Korupcija ir jaunais komunisms. “LA” saruna ar Krievijas analītiķi Braienu Vitmoru 0
ASV finansētās radiostacijas “Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība” vecākais Krievijas analītiķis BRAIENS VITMORS savulaik ir dzīvojis Krievijā un labi iepazinis tās politisko kultūru, bet pašlaik savus raidījumus veido no radio galvenās mītnes Prāgā. “Vašingtonā saku: gribat labāk saprast Krievijas rīcību, dodieties uz Baltijas valstīm un klausieties, kas viņiem sakāms,” intervijā “LA” uzsver pieredzējušais žurnālists. Intervija notiek ārpolitikas un drošības politikas foruma “Rīgas konference 2017” laikā.
Kādu jūs redzat Krievijas tuvāko gadu politisko nākotni, kurā ir tādi būtiski atslēgas vārdi kā “Putins”, “Navaļnijs”, “ekonomikas attīstība”…
B. Vitmors: Es nevēlētos izteikt prognozes, bet varu spriest par tendencēm. Ir skaidrs, ka Vladimirs Putins tiks no jauna ievēlēts Krievijas prezidenta amatā, taču viņš Krievijas politikā kļūs par “klibo pīli”, un nākamais būs arī viņa pēdējais pilnvaru termiņš. Kad beigsies viņa prezidentūra, viņš jau būs 65 gadus vecs. Kas notiks pēc tam? Kopumā Putins nav izturējies ar cieņu pret Krievijas konstitūciju, taču viņš ievērojis noteikumu, ka tā pati persona nedrīkst ieņemt prezidenta amatu divus termiņus pēc kārtas. Tāpēc tika īstenots Dmitrija Medvedeva viltus prezidentūras projekts. Nedomāju, ka atkal gaidāms kas līdzīgs. Pie šāda scenārija Putins atgrieztos pie varas 77 gadu vecumā, jau cienījamos gados un būtu nodzīvojis par gadu ilgāk nekā kādreizējais PSRS līderis Leonīds Brežņevs. Šaubos arī, ka tiks labota Krievijas konstitūcija un Putinu pasludinās par prezidentu uz mūžu. Krievijas vājais punkts ir varas nodošana, jo šis process nekad nav bijis sevišķi labs. Kad Latvijā vai ASV mainās valdības, likumos ir noteiktas procedūras, kas nosaka, kas jādara aizejošam prezidentam un kas jaunajam. Krievijā nav mierīgas varas nodošanas tradīciju, šādos brīžos valsts ieslīgst vēl lielākā nestabilitātē. Piemēram, kad Jeļcina laiks tuvojās beigām, gandrīz visi grupējumi Maskavā cīnījās par “troni”, tas bija ļoti nestabils laiks. Varas maiņa Krievijā ir kā seriāls “Troņu spēles”, un tas ir tās Ahilleja papēdis. Ir pazīmes, ka arī tagad elites cīnīsies savā starpā, tas jau sākās ar bijušā ekonomiskās attīstības ministra Alekseja Uļukajeva arestu, kurš bija pirmais amatā esošais ministrs, kas arestēts kopš Staļina laikiem. Tika arestēts pretrunīgi vērtējamais teātra režisors Kirils Serebreņņikovs, kas varēja būt kāda Krievijas varas īstenota spēle. Tomēr Putins par šā aresta autoriem izteicās, ka viņi ir “muļķi”. Un tas jau liecina, ka tas nebija process, par kuru bija atbildīgs Putins. Sāk izskatīties, ka Putins zaudē arbitra lomu klanu strīdos, tie mēģina viņu apiet. Nākamos sešus gadus Krievijā klani būs apsēsti ar savstarpējo cīņu. Pat tāds varai draudzīgs laikraksts kā “Moskovskij komsomoļec” jau pašlaik spriež, kas būs Putina pēctecis. Konsultāciju kompānijas “Minchenko Consulting” ziņojumos parādās pieņēmumi, ka cīņa par varu sāksies pēc Krievijas Valsts domes vēlēšanām un Putinam tiks radīts kāds īpašs amats – tiek lietots pat tāds termins kā “pareizticīgais ajatolla”.
Vai sagaidāma cīņa starp nosacītajiem liberāļiem varas aprindās un tā saucamo kara partiju?
Nevēlos apvainot liberāļus Ziemeļamerikā un Eiropā. Īstais apzīmējums Krievijas varas aprindās šiem cilvēkiem ir “tehnokrāti”. Viņi saprot, ka nepieciešams diversificēt ekonomiku, mazināt atkarību no gāzes un naftas un uzlabot attiecības ar Rietumiem, jo Krievijai nepieciešamas investīcijas. Biznesa aprindas pauž nepieciešamību modernizēt Krieviju. Ja ekonomika tiek diversificēta, tad politikā rodas decentralizācija, ko varas aprindas nevēlas. Piemēram, ja Krievijā rodas “Google” vai “Apple” uzņēmumu analogi, tie var kļūt par politiskiem spēlētājiem. Krievijā valdošā režīma leģitimitāte balstās uz sabiedrības uztveri par to, ka Krievija atkal kļuvusi par lielvaru. Tomēr sabiedrības uztvere, kā pierāda “Levada” centra aptaujas, ir pretrunīga – Krievijas sabiedrība nav apmierināta ar situāciju iekšpolitikā un ikdienas dzīvi, taču tā ir apmierināta ar Krievijas intervenci Ukrainā, pretlikumīgo Krimas aneksiju, iesaisti Sīrijā un maldīgo priekšstatu, ka Krieviju tagad pasaulē ciena.
Kā pašlaik Krievijā turpinās episkā cīņa starp ledusskapi un televizoru?
Televizors joprojām uzvar, tomēr ledusskapis gūst papildu punktus. Neticu, ka pašlaik Krievijā elites ir gatavas uzlabot attiecības ar Rietumiem. Nākamais gads būs interesants. Nav pazīmju, ka Krievija izrausies no ekonomiskas krīzes, kā arī jāņem vērā opozicionāra Alekseja Navaļnija dalība politiskajos procesos. Navaļnijs spēlē ilgtermiņa spēli, visticamāk, viņam liegs kandidēt gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Bet viņš piedalās, lai brīdī, kad politiskā vara tiks nomesta zemē, viņš spētu to pacelt. Nezinu, kāds viņš būtu valsts vadītājs, jo Krievijā politiķa patieso dabu un personības iezīmes var redzēt tikai tad, kad viņš nonāk pie varas.
Pēc parlamenta vēlēšanām Vācijā Brīvo demokrātu partijas (FDP) līderi izteicās, ka Vācijai būtu jāatzīst Krima kā Krievijas teritorija, lai uzlabotu attiecības…
Kanclerei Merkelei bija jāsadzīvo ar šādām noskaņām jau iepriekš, kad Vācijā bija lielā koalīcija, kurā bija sociāldemokrātu partija (SPD) – tajā bija vesela frakcija ar cilvēkiem, kas saistīti ar rūpnieku aprindām, kas vēlas labas un pieļāvīgas attiecības ar Krieviju biznesa interesēs. Tie ir tikai paziņojumi no brīvajiem demokrātiem, un nekas tāds nenotiks. Jaunajā koalīcijā Zaļajai partijai ir stingra nostāja attiecībā pret Krieviju. Merkele arī spēja uzturēt savu pozīciju visā Eiropā, jo bija tādas valstis kā Itālija un Grieķija, kuras vēlējās izbeigt sankcijas pēc iespējas agrāk.
Tajā pašā laikā ir pieņēmumi, ka Krievija izrādot atbalstu Katalonijas neatkarības aktīvistiem, bija pat ziņas par iespējamām Krievijas hakeru darbībām. Ar kādu mērķi?
Mums nav jāmeklē Krievija zem katras gultas. Krievija izmanto eksistējošas situācijas un pauž atbalstu jebkam, kas graus ES vienotību. Krievija neradīja Marinu Lepēnu Francijā, “Jobbik” Ungārijā, breksitu Lielbritānijā, bet gan tos atbalstīja. Krievija redz vienotu Eiropu kā draudu, tas tai ir lielāks pat nekā NATO. Tāpēc, ka ES ir piemērs labprātīgai un miermīlīgai integrācijai, kas Krievijas izpratnē ir svešs koncepts. Krieviju kā kleptokrātisku auto-krātiju kaitina, ka tā robežojas ar demokrātisku un caurspīdīgu valstu aliansi, jo uztver tās vērtības kā draudu un vēlas ES iziršanu.
Bet, ja Katalonija kļūtu neatkarīga, vai tas dotu iespēju Krievijai leģitimizēt tā saucamo referendumu Krimā…
Krievija jau atbalsta arī iespējamo Skotijas neatkarības referendumu. Starptautiskajā vidē neviens neņems par pilnu Krievijas atsauci uz Krimas referendumu, jo tur iedzīvotāji balsoja, kad viņiem pie galvas bija pielikti ieroči. Krimu kā argumentu nevar uztvert nopietni. Krievijai patīk separātisms, ja tas notiek ārpus Krievijas. Bet mums ir jādomā ne tikai par separātismu, kas patīk Krievijai, bet arī par korupciju, kuru tā izplata. Esmu pārliecināts, ka korupcija ir jaunais komunisms, kas valda Krievijā. Viņi mums neliek radīt ofšorus, bet, ja tos radām, tad izmanto pret mums. Krievija lieto palielināmo stiklu, lai izpētītu mūsu vājības. Bet tajā pašā laikā Rietumi korupcijas mazināšanā progresē.
Runājot par Ukrainu, korupcija līdzās Krievijas izvērstajam karam tiek saukta arī par apdraudējumu Ukrainas valstiskumam…
Karu un korupciju nedrīkst skatīties atrauti, tie abi ir saistīti savā starpā. Donbasā Krievija īsteno tiešu fizisku karu, bet korupcija ir netiešs karš. Korupcija ir nacionālās drošības jautājums. Ne jau tankus Krievija iesūtīs Kijevā, bet savas bankas – naudu un koruptīvus darījumus. Latvijā tagad ir daudz drošāk, jo jūs darāt daudz korupcijas novēršanā un kontrolējat nerezidentu noguldījumus. Tā ir mācību stunda, kas jāapgūst arī ukraiņiem.
Holivudas aktieris Morgens Frīmens ir sacījis, ka ASV un Krievija pašlaik atrodas savstarpējā karastāvoklī. Vai tam piekrītat?
Kopumā Krievija izvērš karu pret Rietumiem, izmantojot jebkurus līdzekļus, lai tos destabilizētu, – kiberiejaukšanos, korupcijas izplatīšanu utt. To viņi nedara tikai ar ASV, bet arī ar ES. Es domāju, ka Rietumiem ir daudz ko mācīties no Krievijas tiešajiem kaimiņiem – Baltijas valstīm. Jo ar Krievijas izdarībām esat pazīstami kopš neatkarības atjaunošanas un senāk. Es Vašingtonā saku – vēlaties saprast Krievijas rīcību, dodieties uz Latviju, Lietuvu un Igauniju un klausieties, ko viņi saka! Igaunija piedzīvoja kiberuzbrukumu laikos, kad tas vēl nebija stilīgi. Kopumā es Frīmena teiktajam piekrītu, tomēr to paplašinu, jo karš nav fizisks, bet gan izteikti politisks.
