Ints Teterovskis: Ticu labo lietu pārmantojamībai! 1
Kaut pietiktu ar dziesmu vien, lai dziedētu šo sāpināto pasauli! Diriģents Ints Teterovskis, kurš šodien, 7.maijā, svin pusapaļu jubileju, apgalvo, ka tas ir iespējams – mūzikai piemīt dziedinošs spēks.
Kora “Balsis” galvenā vēsts – daudzas balsis, doma viena. Jūsu koristi ir tik dažādi – topošie arhitekti, žurnālisti, biologi –, tomēr visi spēj vienoties kopīgam mērķim.
Es uzskatu, ka dziedāšana, īpaši korī, ir ideāls sabiedrības līdzāspastāvēšanas modelis: katram ir sava balss/viedoklis un katram savu partiju/domas pamatoti jāmāk izklāstīt citiem, bet tajā pašā laikā jāspēj ieklausīties arī citās balsīs, jo ir vienots mērķis – lieliski pavadīts laiks koncertā un arī dzīvē ar dažādiem cilvēkiem, lai rastos vienota, emocionāla labsajūta.
Esat teicis, ka skolās pietiekami lielu uzmanību nepievērš kolektīvajai muzicēšanai, un tas apdraud Dziesmu un deju svētkus. Kas, jūsuprāt, būtu jāmaina, lai skolas koris, orķestris atgūtu pienācīgo vietu un nozīmi vispārējā izglītībā?
Gan pamatskolā, gan vidusskolā mūzikas priekšmetam ir jābūt pamatprogrammā – akcents jāliek uz mūzikas praktizēšanu, tas ir, dziedāšanu, spēlēšanu, ne tik daudz uz mūzikas teoriju. Piemēram, vidusskolēniem kā pirmais mūzikas priekšmeta mērķis ir minēts – iemācīt klausīties mūziku. Pilnīgs absurds! Kur ir pati muzicēšana? Tad mans priekšlikums būtu sporta nodarbībās par mērķi izvirzīt sporta spēļu vērošanu! Protams, ka absurdi, bet muzicēšana tiešām ir atstāta novārtā. Lai gan zinātniski ir pierādīts, ka muzicēšana ir viena no veselīgākajām un vērtīgākajām smadzeņu darbības formām, tas ir attīstības stūrakmens, it īpaši bērniem.
Kādas ir jūsu un kora “Balsis” ieceres Latvijas simtgadei?
Tādu koncertu vai notikumu ar zīmolu “100” mēs neplānojam. Ikdienā dziedam, domājam, jūtam, smejamies, raudam mūsu – latviešu – valodā, kas arī ir pats svarīgākais – ar to mēs, latvieši, atšķiramies pasaules kontekstā. Tā ir vērtība, kurā jāiegulda. Un mūzika ir lielisks veids, kā vārdu pārvērst emocijā, sirdsbalsī.
Pagājušā gada Sieviešu dienas konkursā par jums interesi izrādīja veselas 780 sievietes, un devāties uz aklo randiņu ar vienu laimīgo uzvarētāju. Kā ikdienā izjūtat šo “šarmantā vecpuiša” statusu?
Tos epitetus jau mediji paši sadomā. Es esmu publiska persona, tāpēc ar interesi par manu dzīvi jārēķinās, lai gan nav tā, ka pēc tā tiecos. Man patīk mana sirdslieta – diriģēšana, kas bez līdzcilvēkiem nav iespējama. Un tas man ir svarīgākais.
Daudzi diriģenti latviešu kultūrā bijuši un ir nāciju vienojošas, harismātiskas personas. Vai, jūsuprāt, varam runāt par spēcīgu, iepriekšējo paaudžu cienīgu jauno diriģentu paaudzi?
Ja nebūtu lielisko dižgaru pirms mums, diez vai mēs šodien būtu tik spēcīgi gan profesionālajā, gan ikdienas dzīvē. Es ticu nākotnei un labo lietu pārmantojamībai. Mums ir izcila diriģēšanas skola, kas ir labās rokās.
Šogad jūlijā Rīgā notiks trešā Eiropas koru olimpiāde. Kā vērtējat šo pasākumu?
Šī ir iespēja ļoti dažādu līmeņu koriem tikt sadzirdētiem. Šeit galvenais ir olimpiskais princips – piedalīties. Protams, ir arī pasaules klases kori, kas uztur olimpiādes latiņas augstumu. Lielākais pluss pēc 2014. gada pasaules koru olimpiādes – kormūzikas koncerti ieguva jaunas auditorijas un publikas loka pieaugumu, jo stereotipiskā skepse, ka koris nav interesants, ir sagrauta. Koris – tie ir SVĒTKI!
