Kora “Kamēr…” diriģents Aivis Greters: “Atslēga ir būt pašam” 1
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viens no vadošajiem Latvijas koriem – 1990. gadā dibinātais jauniešu koris “Kamēr…” – šogad svin 30 gadu jubileju. 12. septembrī Rīgas Domā izskanēja vokāli simfoniskās mūzikas koncerts “Lux aeterna”, svētdien, 11. oktobrī, koris muzicēja koncertzālē “Latvija” Ventspilī, bet jubilejas vainagojums būs koncerti Latvijas Universitātes Lielajā aulā 30. un 31. oktobrī. Māra Sirmā dibinātā un Jāņa Liepiņa pārņemtā “Kamēr…” mākslinieciskais vadītājs nu jau trešo sezonu ir diriģents Aivis Greters, kurš gadu ziņā pagaidām ir nedaudz jaunāks nekā viņa vadītais koris.
“Kamēr…” ir kļuvis par Latvijas kordziedāšanas izcilības simbolu: seškārtējs Dziesmu svētku koru karu uzvarētājs, trīs Eiropas kordziedāšanas “Grand Prix” ieguvējs, kā arī divreiz Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāts, sadarbojies ar Latvijas un pasaules komponistiem un režisoriem.
Jubilejas koncertos oktobrī izskanēs “a cappella” kormūzikas programma “Viļņu atspulgi”. Pirmajā daļā – meditatīva, dabas tēliem bagāta Baltijas jūras reģiona laikmetīgās kormūzikas programma, vairāki Latvijas pirmatskaņojumi. Otrajā – kora pastāvēšanas vēsturē nozīmīgi skaņdarbi, kurus tam savulaik veltījuši Latvijas komponisti Pēteris Vasks, Selga Mence, Ēriks Ešenvalds un Raimonds Pauls.
“Kora trīsdesmit gadu jubilejā mana iecere ir atklāt “Kamēr…” dažādos raksturus – līdzās augstas raudzes vokālām spējām arī ilgstoši raksturīgās skatuviskās prasmes. Tādējādi turpinu Māra Sirmā un Jāņa Liepiņa iemīto ceļu. Tāpat man bija svarīgi uzrunāt komponistus veltīt korim skaņdarbus, kas bagātinās Latvijas kormūziku,” par jubileju saka kora mākslinieciskais vadītājs, diriģents Aivis Greters.
Sarežģīti ir virsotnē uzkāpt, bet vēl grūtāk tajā noturēties. Vai tas teikts arī par tevi un kori “Kamēr…”?
A. Greters: Man jau liekas, ka pats sarežģītākais bija “Kamēr…” pirmsākumos. No Māra Sirmā esmu dzirdējis stāstus par kori pirmajā gadā, par pirmo konkursu, kurā galvenais bijis nodziedāt dziesmu līdz galam. Izcili, ka Māra Sirmā ilgstoši izkopto kora kvalitāti izdevās noturēt Jānim Liepiņam, vienam no jaunās paaudzes jau atzītiem un talantīgiem diriģentiem, kurš tagad salīdzinoši daudz darbojas ārzemēs. Arī viņš ilgus gadus vadīja kolektīvu, un es viņa paspārnē biju mākslinieciskā vadītāja asistents un otrais diriģents. Tas arī man bija interesants laiks, jo iepriekš, pirms vienpadsmit gadiem, biju sācis dziedāt pie Māra Sirmā baritonos un tobrīd man pat sapņos nerādījās, ka kādreiz varētu būt šī kolektīva mākslinieciskais vadītājs. Kad nu tas krita man pašam, atceros, ka pirmais lielais uzdevums bija starptautiskais koru konkurss Tolosā, Spānijā, vienā no Eiropas “Grand Prix” posmiem. Intensīvs darbs, daudz mēģinājumu… Svarīgākais bija panākt, lai dziedātāji lēnām – kaut nebija daudz laika – kļūtu par maniem dziedātājiem, lai mēs kļūtu par vienu veselumu, par kolektīvu, kuram nav kāds “ieceltais” vadītājs, jo visi koristi savulaik taču bija atnākuši dziedāt pie Māra Sirmā vai Jāņa Liepiņa. To, ka korī nomainās dziedātāji, jūt mazāk nekā to, ka tā priekšā stājas cits mākslinieciskais vadītājs. Tas ir stipri citādi. Sagatavošanās laiks konkursam Tolosā ļoti izaudzināja arī mani.
Atceros, ka teicu korim – mākslinieciskā vadītāja amats ir tik “pretīgs”, jo tajā tev jāpieņem smagi lēmumi kolektīva iekšienē.
Ir konkurss, braucieni… Un tev jāturas pie savas pateiktās domas, ka brauks konkrēts skaits dziedātāju un tieši tie, kuri sevi, manuprāt, pierādījuši vislabāk. Jo uzskatu, ka sasniegt absolūtu muzikālās saliedēšanās pakāpi nav iespējams bez skrupuloza darba un visu iesaistīto stingras motivēšanas, kad katrs zina, ko un kāpēc uz skatuves dara. Pie sevis iepriekš nodomāju – ja šo konkursu neuzvaram, nekļūstam tā laikā par vienu veselumu, tad man pat šķita, ka “Kamēr…” nav jēgas pastāvēt. Korim jānotur sava augstā latiņa vai arī jāpaliek atmiņās par to, kāds tas bija…
Bet jums izdevās. “Kamēr…” sešas reizes uzvarējis arī Dziesmu svētku koru karos, pēdējo reizi 2018. gadā vēl Jāņa Liepiņa vadībā. Nav noslēpums, ka par augsto titulu sīvi cīnās trīs līderi – “Sola”, “Balsis” un “Kamēr…” – un turpat uz papēžiem min Jānis Ozols ar savu atraktīvo Babītes “Masku”. Vai tev ir svarīgi, lai “Kamēr…” uzvar arī koru karos 2023. gada Dziesmu svētkos?
(Ilgi domā.) Ar “Kamēr…” man bijušas divas lielas uzvaras. Personiski vislielākais gandarījums, ja priekšnesums izdevies pašu iekšējā vērtējumā, ja ovācijas pēc koncerta ir liecība, ka cilvēki sadzirdējuši mūsu stāstu.
Saka – koris ir diriģenta spogulis. Kā tas atspoguļojas kora skaņā, kopš tu esi “Kamēr…” mākslinieciskais vadītājs?
Jau mēģinājumos korim ļoti daudz stāstu, ko katrā skaņdarbā pats personīgi esmu saskatījis, ko vēlos aktualizēt ar šo darbu un kāpēc tas vispār ir programmā. Jo repertuāra politiku nevar balstīt notīs, kas nejauši patrāpījušās. Svarīgi atrast savu sasaisti ar skaņdarba saturu un komponista ideju par tā atklāsmi, izlaist caur sevi un nodot dziedātājiem. Ļoti daudz spēlēju partitūras, lai dabūtu rokās frāzējumu un muzikālās idejas. Pirms eju pie kora, mājās to visu sakārtoju sevī. Tāpēc šī jubileja būs īpaša arī man, jo programmā ir skaņdarbi, kurus varu saukt par saviem atradumiem. Jubilejas koncerts LU aulā iecerēts divās daļās, pirmajā – jauna mūzika, lielākoties Latvijas pirmatskaņojumi, arī – skandināvu mūzika ar izcilu komponistu darbiem. Turklāt skanēs nevis miniatūras, bet trīs skaņdarbi katrs desmit minūšu izvērsumā. Tā arī ir lieta, kas mani arvien vairāk sāk interesēt, ejot orķestra diriģēšanas lauciņā (Aivis Greters studē orķestra diriģēšanas klasē JVLMA pie diriģenta Mārtiņa Ozoliņa. – V. K.), – no kora miniatūras un koncentrēšanās uz notikumu katrā taktī sasniegt lielo kopainu un fundamentālo ideju. Piemēram, koncerta pirmajā daļā iekļauto skaņdarbu
“Canticum Calamitatis Maritimae” skandināvu komponists Jako Mantejarvi rakstījis prāmja “Estonia” bojāejas piemiņai, vienai no lielākajām Baltijas jūrā notikušajām traģēdijām, kas atņēma dzīvību arī divdesmit četriem latviešiem.
Sakrita, ka mēģinājumā skaņdarbu atkal atvērām tieši 28. septembra vakarā, tajā pašā datumā, kad pirms vairāk nekā divdesmit gadiem notika nelaime. Kas bija pie vainas? Daba, tehnoloģiju kļūme? Pastāv teorija, ka tomēr terora akts.
Esmu lasījis medijos, ka atkal atsākta izmeklēšana. Komponists skaņdarbu veidojis no trim pamatelementiem. Sākumā ir tautiska melodija – pēc muzikālās valodas un iezīmēm līdzīga amerikāņu lūgšanai, kas kā pēdējā esot skanējusi uz tagad jau vairāk nekā gadsimtu iepriekš traģiski nogrimušā milža “Titāniks”. Mantejarvi skaņdarbā ar to sakrīt gan tonalitāte, gan melodiskā un harmoniskā valoda, komponists šo melodiju tautiskā folkmanierē uzticējis soprāna solo. Soliste skaņdarba sākumu tver no sava skatpunkta un ļoti personiski. Toreiz, 31. septembrī, radio izskanēja ziņojums par prāmja bojāeju. Šo radio tekstu komponists iztulkojis no somu mēles latīņu valodā un muzikāli veidojis līdzīgi gregoriāņu dziedājumam. Tā ar psalmu tekstu sākas otrs solo dziedājums – par jūras un dabas satrakošanos, par Dieva varenības un spēka izpausmēm. Koncerta pirmo daļu vēlamies veidot kā vienotu veselumu, bez aplausu pauzēm, kā performatīvu un kvazimeditatīvu stāstu.
Otrajā daļā būs arī maza, asprātīga dokumentācija par mūsu piedzīvoto, mīļām izdarītām lietām. Man šķiet forši svētkus svinēt kopā ar cilvēkiem, kuri “Kamēr…” daudz palīdzējuši ar savu mūziku, tāpēc programma veidota ar virkni latviešu komponistu, kuri, ceru, būs klāt koncertā. Un ar viņiem izveidotās mazās videoskices vīsies cauri skaņdarbiem. Te galvenais radošais pienesums – no režisores Lauras Grozas-Ķiberes, dramaturga Evarta Melnalkšņa un mūsu pašu dziedātāja Emīla Alpa, kurš sevi jau pierādījis kā nopietnu režisoru kino žanrā, veidojot filmu par “Kamēr…”.
Tūlīt 11. oktobrī uzstāsieties Ventspilī koncertzālē “Latvija”.
Milzīgs prieks, ka šobrīd varam būt koncertējošs kolektīvs un ka nupat varējām atgriezties savās ierastajās mēģinājumu telpās mājvietā Rīgas 1. ģimnāzijā. Amatieru korī dziedot, ir pierasts sajust citam citu, taču, ievērojot Covid-19 pandēmijas izraisītos distancēšanās ierobežojumus, tas jau ir pavisam kas cits… Uz Ventspili brauksim ar “a cappella” programmu vienā daļā, kas sastāvēs no latviešu un skandināvu mūzikas izlases, kur prezentēsim spilgtus latviešu mūzikas darbus, kas “Kamēr…” savā laikā bijuši svarīgi un būtiski, un daļu no skandināvu repertuāra, kuru gatavojam jubilejas koncertam.
“Kamēr…” tradicionāli jauno dalībnieku uzņemšanā ir liels konkurss. Kādi ir kritēriji, un kā pats savulaik nonāci korī?
Šogad uzņēmām divpadsmit dziedātājus no Latvijas un vienu no Vācijas, kurš te uzsācis studijas. No svara ir dzirde un balss materiāls. Tas, ko cenšos saklausīt, – ja arī balsij viss vēl nav kārtībā, vai izjūtu cilvēkā potenciālu pie trūkstošā piestrādāt. Tāda ambīciju izpēte. Pēc noklausīšanās – maza saruna, lūdzu arī pēc izvēles nodziedāt kādu fragmentu no visiem zināmas latviešu dziesmas. Starp citu, puisis no Vācijas izvēlējās fragmentu no Bēthovena 9. simfonijas “Oda priekam”. Kad es atnācu uz kori, diemžēl nezināju, kas ir “Kamēr…”. Mācījos Rīgas Doma kora skolā pie Valda Bernhofa, kurš kā labs Māra Sirmā draugs bija kolēģim ieminējies, ka viņa audzēknim Aivim vajadzētu dziedāt kādā labā kolektīvā. Māris Sirmais atbildēja – jā, mums ir uzņemšana, lai viņš nāk. Novērtēju visu Doma kora saimes manī ielikto, bet sākums “Kamēr…” man izvērtās vētrains. Kaut diezgan ātri “ielēcu” sistēmā, atvēros tikai pamazām. Atceros, kā Māris Sirmais pat sacīja, ka es esot vizuāli stīvs un balsī ir daudz ko pilnveidot. Toreiz sevī uzsūcu Māra Sirmā klātbūtni. Negribu teikt, ka tagad viņu kopēju, bet Māris bija patiess. Un es cenšos būt tāds, kāds esmu, gan savās muzikālajās idejās, gan emocionāli. Atslēga ir būt pašam.
