Korupciju mazināt var pilsoniski atbildīga sabiedrība 0
Ik gadu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis korupcijas dēļ zaudē aptuveni 120 miljardus eiro jeb 843 miljardus latu, liecina starptautiskās organizācijas “Transparency International” šopavasar publicētā informācija.
Cīņā ar šo sērgu pagaidām neveiksmīgi darbojas arī Eiropas korupcijas apkarošanas birojs OLAF, kuram Eiropas Parlaments šonedēļ apstiprinājis reformu paketi darba uzlabošanai. “Transparency International” norāda – korupcijas apkarotāju darbs sekmīgs var būt vienīgi tad, ja tiem palīdz arī pilsoniski atbildīga sabiedrība.
“Korupcija ir sērga, kas valsti iznīcina no iekšpuses, graujot uzticību demokrātiskām institūcijām, vājinot politisko līderu atbildību un kavējot sociālo attīstību. Korupciju var salīdzināt ar tarakānu – ja ar to necīnās, tas ierīko cilvēka mājās savas ģimenes ligzdiņu, radot arvien jaunus pēcnācējus,” izskanēja starptautiskās antikorupcijas organizācijas “Transparency International” rīkotajā konferencē Viļņā aizvadītajā nedēļā. “Lai ar korupcijas tarakānu cīnītos, nepietiek vien izveidot nacionāla līmeņa stratēģijas un cerēt, ka atbildīgie departamenti šo problēmu izskaudīs. Ir jāsāk ar izpratnes veicināšanu pilsoniskās sabiedrības vidū un tikai tad pakāpeniski jāvirzās uz augstāko līmeni,” uzsver organizācijā.
Korupcijas augstā cena
Eksperti norāda, ka īsajā korupcijas apkarošanas vēsturē bijuši trīs izšķiroši notikumi. Vispirms 1992. gadā Itālijas “Tīro roku” organizētās kampaņas ietvaros atklājās liela mēroga negodīgi politisko partiju finansēšanas pasākumi, kā arī dienasgaismā tika izcelti ļaunprātīgi varas izmantošanas gadījumi. Īsi pēc tam 1996. gadā toreizējais Pasaules bankas prezidents Džeimss Volfensons nodēvēja korupciju par attīstības valstu “vēzi”, liekot atbildīgajiem dienestiem uzsākt plašas publiskā sektora reformas. 1997. gadā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) parakstīja Pretkorupcijas konvenciju.
Minētos notikumus var uzskatīt par sava veida katalizatoriem sabiedrības apziņas formēšanā – starptautiskā kopiena pirmo reizi aptvēra, ka korupcijas cena ir gana augsta; tā nav vis nekaitīgs ikdienas paradums līdzīgi pīpēšanai vai mēriņa iemalkošanai, kā tas līdz šim tika uzskatīts.
Turklāt šajā laikā atklājās, ka arī Eiropas Savienības valstis nav bez vainas – to pierādīja korupcijas skandāls Žaka Santēra vadītajā komisijā, apstāklis, ka ES savā saimē uzņem valstis, kurās vēl nav noslēdzies pārejas process, kā arī arvien pieaugošie krāpšanās rādītāji kopienas dienvidos: Grieķijā, Itālijā, Portugālē un Spānijā. Pirms tam dominēja viedoklis, ka korupcija ir tikai attīstības valstu problēma, savukārt ES funkcionē kā likuma varas templis, kas rāda paraugu pārējai pasaulei. Uzskats izrādījās maldīgs.
Visos hierarhijas līmeņos
Korupcijas iespējamība pastāv visos līmeņos, sākot ar augstākajām valsts amatpersonām un beidzot ar pašu zemāko pakāpienu sabiedrības hierarhijas kāpnēs. Starptautiskā korupcija savukārt sakņojas starptautiskajā tirdzniecībā un pārrobežu investīcijās.
Martins Valeckis, poļu pētnieks un starptautiskas cilvēktiesību organizācijas pārstāvis, skaidrojot korupcijas izcelsmes veidus, pārliecināts, ka nelikumīgu darbību veikšanas motivācija var būt ārkārtīgi dažāda.
“Kompānijas, ietekmes grupas un iedzīvotāji cenšas palielināt savus ieguvumus, valsts amatpersonas – maksimizēt nelikumīgos ienākumus, bet politiķi – vairot personīgo varu un labklājību.”
“Nevar teikt, ka “valsts nozagšana”, ko dēvē par korupcijas galējo pakāpi, ir smalkāka par sīkajiem ikdienas kukuļošanas mēģinājumiem, ko piekopj policisti, medicīnas iestāžu darbinieki un valsts ierēdņi,” uzskata Jeļena Panfilova, atzīta pētniece un “Transparency International” Krievijas nodaļas vadītāja. “Galvenā atšķirība ir tā, ka augstākā līmeņa korupciju lielākoties veicina vēlme iedzīvoties komfortā, bet “sīkā” šmaukšanās lielākoties saistīta ar izdzīvošanas mēģinājumiem, piemēram, samaksājot ārstam par steidzamu operāciju.
Naudas izspiešana var nogalināt
Pētniece uzsver, ka “sīkā” krāpšanās biežāk mēdz novest pie drošības draudiem. Viņa atminas nesenu gadījumu Maskavas piepilsētā, kur kāds vīrietis tā vietā, lai veiktu ikgadējo automašīnas tehnisko apskati, ieguva nepieciešamo dokumentu negodīgā veidā. Neilgi pēc tam viņš iebrauca upē un gāja bojā, pa ceļam ietriecoties skolēnu autobusā un nogalinot divus jauniešus.
Līdzīgs gadījums noticis arī citā Krievijas pilsētā, kur kukuļa prasīšana gandrīz pazudinājusi ģimeni. Kādai sievietei bērnudārza vadītāja skaidri pateikusi, ja vēlas tūlītēju vietu bērnudārzā savai atvasei, jāiemaksā 15 000 rubļu. Māte no izmisuma un apziņas, ka viņai šādas summas nav, mēģinājusi izdarīt pašnāvību un, tikai nejaušības atturēta, izdzīvojusi. Šobrīd viņa ar radinieku palīdzību vēršas attiecīgajās institūcijās, lai bērnudārza vadību sauktu pie atbildības.
To, ka korupcija ir lielākais drauds sabiedrībai, atspoguļo arī konferences laikā demonstrētā dokumentālā filma par Afganistānu. 80% no valstī ienākošās starptautisko aizdevēju naudas nonāk tā saucamajā “melnajā caurumā” – valsts augstāko, korumpēto amatpersonu kabatās, kuri būvē greznas villas un brauc jaunāko izlaiduma modeļu automašīnās.
Vienlaikus kāds 13 gadus vecs afgāņu zēns pirmo reizi dzīvē sācis apmeklēt skolu. Neskatoties uz to, ka dienā viņš tiek tikai pie vienas maltītes un mācās aukstumā, jo pa visām ēkas spraugām pūš vējš, viņš ir entuziasma pilns nākotnē iegūt augstāko izglītību, lai kļūtu vai nu par ārstu, vai inženieri.
Pilsoniskās sabiedrības aktivizēšana
“Kukuļdošanas apjomi visā pasaulē ir augsti, tomēr daudzi cilvēki ir pārliecināti, ka viņi var mazināt korupciju. Ievērojams ir arī to cilvēku skaits, kas vēlas cīnīties ar slepenu darījumu un kukuļdošanas gadījumu izplatību,” pārliecināta “Transparency International” vadītāja Hjūgate Leibla.
“Valdībām ir jāsadzird savu pilsoņu pārliecība un attiecīgi jārīkojas, lai nodrošinātu atbildīgu, stipru un neatkarīgu pretkorupcijas institūciju darbību.”
Savukārt Hosē Ugazs, “Transparency International” valdes loceklis, Pasaules bankas pārstāvis un profesors no Peru, uzskata: “Panākumu atslēga slēpjas pilsoniskās sabiedrības darbībā. Nevalstiskajām organizācijām ir jāuzņemas kapteiņa loma, vadot iedzīvotājus pa plašajiem un bīstamajiem izspiešanas viļņiem. Iedzīvotāji ir jāizglīto, lai viņi aptvertu, ka viņi ir tie, kas maksā korupcijas rēķinu, nevis politiķi un biznesa vides pārstāvji.”
