“Jaunsudrabiņa “Aijai” Korejā ir savs analogs!” Saruna ar pirmo korejiešu autoru Sangumu Lī, kas sarakstījis grāmatu par Baltiju un tulkojis Raiņa dzeju 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Skatīties uz Latviju var dažādi: mūsu valsti iespējams iepazīt, dzīvojot uz vietas vai arī raugoties no tāluma. Tieši tāpat ir ar latviešu valodu. Rīgu un otro lielāko Dienvidkorejas pilsētu Busanu (Pusanu) šķir 7609 kilometri, taču šis tālums ir nosacīts mērogs.
To sarunā “Latvijas Avīzei” apliecināja latviešu vēsturnieks, šī gada Busanas Nacionālās universitātes (Dienvidkorejā) viesprofesors Dr. hist. KASPARS KĻAVIŅŠ un Busanas universitātes profesors emeritus, ģermānists un literatūrzinātnieks SANGUMS LĪ.
Kas jūs pamudināja iepazīties ar Koreju un korejiešu valodu? Kā iesākās jūsu draudzība?
K. Kļaviņš: Interese par Koreju un korejiešu kultūru aizsākās jau studiju gados Vācijā, kur biju kopā ar studentiem no Korejas un Ķīnas. Dienām un naktīm diskutējām par vēsturi, literatūru un politiku… Vēlāk tiku iesaistīts Latvijas Universitātes Korejas studiju centra aktivitātēs.
Sevišķi nozīmīga man bija iepazīšanās ar izcilo korejiešu ģermānistu – profesoru Sangumu Lī, ar kuru mani vieno interese par vācu valodu un literatūru, vienlaikus plašākā, salīdzinošā kontekstā no jauna izvērtējot latviešu un korejiešu kultūrvēsturiskās paralēles. Ar profesoru Lī kļuvām tuvi draugi un domubiedri.
S. Lī: Kad biju jauns, Latvija atradās PSRS sastāvā, tāpēc Latviju nepazinu. Tomēr, studējot Vācijā, ieinteresējos par agrāko laiku Ziemeļaustrumeiropu un “Vētras un dziņu” (“Sturm und Drang”) strāvojumu, tā vadošajām personām, kuras ir saistītas ar Baltiju.
2004. gadā pirmo reizi apmeklēju Tallinu, Tartu, Rīgu un Kauņu un kopš tā laika mana interese par Igauniju, Latviju un Lietuvu ir turpinājusies. Esmu publicējis vairākus rakstus par Baltiju, arī grāmatas. (Profesors Lī ir pirmais korejiešu autors, kas sarakstījis grāmatu par Baltiju un tulkojis korejiešu valodā arī Raiņa dzeju. – D. J.)
Eiropu un Āziju, Latviju un Koreju šķir daudzi kilometri, bet tomēr – kas ir līdzīgais mūsu kultūrās?
K. K.: Daudz līdzību ir pagātnē. Piemēram, kristietības, sevišķi protestantisma, ārkārtīgā nozīme korejiešu sabiedrības modernizācijā salīdzināma ar hernhūtiešu lomu latviešu zemnieku sociālekonomiskajā un psiholoģiskajā emancipācijā.
Līdzīgi ir tautasdziesmu motīvi – Korejas šamanisma dziedināšanas metodēm ir daudz līdzību ar latviešu tradicionālās tautas dziedniecības praksi. Tāpat kā senajiem latviešiem, arī korejiešiem ir svētie koki un akmeņi…
Neokonfuciānisma versijā līdz mūsdienām saglabājies senču godināšanas rituāls, kur senču mielošana ir analoģiska senajai latviešu veļu mielošanai. Iedzimtā grēka teoriju līdz ar labā un ļaunā polarizāciju Korejā ienesa Rietumu misionāri, Austrumāzijas garīgajās mācībās šādas nostādnes nav.
Tomēr korejieši līdzīgi latviešiem mēdz bieži runāt par savu vēsturi kā “ciešanu vēsturi”, pieminot šaušalīgo Korejas karu, japāņu okupāciju un pašu senās Džosonas dinastijas valdošo ierēdņu varmācību. Korejiešu modernajā literatūrā nav raksturīgi cīņas, uzvaras, sasniegumu un atriebes motīvi. Viņu mentalitātei piemītošā daoisma ietekme neparedz aktīvu konfrontāciju ar pretspēku, jo tieši nekonfrontējot pretspēks iznīkst.
Arī Jāņa Jaunsudrabiņa “Aija” vai Rūdolfa Blaumaņa “Nāves ēnā” šķiet daudzu korejiešu literatūras sacerējumu analogi. Tomēr korejiešu skumjas nemēdz paralizēt darbīgumu, pacietību, solidaritāti ģimenes, kopienas un nācijas kontekstā, tās saliedē ar dabu, līdzcilvēkiem un Visumu, nevis ir tendētas uz individuālu egoismu un kolektīvu bezspēcību, kā tas diemžēl pārvaldes un sadzīvošanas realitātē sanācis latviešiem.
Tīri formālas līdzības neizslēdz milzu atšķirības. Skumjas korejiešiem ir sevišķs jēdziens, bet tās ir enerģiju dodošas, nevis paralizējošas.
S. L.: Koreja atrodas Austrumāzijā, Latvija – Ziemeļaustrumeiropā, ģeogrāfiski tas ir ļoti tālu. Mūsdienās ir viegli nokļūt un aizlidot ar lidmašīnu, taču tas joprojām ir tālu. Turklāt, tā kā mēs viens otru labi nepazīstam, psiholoģiski jūtamies vēl tālāk.
Tomēr esam tautas, kuras daudz dzied un paļaujas pašas uz saviem spēkiem. Lai arī mūsu valodu sistēmas ir atšķirīgas – korejiešu valoda pieder urālu valodu saimei –, abu valstu tautām ir bijis svarīgi izdzīvot, lai aizsargātu valodu un kultūru.
Latvietim korejiešu valoda liekas eksotiska, vai mācoties ir viegli uztvert korejiešu valodas skaņas?
K. K.: Korejiešu valodas intensīvie kursi tiešām bija ļoti grūti. Valoda ir sarežģīta un vienlaikus viegla. Vārdiem nav dzimtes, taču ir virkne skaņu, kas ilgāk jāpraktizē, lai izdotos pareizi izrunāt. Lībieši, igauņi un somi, tāpat kā virkne Sibīrijas tautu, to varētu aptvert vieglāk un ātrāk.
Specifiskas ir korejiešu pieklājības formas, kas izriet no ilgstošās konfuciānisma tradīcijas. Piemēram, uzruna, pasniedzot dāvanu, ir atšķirīga gan attiecībā uz augstākstāvošu, gan zemākstāvošu personu. Cieņa, statusam atbilstoša pieklājība un respekts ir vērtības, kas tiek fiksētas visātrāk, un to ievērošana vai neievērošana var izšķirt sadarbības projekta likteni.
Var tikai nojaust, cik komplicētas nianses bija kādreizējās karalistes laikos. Pat dodot dāvanu cienījamai personai, varēja teikt (tulkojot pēc būtības), ka dāvanas pieņēmējs dod iespēju šo dāvanu viņam pasniegt…
S. L.: Tā kā valodu sistēma un izruna ir atšķirīga, korejietim ir grūti iemācīties runāt latviski. Tomēr man, kurš tolaik jau mācēja angliski un vāciski, nebija ļoti grūti. Vajadzēja gan daudz praktizēt, lai pierastu pie neparastās izrunas, kāda ir sastopama tikai latviešu valodai. Un joprojām man ir grūti saprast ikdienas idiomas, dialektus un slengu.
Ko varam mācīties no korejiešiem, kādus tautas paradumus, rakstura iezīmes?
K. K.: Respektēt cilvēku nevis pēc viņa pašreklāmas, “uzdrīkstēšanās drosmes”, skaļuma, sensāciju piedāvāšanas, agresivitātes, mantiskā stāvokļa, pat negodīgi iegūta, un citiem “biznesa mārketinga” menedžeru iestāstītajiem trikiem, bet gan pēc spējas integrēties kolektīvā, ievērot etiķeti, ņemt vērā darbspējas, pacietību, apzinīgumu un regulārās studijās iegūtas zināšanas.
Lai tas izdotos, Latvijā būtu jāmaina visa sabiedrības vērtību sistēma no bērnības līdz pat vecumdienām. Āzijas filozofiju izpratnē Rietumu cilvēku aizraušanās ar sevis eksponēšanu šķiet nedaudz smieklīga.
S. L.: Kultūras un akadēmiskā apmaiņa ir ļoti svarīgs process, lai abas valstis iepazītu viena otru un iemācītos labo. Tam sekotu ekonomiskā, politiskā un militārā joma. Lai šāda sadarbība notiktu, ir jāiepazīst valsts vēsture, valoda un tauta. Tas vienmēr nav vienkārši. Kopumā korejieši tiek uzskatīti par centīgiem un dinamiskiem.
Lai izdzīvotu starp kaimiņos esošajām lielvarām un nodrošinātu ievērojamu neatkarību un brīvību, mēs, korejieši, esam sīvi cīnījušies. Esmu pieredzējis, ka arī latvieši tiek uzskatīti par spēcīgu tautu, kura vēsturē cīnījusies par patiesu neatkarību un brīvību.
Kāda ir ikdienā runātā korejiešu valoda, vai valodnieki uztraucas par piemaisījumiem no citām, lielākām valodām?
K. K.: Jau vēsturiski korejiešu valodā ir ļoti daudz ķīniešu aizguvumu. Līdzīgi vācu un poļu valodai Latvijā – ķīniešu valodas lietošana Korejā bija valdošās kārtas specifika. Korejiešu vecā rakstība handža, kur korejiešu valodas skaņas izteiktas ķīnzīmēs, pastāvēja līdz pat 20. gadsimtam un nav pilnībā izzudusi arī šodien, sevišķi literatūrzinātnieku aprindās.
Vienlaikus korejieši var lepoties paši ar savu alfabētu – hangulu, kas radīts jau 15. gadsimtā, bet kā oficiāla rakstība ieviests vēlu, pārvarot milzu šķēršļus. Līdzīgi literatūrai latviešu valodā, kam no hernhūtiešu rokrakstu sacerējumiem un ikdienišķās apziņas līmeņa tekstiem, arī hangulā rakstītajai literatūrai bija jāiziet ilgs un sarežģīts evolūcijas ceļš, beigu beigās sasniedzot 20. gadsimta izcilās korejiešu literatūras līmeni.
Piedevām 20. gadsimtā korejieši piedzīvoja Japānas okupāciju, kad par dominējošo valodu kļuva japāņu valoda. Tomēr korejiešu rakstība turpināja pastāvēt, un tagad tā pilnībā dominē visās dzīves jomās. Korejieši svešvārdu adaptēšanas ziņā ir ārkārtīgi elastīgi.
Daudzie anglicismi, kas ienākuši līdz ar ASV militāri politisko ietekmi un globalizāciju, tiek ātri pieņemti, nepārņemot angļu valodas monopolu kā tādu. Korejieši nošķir Eiropu kā kultūras telpu no ASV kā militāras tehnoloģiju lielvalsts dominēšanas.
S. L.: Mūsdienu ikdienas korejiešu valoda zaudē savu unikalitāti. Tas šķiet ļoti nožēlojami. Svešvalodu, tajā skaitā angļu, lietošana ir kļuvusi ierasta. Protams, valoda atspoguļo laikmetu, taču ir svarīgi aizsargāt nācijas unikalitāti un etnisko piederību.
Galvenie tautas kultūras elementi ir valoda un kultūra. Tomēr valodas uztvere mainās atkarībā no laika gara, mēs dzīvojam jau ceturtās rūpnieciskās revolūcijas, mākslīgā intelekta un 5G laikmetā. Divu vai pat trīs valodu paralēla lietošana jau kļuvusi ierasta daudzās valstīs. No šī viedokļa latviešiem, kuri jau šobrīd runā vairākās valodās, varētu būt priekšrocība arī nākotnē.
Vai Dienvidkorejas un Ziemeļkorejas iedzīvotāju runātā valoda atšķiras? Vai ir tā, ka diktatūra maina domāšanu un līdz ar to arī valodu?
Saistībā ar korejiešu tautas 70 gadus ilgušo sadalījumu starp abām valstīm pastāv ievērojama valodu neviendabība. Protams, mēs, korejieši, dienvidos un arī ziemeļos runājam tajā pašā valodā. Tomēr valodas izmantošanu politikā, ekonomikā, kultūrā un zinātnē maina atšķirīgās vērtības un ideoloģiskās atšķirības.
Tajā pašā laikā vairumā gadījumu vispārējā komunikācija nav liela problēma. Mainoties laikiem, ir radušās daudzas problēmas, un zinu, ka vismaz mūsu valdība domā par valodu viendabīguma nodrošinājumu starp abām Korejām.
Par palīdzību raksta tapšanā pateicos Korejas studiju centra zinātniekiem Kimam Huntē un Ildzei Šķesterei.
