Košais tauriņš ar lielummāniju: Raisa Gorbačova 0
5. janvārī savu 80. dzimšanas dienu būtu svinējusi RAISA GORBAČOVA. Rietumu presē saukta par Kremļa slepeno ieroci, viņa bija vienīgā padomju pirmā lēdija patiesā šā vārda nozīmē. Raisa itin nemaz nekautrējās izmantot visas sava augstā sociālā statusa priekšrocības.
Aizvien, pat uzkrītoši, bija priekšplānā un nespēja sevi iedomāties kaut trīs soļus iepakaļ dzīvesbiedram. Daudzi uzskata, ka tieši viņa bija intelektuāli un emocionāli spēcīgākā pēdējā PSRS pirmā pāra tandēmā.
Raisai patika bordo rozes, un arī tērpos viņas mīļākais krāsu salikums bija bordo un pērļu pelēkā. Dārglietas, vīna krāsas kostīmiņi, stils kā “dzelzs lēdijai” Mārgaretai Tečerei, ar kuru Gorbačovu pārim bija vislabākās attiecības… Laikā, kad bijušajā Padomju Savienībā sievietēm bija sarežģīti nopirkt pat ziepju gabaliņu, viņa smaržojās ar Guerlain “Champs Elysees”, Yves Saint Laurent “Opium” un pasūtīja tērpus pie smalkākajām Maskavas šuvējām ateljē “Na Kuzņeckom mostu”.
“Viņas sabiedriskā aktivitāte un krāšņie tērpi bija pārāk izaicinoši. Ar šo uzvedību Gorbačova kaitēja vispirms jau savam vīram, jo tautas aizkaitinājums pārmetās uz viņu,” savos izteikumos pret padomju pirmo lēdiju nesaudzīgs ir pazīstamais krievu vēsturnieks Rojs Medvedevs. Latvijā Raisas tēlu uz laikiem sabojāja jautājums, ko viņa 1987. gada februārī uzdeva kādai meitenītei Ādažu bērnudārzā: “Kāpēc tu nerunā krieviski?”
Raisa – paradīzes ābolītis
Raisas personība un liktenis dīvainā kombinācijā iemieso padomju impērijas agonijas gadu spožumu un postu. Dzimusi un augusi stipras patriarhālās tradīcijas sabiedrībā, viņa mainīja priekšstatu par padomju sievietes sociālās izaugsmes iespējām.
Raisa nāca pasaulē 1932. gada 5. janvārī Rubcovskas pilsētā Rietumsibīrijā (tagad – Altaja apgabalā). Viņas tēvs, toreiz 25 gadus vecais Maksims Titarenko, bija ieradies Sibīrijā būvēt dzelzceļu un iepazinies ar Raisas māti Aleksandru, kurai tad bija vien sešpadsmit gadu. 1937. gadā Raisas vectēvu apvainoja trockismā, jo viņš esot uzstājies pret kolektivizāciju un stahanoviešu kustību, un notiesāja uz nāvi nošaujot. “Tautas ienaidnieka” sieva, Raisas mātesmāte, tā arī nomira no bada un sirdssāpēm, bet četriem viņas bērniem nācās kulties pa dzīvi pašiem. Vēlāk Raisa teica, ka šī ģimenes skarbā pieredze viņai radījusi fobiju pret aicinājumiem “meklēt vainīgos”, kas tik bieži izskanēja Gorbačova valdīšanas laikā.
Raisa nāca pasaulē kā pirmais bērns ģimenē. Viņu kristīja – gan ne baznīcā, bet pie garīdznieka mājās. Vēlāk Raisa atcerējās, ka vārdu viņai devis tēvs, jo viņam tas asociējies ar paradīzes ābolīti. 1935. gadā piedzima viņas jaunākais brālis Jevgeņijs (viņam nākotnē bija lemts alkoholiķa liktenis un pēc Gorbačova nonākšanas varas virsotnēs – nepārtraukta čekas uzraudzība slēgta tipa psihiatriskajā iestādē) un 1938. gadā – māsa Ludmila (viņa kļuva par ārsti, turklāt ziedoja māsai savas kaulu smadzenes liktenīgajā 1999. gada septembrī).
Tā kā tēvs bija dzelzceļa kalpotājs, Raisas bērnība pagāja, nepārtraukti mainot dzīvesvietas un skolas, kurās viņa vienmēr jutusies kā jauniņā – kautrīga, neveikla, reizēm bērnu kolektīvā nepieņemta.
Meitene no provinces
1949. gadā Raisa ar zelta medaļu pabeidza Sterlitamakas vidusskolu Baškīrijā, iegūstot tiesības bez konkursa iestāties jebkurā PSRS augstskolā. Viņa izvēlējās Filozofijas fakultātes psiholoģijas novirzienu Maskavas Valsts universitātē.
Raisa Maskavā ieradās laikā, kad padomju augstskolas tikai otro gadu atkal uzņēma studentus. Dzīvodami universitātes kopmītnēs Jauzas upes krastos, viņi knapinājās ar pārtiku, spiedās vienā istabiņā pa astoņi un pat četrpadsmit, regulāri brauca Maskavas metro par zaķi. Taču Raisa šo laiku atcerējās kā ārkārtīgi laimīgu. Viņas studiju biedrene, slavenā filozofa Meraba Mamardašvili sieva Ņina atcerējās, ka piecdesmitajos gados filozofijas studenti bijuši visambiciozākie un radījuši īpašu studiju un kopmītņu dzīves atmosfēru.
Savukārt vēlākais Mihaila Gorbačova preses sekretārs Andrejs Gračovs rakstīja, ka “uz filozofiem, kuri nākotnē labākajā gadījumā varēja cerēt uz vēsturiskā vai dialektiskā materiālisma pasniegšanu kādā tehnikumā vai augstskolā, toreiz gāja diezgan neordināri ļaudis”. Lai šajā vidē nonāktu meitene no tik dziļas provinces kā Raisa, viņai arī vajadzējis būt neparastai personībai.
Katrā ziņā Raisa tādu iespaidu neesot atstājusi – ļoti tieviņa, koncentrējusies, viņa bijusi pievilcīga, bet nekādā ziņā efektīga un kur nu vēl koķeta. Mihails Gorbačovs kādā intervijā vēlāk stāstīja, ka viņa lūpas sākusi krāsot tikai 30 gadu vecumā. Arī studiju biedrene Ņina atceras, ka Raisa nav varējusi atļauties ne skaistus tērpus, ne pat siltus apavus ziemai – skraidīdama salā plānās zeķēs un vasaras kurpēs, viņa saslimusi ar reimatismu, no kā ļoti cieta vēlākos gados.
Ņina Mamardašvili arī raksta, ka Raisa bijusi ļoti sievišķīga un diezgan augstās domās par sevi un savu sūtību dzīvē. Daudzi uzskatījuši viņu par iedomīgu, bet tas vairāk bijis viņas cēlās stājas un izturēšanās dēļ. Kad Raisa vēl mācījusies pirmajā kursā, viņai bijuši ļoti gari, kronī sakārtoti mati – lai tos saveidotu, vienmēr nācies agri celties no rītiem un, lai cēli nestu, arī aizvien turēt taisnu muguru.
Raisa studiju laikā pārdzīvojusi pirmo lielo mīlestību. Tās objekts bijis kāds Anatolijs, kura vecāki ieņēmuši samērā augstu stāvokli padomju nomenklatūras hierarhijā. Romāns gan beidzies ar to, ka Raisai kā neatbilstošai partijai iedota vilka pase. Kad viņa par šo nodevību uzzinājusi, studiju biedrene Ņina to atceras kā vienīgo gadījumu, kad redzējusi Raisu raudam.
Uz vienas salas ar Mihailu
Ar otrā kursa jurisprudences studentu Mihailu Gorbačovu, no Stavropoles nākušo jauno censoni, kurš, stājoties augstskolā, bija nozvērējies: “Piecus gadus tikai mācības, nekādu mīlas piedzīvojumu”, viņa iepazinās 1951. gadā kādā deju vakarā. Mīlas lietās jau vīlies, Miša esot skumji nīcis kopmītņu bibliotēkas lasītavā, kad pie viņa atskrējis studiju biedrs un licis doties līdzi uz deju zāli, lai redzētu, kā kāda pirmkursniece dejo. Sekojušas neskaitāmas tikšanās, pastaigas pa Sokoļņiku parku, līdz Raisa kādā brīdī nolēmusi pārtraukt šīs attiecības, jo baidījusies piedzīvot tādu pašu vilšanos kā ar Anatoliju. Miša gan spējis Raisu pārliecināt, ka viņiem ir nākotne. Vecākiem neko nezinot, abi apprecējās 1953. gada 25. septembrī civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļā, kas atradās turpat pretī kopmītnēm. Modīgo Raisas kleitu bija nopelnījis Miša, vasarā strādājot par kombainieri dzimtajā Stavropoles novadā. Kurpēm gan naudas nepieticis, tās Raisa aizņēmusies no studiju biedrenes.
Daudzi laikabiedri atceras, ka Raisas un Mihaila savienība esot bijusi reti laimīga un harmoniska. “Kāds viņš bija, kad ienāca manā dzīvē? Gudrs, uzticams draugs. Cilvēks, kuram bija pašam savs viedoklis un spējas to vīrišķīgi aizstāvēt. Vīrišķīgs un spēcīgs, stiprs un labsirdīgs,” atcerējās Raisa. Bet Andrejs Gračovs viņu laimīgo savienību skaidroja šādi: “Viņi nāca no parastām strādnieku ģimenēm, nebija izlutināti ar pārticību vai pārlieku vecāku uzmanību.
Atraduši viens otru Maskavas kņadā, viņi jutās kā nokļuvuši atsevišķā tikai viņiem piederošā salā trakojoša okeāna vidū.” Pēc satikšanās abu draugu loks uzreiz sašaurinājies: “Viņi nevienu neatgrūda, ne ar vienu neizbeidza attiecības, vienkārši bija jūtams, ka viņiem izveidojusies pašiem sava iekšējā pasaule, kurā neviens netika ielaists,” atceras cits Gorbačovu studiju biedrs R. Kolčanovs.
Pēc studijām Raisai bija iespēja turpināt mācīties aspirantūrā. Arī Miša varēja palikt turpat Maskavā, tomēr abi nolēma doties uz viņa dzimto Stavropoli – visīstāko provinci ar tikai pāris asfaltētām ielām.
Stavropoles idille
Darba vietā vietējā prokuratūrā Miša izcieta vien desmit dienas. Izmantojot drauga aizbildniecību, viņš iekārtojās vietējā komjaunatnes centrālkomitejā par aģitācijas un propagandas daļas vadītāju, kas jau pavēra visai plašas tālākas partijas karjeras iespējas.
Savukārt diplomētā socioloģe Raisa pirmos četrus gadus Stavropolē sev stabilu darbu tā arī nespēja atrast. Visur tika pieņemti savējie, vietējo augstskolu beidzēji, daži pavisam nekompetenti. Docenta grādu par tematu “Stavropoles zemnieku sadzīve” viņa aizstāvēja 1967. gadā. Meklēdama materiālu disertācijai, Raisa gumijas zābakiem kājās izstaigāja simtiem kilometru pa vietējo zemnieku mājām. Viņu pieņēma par pasniedzēju vietējā Medicīnas institūtā. Turpmāk gandrīz 20 gadus dažādās augstskolās Gorbačova lasīja lekcijas filozofijas vēsturē – no Hēgeļa, Kanta, Ļeņina līdz personības nozīmei vēsturē un pat ārvalstu filozofiskajiem strāvojumiem.
Runājot par materiālajiem apstākļiem pirmajos Stavropoles gados, Raisa atcerējās, ka ģimene iztikusi ar Mihaila algu – 840 rubļiem mēnesī (vecajā naudā). Divsimt rubļus ik mēnesi nācies atdot par necilā dzīvoklīša īri, tāpēc viņi ļoti priecājušies par produktu sūtījumiem, kas laiku pa laikam pienākuši no Mišas vecākiem.
1957. gada 6. janvārī pasaulē nāca Gorbačovu meita Irina. Tikai pēc tam, pateicoties “kolēģu gādībai”, viņi tikuši dzīvot liela komunālā dzīvokļa divās istabās. Raisa atcerējās, ka tā bijusi īpaša, tikai krievu videi raksturīga pasaule, kurā viņa arī iepazinās ar Zoju Karetņikovu – šuvēju, kura viņai nodrošināja modīgus tērpus un nevainojamu tēlu laikā, kad Mihails jau bija kļuvis par pirmo cilvēku Stavropoles novadā. (Vēlāk Maskavā viņas šuvēja bija Tatjana Makejeva.) Tad arī viņi ieguva pirmo dienesta dzīvokli. Meita Irina atceras, ka tēvs tāpat kā agrāk uz darbu devies kājām un viņa mācījusies parastā vidusskolā, nevis pilsētā vienīgajā smalkajā angļu skolā.
Ikri – kaitīgi veselībai
Maskavā Gorbačovi atgriezās 1978. gadā – pēc tam, kad kompartijas centrālais plēnums Mihailu ievēlēja par sekretāru. Tur viņiem, protams, piešķīra valsts vasarnīcu un vēlāk arī greznu dzīvokli. “Māte pārdzīvoja, ka varam atļauties vairāk nekā citi. Tomēr ikrus karotēm neēdām, jo viņa teica, ka tas ir kaitīgi veselībai, vairāk – biezpienu,” atceras Gorbačovu meita Irina.
“Nodzīvojusi 23 gadus provinciālajā Stavropolē, viņa kā košs tauriņš, eleganta, neatkarīga, pašpārliecināta un mūsdienīga sieviete izspurdza no pelēkās un bezpersoniskās sistēmas, kļūdama par padomju pirmo lēdiju pat ātrāk nekā viņas vīrs – par valsts līderi,” par Raisas gaitu sākumu Maskavā raksta Andrejs Gračovs.
Gorbačovam kāpjot aizvien augstāk pa padomju nomenklatūras kāpnēm, Raisa, toreiz jau starptautiski atzīta socioloģe, apzināti atteicās no iespējas veidot tālāk savu zinātnisko karjeru, virzot aktivitāti un talantus jau pavisam citā gultnē. Kopā ar akadēmiķi D. Ļihačovu un citiem viņa 1986. gadā izveidoja Padomju kultūras fondu. Pateicoties tam, Krievija no jauna iepazina Andreja Rubļova, Rērihu, Benuā kultūras mantojumu. Tāpat fonda aktivitāšu dēļ Krievijā atgriezās tūkstošiem kultūras vērtību, bibliotēku un arhīvu, kas iepriekš bija izvesti no valsts.
Enerģiskās, patstāvīgās un gados vēl samērā jaunās sievietes “iebrukums” padomju nomenklatūras stingri reglamentētajā vidē tomēr nevarēja palikt bez sekām. Partijas matronām uzreiz bija skaidrs, ka provinciālā izlēcēja jānoliek pie vietas. Burtiskā nozīmē tas notika vienā no Kremļa pieņemšanām, kad partijnieka Kiriļenko sieva nekavējās aizrādīt eleganti tērptajai un slaidajai Raisai, kura nejauši bija nostājusies vietā, kas viņai itin kā nepienācās pēc statusa. “Kas gan tie par cilvēkiem,” Raisa vēlāk sūrojusies Mihailam.
Padomju lēdijas iznāciens
Iespēja atriebties pāridarītājām viņai radās 1986. gadā, kad Mihails Gorbačovs kļuva par PSRS līderi. Viņam vienmēr līdzās bija Raisa – eleganti tērpusies, modernu frizūru un holivudiski platu smaidu. PSRS daudziem Gorbačovu pāra nešķiramība šķita absolūtā pretrunā ar gadsimtos veidotajām tradīcijām, kurām atbilstoši sievai bija jāzina sava vieta. Savukārt ārzemēs viņas tēls un izturēšanās raisīja simpātijas.
Andrejs Gračovs stāsta, ka katram ārzemju braucienam viņa gatavojusies gluži kā eksāmenam.
Raisas pirmā “parādīšanās cilvēkos” Londonā 1984. gadā sacēla gandrīz politisku sensāciju – it sevišķi pēc tam, kad, dodoties prom no kādas pieņemšanas, viņa koķeti iedziedājās “See you later, aligator” (“Redzēsimies vēlāk, krokodil” – vārdi no rokmūzikā ikonas statusu ieguvušās Bila Heilija dziesmas).
Londonā viņa tika arī pieķerta kādā veikalā pērkam dārglietas, norēķinoties ar zelta kredītkarti. Kremlis gan vēlāk aizbildinājās, ka tā bijusi tikai karte, kas devusi tiesības uz diplomātisko atlaidi, ko izmantojis vēstniecības darbinieks, Raisas pavadonis.
Kā padomijas līdera dzīvesbiedre viņa vienmēr pieprasīja īpaši sev sagatavotu vizītes programmu, turklāt mirkļa iegribas dēļ dažreiz mēdza to arī pārkāpt. Reiz Sanfrancisko, kad Raisa devusies staigāt pa pilsētu, melnādaina konduktore izlēkusi no garāmbraucošā tramvaja, uzaicinādama viņu pabraukāties. Gorbačova arī iekāpusi tramvajā, un viņas eskorts lēni braucis līdzi. Tāpat Londonā viņa varēja pieprasīt doties uz Taueru, nevis Marksa kapu, vai arī Parīzē negaidīti iegriezties izdzert kafijas tasīti kādā ielas kafejnīcā.
Pirmā vijole katrā galmā
Reizēm viņas vēlme spēlēt pirmo vijoli bijusi pagalam uzkrītoša. Pieņemšanā pie Spānijas karaļpāra Raisa kādā brīdī pēkšņi pagriezusi karalienei Sofijai muguru un sākusi tērgāt ar kādu dāmu no vēstniecības, pat neievērodama, ka augstdzimusī mājasmāte visādi cenšas pievērst viņas uzmanību. Laikabiedri raksta, ka līdzīgi Raisa savas personas nozīmīgumu demonstrējusi arī Vācijas kanclera Helmūta Kola un ASV prezidenta Ronalda Reigana dzīvesbiedres priekšā.
Ar pēdējo – Nensiju Reiganu – viņai izveidojās pavisam īpašas attiecības. Raisa bijusi neganti sašutusi, kad no Nensijas štāba viņai sūtītas dokumentu kaudzes ar vizīšu programmām un priekšrakstiem, kas jāvelk mugurā tādā vai citā gadījumā. Pārsvarā tās bijušas vakarkleitas, kažokādas apmetņi un citi “buržuju” stila tērpi, kuros “parastā padomju sieviete Raisa” jutusies sasaistīti un neērti. Raisa pat centusies atriebties Nensijai, savas pirmās vizītes laikā Baltajā namā terorizējot viņu ar dažādiem precizējošiem jautājumiem par gleznām, kas rotājušas ASV prezidenta rezidences sienas, radot diplomātiski visai neērtas situācijas. Nav brīnums, ka arī Reigana dzīvesbiedre atmiņās par Raisu atsaucas visai žultaini, dēvēdama viņu par “sausu un pedantisku”. Pirmo tikšanos laikā Nensija pat bijusi panikā, nezinot, par ko runāt ar “Kremļa saimnieci”, kura tad nu tarkšķējusi vienā laidā, neļaudama iespraust ne vārda.
Raisa bija īsts pārsteigums ne vien ārzemju diplomātiem, bet savas lielās ietekmes dēļ arī īstas zobusāpes Gorbačova tuvākajiem padomniekiem. Gorbačovs mēdzis sievu saukt par “ģimenes partijas šūniņas sekretāru” un savu “ģenerāli”. Acīmredzot arī tāpēc, ka Raisai bijis viedoklis par katru jautājumu. Padotajiem nebijis skaidrs, kā uztvert priekšnieka pārmēru aktīvās dzīvesbiedres priekšlikumus. Turklāt, reiz ieņēmusi kādu pozīciju, viņa nav uzklausījusi nekādus iebildumus.
Nevienam nebija noslēpums, ka jau kopš Stavropoles laikiem Raisa bija galvenais kadru daļas vadītājs Gorbačova galmā, greizsirdīgi rūpējoties, lai viņa tuvumā nenonāktu jaunas un simpātiskas sievietes. Arī Maskavā viņa piedalījās visu svarīgāko lēmumu pieņemšanā. Raisas priekšlikumu dēļ Gorbačova referātam kompartijas 27. kongresā labojumu izrādījās trīs reizes vairāk nekā paša teksta. Viņa esot arī iebildusi pret Gorbačova laikā sākto pretalkohola kampaņu, uzskatot to par nevajadzīgu un nepareizu. Raisa prasmīgi pratusi manipulēt ar Gorbačova dusmām pret padotajiem, vispirms viņu noskaņojot pret viņiem un pēc tam, kad Mišas kliedzienus jau vairs nekas nevarējis apturēt, maigi noraujot stopkrānu. Runājot par Raisas ietekmi uz Gorbačovu, viņa drošības dienesta vadītājs B. Medvedevs pat teica: “Viņam piemita viņas lielummānija.”
“Mēs viņu tomēr mīlējām…”
1986. gadā tūlīt pēc traģiskās atomstacijas katastrofas Raisa devās līdzi vīram uz Černobiļu. Drīz pēc tam viņi izveidoja fondu ar asinsvēzi slimu bērnu ārstēšanai, kurā Gorbačovs pārskaitīja arī savu Nobela Miera prēmiju.
Gandrīz liktenīgas Raisas veselībai izrādījās emocionāli smagās 1991. gada augusta dienas ieslodzījumā Forosā. Toreiz viņa pārdzīvoja draudīgu asinsspiediena kāpumu un uz laiku pat zaudēja spēju runāt. Arī pēc ģimenes atgriešanās Maskavā Raisai tā arī līdz galam neizdevās atveseļoties un sekoja vēl divi infarkti.
Tas, kas notika pēc tam, bija pārāk negaidīti un briesmīgi. Gluži kā sniegs augustā (pēc Gorbačova izteikuma) viņai uzbruka smaga slimība, kuru izdevās drīz diagnosticēt – tas pats asinsvēzis, ar kuru viņa bija tik pašaizliedzīgi cīnījusies. 1999. gada 26. jūlijā sešdesmit septiņus gadus vecā PSRS eksprezidenta sieva ieradās Minsterē, lai universitātes klīnikā pārbaudītu veselību. Briesmīgā diagnoze pašā smagākajā formā apstiprinājās vēlreiz. Neviens nesaprata, kā tas varēja notikt. Versiju vidū ir smagās nervu pārslodzes, jo Raisa tā arī neesot varējusi samierināties ar augstā statusa zaudēšanu pēc Gorbačova atkāpšanās no amata. Citi uzskata, ka, iespējams, viņa saņēma starojuma devu, 1986. gadā uzturoties vizītē Černobiļā.
Andrejs Gračovs atceras, ka ļaunā slimība vēl nesen spēka pilno sievieti pārvērta smagi slimā, pie gultas piekaltā cilvēkā. Gorbačovs no sievas nav atkāpies ne mirkli – runājis ar viņu – arī pat tad, kad viņa gulējusi bezsamaņā, dziedājis viņas iemīļotās romances, solījis abiem nopirkt “mājiņu pie jūras”, pēc kuras viņa tik ļoti ilgojusies, centies pārliecināt, ka jādzīvo… Raisa izlikusies, ka tic viņam un ārstiem.
1999. gada 20. septembrī Raisa Gorbačova aizgāja viņsaulē. “Izrādās, mēs viņu tomēr mīlējām,” bēru dienā rakstīja kāda Krievijas avīze. Bet Mihails Gorbačovs savam preses sekretāram Andrejam Gračovam, tiekoties pēc dažām nedēļām, teica: “Bet dzīve, Andrej, taču ir beigusies…” Vēl nesen kādā intervijā viņš atzina: “Lai gan sāpes ir nedaudz mitējušās, brūce joprojām sāp. Jo mēs ar Raisu bijām pieķērušies viens otram līdz nāvei.”
Uzziņa • 2007. gadā Raisas Gorbačovas dzimtajā pilsētā Rubcovskā par godu viņas 75. dzimšanas dienai uzveda Staņislava Spivaka režisēto drāmu “Prezidenta sieva” ar Allu Borodinu galvenajā lomā. • 2006. gadā Londonā tika izveidots Raisas Gorbačovas fonds, kura mērķis ir palīdzēt ar vēzi slimiem bērniem. • Sestā fonda labdarības balle 2011. gada rudenī notika vēsturiskajā karaļa Henrija VIII rezidencē Hemptonkortā un šajā saietā tika savākts 1,1 miljons dolāru.
|
