Franks Gordons: Koreja kā globāls degpunkts 1
Kā šodien atceros to 25. jūnija dienu pirms 68 gadiem, kad, kārtojot ziņu biļetenus TASS filiālē LETA, kur es strādāju, ieraudzīju laikraksta “Pravda” foto: ASV valsts sekretārs Džons Fosters Dalless binoklī raugās uz 38. paralēli, kas jau piecus gadus šķēla Koreju amerikāņu un padomju zonās. Un blakus – kliedzoši: ASV imperiālisma algotņi uzbrūk tautas varai Korejā! Un vēl tai pašā dienā Maskavas radio: “Uzbrukums atsists. Tautas armijas karavīri dodas straujā pretuzbrukumā.” Tik straujā, ka jau 28. jūnijā ieņēma galvaspilsētu Seulu un drīz vien “Amerikas algotņu” rokās palika tikai viens pleķītis Korejas pussalas dienvidaustrumu stūrī.
Zīmīgi, pat satriecoši, ka līdz pat PSRS sabrukumam padomju enciklopēdijās, mācību grāmatās un citur pilnīgi nopietni tika apgalvots, ka Korejā dienvidi uzbrukuši ziemeļiem, nevis otrādi. Taču šo karu izpunktierēja, plānoja un uzsāka Staļins, kurš vēlējās ar spēju triecienu “pārspēlēt” pēc Japānas kapitulācijas 1945. gadā ar ASV saskaņoto Korejas sadali zonās un pārsteigt/apdullināt ASV prezidentu Hariju Trumenu.
Pēc PSRS sabrukuma noskaidrojās, ka 1948. gadā izveidotās korejiešu komunistu vienības guva lielu atbalstu no padomju kara aviācijas “asiem” – Ivana Kožeduba un citiem, kas izmantoja savu vācu–padomju karā gūto pieredzi.
Šoks bija liels, zem Apvienoto Nāciju organizācijas karoga ASV vadībā izveidojās spēcīga koalīcija, kuras triecienspēki 19. septembrī pie Inčonas, dienvidrietumos no Seulas, veica vērienīgu desanta operāciju, zināmā mērā izmantojot pieredzi, ko guva sabiedrotie 1944. gada 6. jūnijā, īstenojot invāziju Normandijas piekrastē Francijā. Jau 21. septembrī tika atbrīvota Seula un sākās ANO sabiedroto ofensīva, kuras rezultātā 26. oktobrī un 20. novembrī amerikāņu karaspēka priekšpulki divos punktos sasniedza Jalu upi, kas atdala Ziemeļkoreju no Ķīnas, un šķita, ka Staļina avantūra, organizējot trešā pasaules kara ģenerālmēģinājumu Austrum-āzijā, izgāzusies.
Taču Staļins, glābjot situāciju, bija vienojies ar pirms gada Ķīnā uzvarējušo Mao Dzedunu, kurš nu meta kaujā simt tūkstošus “lielgabalu gaļai” paredzētu ķīniešu, kurus ciniski un liekulīgi devēja par “tautas brīvprātīgajiem”. Ārkārtīgi sīvās un asiņainās kaujās šis ar padomju un (trofejas) japāņu ieročiem apbruņoto faktisko nāvinieku vilnis vēlās pāri kalniem un lejām, 1951. gada 4. janvārī Seula atkal krita “sarkano” rokās, un prezidentam Trumenam ar mokām izdevās atrunāt ģenerāli Duglasu Makarturu laist darbā atombumbu. ANO koalīcijai ar grūtībām izdevās 1951. gada 14. martā atgūt Seulu, fronte atgriezās 1950. gada 25. jūnija izejas punktā, un vairākus mēnešus pēc Staļina nāves, 1953. gada 27. jūlijā, tika noslēgts pamiers, kas palicis spēkā līdz šai baltai dienai.
Tālākais vēl pēc daudziem gadiem bus mācību viela paradoksu pētniekiem: kamēr Dienvidkoreja – ASV paspārnē – kļuva par vienu no pasaules plaukstošajām valstīm, kas lielos daudzumos eksportē automašīnas, datorus, viedtālruņus un citus mūslaiku produktus, Ziemeļkoreja, valdot Kimu dinastijai, kļuva par staļinistisku murgu un – līdz pat šāgada martam – par draudu visai pasaulei, būdama gatava atomkaram.
Vai nu Kims Čenuns nopietni ņēmis ASV prezidenta Donalda Trampa brīdinājumus, vai arī tik bēdīgs bija Ziemeļkorejas ekonomiskais stāvoklis, bet nu mums ir 2018. gada 12. jūnijā Singapūrā parakstītā vienošanās starp Trampu un Kimu Čenunu.
Brīnums kā debesu žēlastības izpausme vai mums vēl neizprotamas loģikas rezultāts?
Ka tik nenāktos vilties.
