duets ar pianistu un dzīvesbiedru Andreju Osokinu, vairākas soloprogrammas, videoklipi un jaunas dziesmas enerģijas pilno mūziķi nevis nogurdina, bet iedvesmo darboties – jaunajā gadā Katrīna Gupalo turpina tikšanos ar viņas talanta cienītājiem jaunā ziemas dziesmu koncertprogrammā “Zvaigznes pieskāriens”.
Koncertprogrammā satiekas gan romantiskas, melanholiskas dziesmas, piemēram, Maikla Kivanukas “Cold Little Heart”, gan kosmosa tēma ar slaveno Deivida Bovija “Space Oddity”, gan dzirkstošā prieka enerģija Ališas Kīzas un Laizas Minelli Ņujorkas dziesmās, gan arī Elvisa Preslija un Frenka Sinatras gabali, bez kuriem nav iedomājama neviena ziemas balle. Un līdzās tām – pašas Katrīnas sacerētas dziesmas.
Katrīna, jūsu ceļa sākums mūzikā ir saistīts ar klavierspēli. Kā notika pārslēgšanās uz dziedāšanu un mūzikas radīšanu?
K. Gupalo: Visu apzinīgo dzīvi man bijusi iekšēja cīņa par izvēli starp klavierēm un dziedāšanu. Likās, ka jāizvēlas kaut kas viens, jo nevar skriet pakaļ diviem zaķiem. Bija periodi, kad tomēr nodarbojos ar dziedāšanu, taču tas viss bija privāti, pie dažādiem vokāla pedagogiem. Bet tā bija mana “underground” dzīve, ko akadēmiskajā vidē īpaši neafišēju, pat mazliet slēpu, kamēr parādes dzīve bija ar klavierēm, konkursiem.
Pirmais lūzuma moments bija izrāde “100 gadi ar Piafu”, ko taisījām ar Andreju Osokinu. Tobrīd sapratu, ka varu dziedāt pilnvērtīgi un cilvēkiem tas patīk un ir vajadzīgs.
Otrs lūzuma moments bija tad, kad uzrakstīju pirmo dziesmu 2017. gadā (“Too Much Sunshine”), tai sekoja nākamās un albums džezroka manierē. Es gan par stilu nedomāju, vienkārši rakstīju, kā man gribējās, un gāju, kur mani veda.
Visu dzīvi biju spēlējusi izcilu mūziku, ko radījuši ģēniji, tāpēc pašai kaut ko uzrakstīt bija biedējoši.
Klavieres nekur nav zudušas – nevaru iedomāties ne dienu bez klavierēm. Tās ir jebkuras dziesmas sākums.
Daudzi atceras jūsu dzirkstošo uznācienu akadēmiskās mūzikas šovā “Radīti mūzikai”. Varbūt tas deva impulsu drosmīgāk iet savu ceļu?
Tas bija liels un pārsteidzošs pasākums mums visiem, kas kopā ar mani tur piedalījās. Agrāk tādu šovu nebija, neviens nezināja, ko gaidīt. Klasiskās vides cilvēkiem, turklāt ļoti jauniem, nebija viegli ietilpt trīs minūšu skaņdarba formātā, ja parasti tev tie ir krietni garāki.
Katru nedēļu jauns gabals no popsīgās klasikas, intervijas, tērpi – tā ir pavisam cita veida dzīve. Lielākā daļa no mums tomēr ir introverti, raduši sēdēt savā klasītē un vingrināties. Īpaši pianisti ir vientuļnieki. Un pēkšņi tu esi uzmanības centrā! Jāatzīst, man tajā visā nebija viegli, bet reizē sajutos arī ļoti organiski. Jutu, ka šī vide mani pieņem.
Citkārt muzicējat tandēmā ar pianistu Andreju Osokinu, bet nu – jau vairākas soloprogrammas. Kāds tām ir svars jūsu mūziķes karjerā?
Muzicēt kopā ar Andreju neesam pārtraukuši. Vēl nesen, rudenī, pirmatskaņojām koncertprogrammu “Mēness starus stīgo” ar Emīlu Dārziņu centrā, to turpināsim arī nākamajā gadā. Sajūta, spēlējot solo, ļoti atšķiras. Esmu pie klavierēm kā sava kosmosa kuģa vadībā un dodos ceļojumā kopā ar klausītājiem.
Solokoncertos brīvi ļaujos impulsiem. Līdz ar to katrs koncerts ir pilnīgi citāds atkarībā no tā, kāda veidojas komunikācija ar skatītāju. Andrejs gan ir klātesošs arī manās soloprogrammās – bez viņa apstiprinoša verdikta neviena jauna dziesma nenonāk pie klausītājiem. Mums uz skatuves ir dialogs, varam spēlēties – gan muzikāli, gan komunikācijā. Nekad neiestudējam, ko teiksim, reizēm iznāk pateikt to, ko pirms koncerta noteikti nebūtu plānots teikt.
Pēc koncerta tad gaidāma neliela savstarpēja izskaidrošanās…
Tas vienkārši ir jautri!
Daudziem mūziķiem ne tik jautrs bijis aizvadītais gads. Iedomājos, ja jums būtu tas jāieraksta skaņdarbā, kādas krāsas tajā būtu?
Tas varētu būt vesels albums. Noteikti baigais kokteilis. Vakar braucām no koncerta un runājām, kāds ir bijis šis gads. Ir skaidrs, ka bijuši gari lokdauna momenti – jau no iepriekšējā septembra. Tik un tā ir sajūta, ka visu laiku ir bijis darbs, radoši projekti.
Esat viena no aktīvākajām mūziķēm, un patiesi šķiet, ka šis laiks nav licis piebremzēt – koncertu ziņā bija aktīva vasara, rudens.
Populārās mūzikas lauciņā darbojos ne tik sen, līdz ar to progress līdz tam brīdim, kad koncertu kļūst daudz, ir sakritis ar pandēmijas laiku. Vasarā to bija tik daudz – izbraukājām visu Latviju. Dzīvie koncerti vajadzīgi kā gaiss.
Man ir ļoti svarīga ne tikai muzikālā daļa, bet arī komunikācija ar klausītāju, kur varu parunāt ar visiem, pajautāt, kā viņi jūtas, vai pavilkt kādu uz zoba.
Bija arī dažas uzstāšanās kopā ar Andreju – katra kā maza pērlīte, organizējām ”Osokina brīvības festivālu @152″. Pirmoreiz bija iespēja sadarboties ar fantastiskiem ģitāristiem – Rihardu Lībieti un Gintu Smuko, ar kuriem kopā radās jauna programma. Tāpat uzstājāmies dzīvajā arī ar elektroniskās mūzikas guru Orioli un Reini Rabenau. Tā ir atkal pavisam cita pasaulē, kurā esmu pie klavierēm, bet viņi pievieno efektus un bītus. Ir tik labi, ka tagad atkal koncerti ir atgriezušies.
Prieks, ka rudenī manā un Andreja koncertā “100 gadi ar Piafu” pirmizrādi piedzīvoja mana īsfilma sadarbībā ar režisori Jekaterinu Lanskuju, kur sākās arī ļoti nozīmīga kopdarbība ar mūziķi Germanu Superfinu, kurš ir arī galvenajā lomā manā mūzikas video “Agonija”.
Ļoti, ļoti talantīgs jauns mūziķis – dzied, repo un ir trombonists ar klasiskās mūzikas saknēm. Uzaicināju viņu papildināt ar dziesmu “La Vie En Rose” – slaveno Edītes Piafas dziesmu, kas ir tik salda, ka man gribējās pielikt tur pipariņu. Germans virsū skaistajam franču romantismam pielika klāt vāciski repu. Mēs to saucam par “Vampīru reivu” – dziesma uz mirkli pilnībā transformējas un tu nokļūsti pilnīgi citā pasaulē, bet tad, it kā nekas nebūtu bijis, atgriezies atpakaļ romantikā ar trombona skaņām.
Vai savas garšvielas piejaukšana visā, ko darāt, ir saistīta ar jūsu ukraiņu saknēm?
Nezinu par gēniem, bet man ir svarīgi, lai iznākums nav pliekana mannas putra. Man patīk radīt lietas, kuras pašai ir interesanti radīt. Man ir svarīgi arī, lai klausītājam, skatītājam būtu interesanti. Ir jēga uztaisīt kaut ko tādu, kur ir kaut kas jauns, nebijis, neparedzams – kaut kas vairāk.
Radīt mērenas, paredzamas lietas – to var darīt un bieži tas ir veiksmīgi, bet man liekas, ka vajag atstāt pēc sevis pasaules informatīvajā laukā kaut ko unikālu.
Kaut kas jauns šobrīd tapis arī jaunas koncertprogrammas “Zvaigznes pieskāriens” veidā…
“Zvaigznes pieskāriens” ir ļoti spontānā veidā radusies programma, jo šobrīd viss notiek spontāni – vai nu tu kaut ko izdomā spontāni, vai neizdomā neko. Ir forši, ka Latvijā ir daudz vietu, kuru koncertu organizatori ir spējīgi ātri reaģēt un sarīkot pasākumus. Programma ir tāda, lai iepriecinātu gan mani pašu, gan klausītājus. Dziesmas par sapņiem, zvaigznēm, kosmosu – kaut kas tāds, kas ļoti piestāv ziemas laika sajūtām.
Starp tām arī jūsu pašas dziesmas?
Jā, tās ir līdzās citu autoru dziesmu kaverversijām, tematiski līdzīgas. Piemēram, no vienas puses – “Depeche Mode” “Enjoy the Silence”, no otras – mana dziesma “Klusums atbrīvo”.
Zvaigžņu, debesu tēma arvien atkārtojas jūsu daiļradē. Albumā “Septiņas skumjas zvaigznes” skan Imanta Kalniņa dziesmas jūsu versijās – jūtat gara radniecību tieši ar viņu?
Nerunājot par to, ka Imants Kalniņš ir ģeniāls komponists un mans mīļākais skaņradis, jūtu gara radniecību ar viņu mūsu muzikālajās saknēs. Pirmsākums gan viņam, gan man ir klasiskā mūzika. Tai seko arī liela mīlestība pret rokmūziku. Tā caurstrāvo Imanta Kalniņa daiļradi un arī manu būtību.
Milzīga nozīme ir arī dziesmu tekstiem, ko viņš ir izmantojis. Katrs dziedātājs, tos izlaižot caur sevi, var izstāstīt savu atšķirīgu stāstu, un tā ir vērtība. Kad pērn valsts svētkos izdevu savu versiju “Dziesma, ar ko tu sācies”, savā e-pastā negaidot ieraudzīju vēstuli no Imanta Kalniņa. Tajā brīdī sirds apmeta kūleni! Bet viņš teica, ka viss ir ļoti labi. Tas bija liels saviļņojums.
Mūzika pašlaik skan nepilnās zālēs, bet esat apņēmības pilna turpināt, kamēr daudzi jūsu kolēģi ir nogaidoši…
Šobrīd ir ļoti svarīgi, lai kultūras pasākumi turpina notikt dzīvajā tik ilgi, kamēr tas ir iespējams, lai skatuves māksla neizbeigtos. Lai cilvēkiem paliktu pieradums iet uz kultūras pasākumiem. Man prieks, ka cilvēki arvien nebaidās nākt, klausīties koncertus maskās. Pati esmu gājusi uz koncertiem maskā un zinu, ka tas nav vienkārši. Bet ar laiku pierodi, un tas vairs neliekas tik briesmīgi.
Protams, pirmā reize, kad no skatuves neredzi cilvēku sejas, ir mazliet biedējoša, bet ar laiku iemācies nolasīt emocijas no acīm – acis var pateikt tik daudz.
Ar kādu skatu pati raugāties uz nākamo gadu?
Ar lielu nepacietību. Gan mājās, gan studijā ir tapis liels un aizraujošs dziesmu klāsts, patiesībā – divi albumi. Viens no tiem, “For Men”, veltījums vīriešiem, būs angļu valodā, izņemot tā pirmo singlu – “La Vie En Rose” – un iznāks pavasarī. Savukārt otrs – latviešu valodā – iespējams, būs jauna žanra aizsākums Latvijas mūzikā. Dažas no jaunajām dziesmām jau tagad reizēm var dzirdēt manos koncertos.
Vecgadā mēdzam vēlēties un vēlēt…
Ļoti gribētu novēlēt visiem savu iespēju robežās sasmelties enerģiju no tā, kas jūs iedvesmo, vai tā būtu māksla vai atpūta ģimenes lokā vai pie dabas. Man tā būs septiņu dienu atpūta Spānijā, tādā neesam bijuši jau ļoti sen. Gribētos, lai mums visiem nākamajā gadā pietiek gan enerģijas pašiem, gan lai paliek rezerve, ja kādam vajag palīdzību vai saules stariņu no mums. Lai ir ko dot.
Katrīnas Gupalo koncertprogramma “Zvaigznes pieskāriens”
* 14. janvārī – Doles tautas namā,
* 15. janvārī – Liepājas Latviešu biedrības namā,
* 21. janvārī – kultūras centrā “Berģi”,
* 23. janvārī – Lūznavas muižā,
* 12. februāri – Valmieras kultūras centrā.
