Ieva Tetere: Korporatīvā pārvaldība – nereti piemirsta, taču neaizvietojama ilgtspējas šķautne 4
Ieva Tetere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Ilgtspēja” ir viens no skanīgākajiem un korporatīvajā vidē visvairāk piesauktajiem jēdzieniem, kas, koncentrēti to atšifrējot, nozīmē ētisku, atbildīgu attieksmi pret visiem ar biznesu un tā attīstību saistītiem jautājumiem.
No darbinieku piesaistes un iepirkumu organizēšanas līdz rūpēm par klimatu un uzņēmumu pārvaldību. Taču kamēr ilgtspēja ir tikai kā daļa no glītas fasādes, tā ir traucējoša nasta, kas sazin kāpēc ir jāstaipa līdzi uz akcionāru sapulcēm, padomes sēdēm un preses konferencēm, lai arī “visi taču saprot, ka tā ir tukšmuldēšana”.
Lai arī karš ir šodienas pati svarīgākā tēma, tas vēl jo vairāk izgaismo nepieciešamību pēc labas, demokrātiskas, caurspīdīgas pārvaldības. Pārvaldības, kas stiprina uzņēmumus un valsti kopumā, nevis noplicina sabiedrības kopējo labumu, pārdalot to mazākuma interesēs. Tāpēc katru šodienas lēmumu svarīgi svērt un nomērīt, arī domājot par tālāku nākotni – kā sabiedrība to vērtēs pēc pieciem vai desmit gadiem.
Lai arī novērojumu par nepieciešamajiem uzlabojumiem pārvaldības jomā ir daudz, šoreiz dalīšos ar trīs pārdomām. Pirmkārt, vēlos atsaukties uz nesenu Baltijas korporatīvās pārvaldības institūta vadītāja Andra Grafa publikāciju, kurā viņš norāda, ka korporatīvās pārvaldības principu ignorēšana ir viens no iemesliem, kāpēc Latvija turpina būt iedzinēja lomā Baltijas valstu konkurencē.
Šajā gadījumā bieži vien runa nav nedz par iepriekš aprakstīto “tīra kapitālista” vai “atbildīgā uzņēmēja” pieeju, bet par savulaik izplatīto “savējo būšanu”. Tā ir kaite, no kuras Latvija aizvien nevar un nevar tapt brīva, – ja valstij ir kāda teikšana (pārraugot nozari vai uzņēmumu), bieži vien tieši “savējais” ir galvenais nosacījums, jo tas vēlāk ļauj konkrēto amata pozīciju kapitalizēt apjomīgos iepirkumos, pakalpojumu konkursos, vēlīgākā attieksmē pret neētiskām vai labai pārvaldības praksei neatbilstošām rīcībām.
Diemžēl šāds uzņēmums, institūcija vai valsts ir nolemta ilgstošai stagnācijai un aizvien lielākai atpalicībai, jo vadības demonstrētā attieksme tiek pārņemta visā kolektīvā. Kāpēc manā nodaļā jārīko godīgs konkurss uz brīvu amata vietu, ja vadības komandā pieņemti savējie? Kāpēc man būtu jāmaksā visi nodokļi, ja vadība tos “optimizē”?
Otrkārt, valsts pārvaldē bieži neredzam spēcīgus privātā sektora profesionāļus, jo tos no kandidēšanas uz valstiski nozīmīgiem amatiem attur gan zemais atalgojums, gan savstarpējās intrigas un negācijas, gan arī, iespējams, nošķirtība un pakļautība vienai ministrijai, kas liedz saskatīt valsts līmeņa problēmas kopskatā.
Likumsakarīgi nonākam pie trešā novērojuma, kas skar politiķu kalpošanu sabiedrības interesēm. Tuvojoties vēlēšanām, tik ļoti zīmīgs šķiet politiķu apzīmējums “tautas kalps”, ko savstarpējās cīņās par varu un mantisko labumu politiķi nereti aizmirst. Šajos gadījumos bieži redzam, ka necaurspīdīgi iepirkumi noved pie nesniegtiem pakalpojumiem iedzīvotājiem, bet institūcijām pietrūkst argumentu, lai situāciju mainītu, kaut gan ir skaidri redzams – iepirkuma norise ir bijusi apšaubāma un vienīgais pamatojums tās rezultātam ir bijis zemākā cena un formālām prasībām atbilstošs konkurss. Savukārt virsmērķis – pakalpojuma sniegšana sabiedrībai, kura ir tā, kas nodrošina deputātu atalgojumu, – atkal nav sasniegts.
Politikas veidotājiem, uzņēmumu vadītājiem un sabiedrībai kopumā jāatsakās no attieksmes, kur domājam tikai par savas labklājības nodrošināšanu, neievērojot kopējos mērķus, kas labāku ikdienu (gan pelnošāku, gan ilgtermiņā vērtīgu) nodrošinātu visiem. Tāpēc ilgtspēja – vārdos un darbos – nav kādu abstraktu ideālistu izgudrots veids, kā apgrūtināt naudas pelnīšanu. Tas ir ceļš uz līdzsvaru, lai naudas pelnīšana vien nenogalina mūsos vēlmi sasniegt ilgtspējīgus mērķus biznesā un ļauj pilnveidot pašiem sevi un ieguldīt sabiedrības izaugsmē.
* SEB bankas valdes priekšsēdētāja
