Mazāku cirtes caurmēru un atbalstu jaunaudžu kopšanai. Ko vēl mežsaimnieki sagaida no ministra Gerharda? 2
Kamēr daba mostas pēc ziemas, privāto mežu īpašnieki pagājušonedēļ pulcējās, lai pārrunātu nozares aktualitātes.
Saimnieciskās darbības ierobežojumi, ko zaļu ideju vārdā viņiem bieži vien uzspiež vides aizsardzības organizācijas, vienā brīdī var pārsvītrot visu, uz ko ir cerējuši meža īpašnieki, gadu desmitiem ieguldot līdzekļus un darbu.
Meža īpašnieki uzmanīgi vēroja jaunā zemkopības ministra Kaspara Gerharda kustības, jo īpaši tāpēc, ka līdz šim viņš vadījis ministriju, kuras paspārnē tapis ne viens vien vides aizsardzības dokuments, par kuru meža īpašnieki nav bijuši sajūsmā.
Atbalsts jaunaudžu kopšanai jāturpina
“Jau pirms diviem gadiem tika uzsākta diskusija par prioritātēm mežsaimniecībā. Tā vispirms ir jaunaudžu kopšana un neproduktīvo audžu nomaiņa. Viena kopta audze var pat divas reizes vairāk piesaistīt ogļskābo gāzi nekā nekopta.
Jāturpina atbalsts meliorācijai, neizmantotās lauksaimniecības zemes apmežošanai, par ko, protams, ir diskusija ar lauksaimniekiem. Taču ir pietiekami daudz platību nekurienes vidū, piemēram, kūdrāji, kurus apmežojot, piemēram, ar melnalksni, var samazināt ogļskābās gāzes daudzumu atmosfērā,” tā Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks.
Tāpat viņš uzsvēra, cik svarīgs ir atbalsts ilggadīgo kokaugu stādījumiem un meža ceļu būvei. Noteikti jāsaglabā “Natura 2000” maksājumi un atbalsts dabas katastrofās cietušo audžu atjaunošanai.
Līdzšinējais atbalsts ir bijis būtisks stimuls tieši jaunaudžu atjaunošanā un kopšanā privātajos mežos.
2008. gadā jaunaudzes privātajos mežos tika koptas 5,6 tūkstošos hektāru (valsts mežā – 24,8 tūkstošos hektāru), bet 2013. gadā privātajos mežos – jau 45,5 (valsts – 38,3) bet 2017. gadā – 36,4 (valsts – 28,9).
Būtībā kopš 2012. gada jaunaudžu kopšana privātajā mežā notikusi lielākos apjomos, nekā tas ir bijis valsts mežā. Kopšanas apjomu pieaugums precīzi sakrīt ar atbalsta pasākumu realizācijas laiku.
Mainījusies meža īpašnieku attieksme
Zemkopības ministrs Kaspars Gerhards atzina, ka ir mainījusies meža īpašnieku attieksme un samazinājusies tendence censties pēc iespējas ātrāk gūt ienākumus, mežu nocērtot.
“Meži pieder cilvēkiem, kuri skatās nākotnē, lai nodrošinātu savu bērnu, mazbērnu patstāvību, stabilus ienākumus. Iniciatīva, ka līdzekļi tika novirzīti jaunaudžu kopšanai un meža atjaunošanai, ir ļoti laba. Tās summas nebija lielas, taču tas bija labs signāls meža īpašniekiem. Zemkopības ministrija sākusi diskusiju ciklu par nākamo plānošanas periodu. Ir skaidrs, ka šī iniciatīva ir jāsaglabā,” tā Kaspars Gerhards.
Būtu nepieciešami 50 miljoni eiro
Iepriekšējā periodā nav atbalstīta neproduktīvo audžu, piemēram, pieaugušo un pāraugušo baltalkšņu, apšu audžu, nomaiņa. Meža īpašnieki to vēlas mainīt, piemēram, Meža likumā apšu audzēm paredzot samazinātu ciršanas vecumu no 41 uz 31 gadu.
Zinātnieki konstatējuši – apšu audzēs pēc 30 gadu vecuma stumbra trupes īpatsvars strauji pieaug, norāda Arnis Muižnieks.
“Nākamajā plānošanas periodā jaunaudžu kopšanai un neproduktīvo audžu nomaiņai būtu jāparedz vismaz 50 miljoni eiro,” viņš pārliecināts. “Protams, vēl jāizdiskutē atbalsta intensitāte un kritēriji, lai pieejamais atbalsts neveicinātu audzi kopt tikai tāpēc, lai iegūtu maksājumus.”
Galvenās cirtes caurmērs ierobežo konkurētspēju
Domājot par normatīvajos aktos nepieciešamajām izmaiņām, mežsaimnieki vēlas, lai tiktu izmainīti galvenās cirtes caurmēri. Par to diskusija jau uzsākta vairākkārt. Skandināvijas valstīs meža īpašnieki var daudz brīvāk pieņemt lēmumu, kurā brīdī iegūt galveno ražu.
Arī kaimiņvalstīs ir noteikti mazāki ciršanas caurmēri, nekā tas ir Latvijā.
“Būtu saprātīgi noteikt 30 centimetru ciršanas caurmēru priedei, 26 cm – eglei, 25 – bērzam, nosakot vienādu ciršanas caurmēru visām bonitātēm,” tā Muižnieks.
“Piemēram, Zviedrijā un Somijā ciršanas caurmērs nav noteikts vispār, Igaunijā šie skaitļi priedei, eglei un bērzam attiecīgi ir 28, 26 un 22–26 cm, Latvijā šobrīd: 31–35, 29 un 25–27 cm.
Tāpat būtu jāmaina normatīvi, cik kociņu jāiestāda, lai audzi atzītu par atjaunotu. Jaunākie mežzinātnieku atzinumi liecina, ka stādīt tik daudz, cik tas noteikts pašlaik, nav nepieciešams. Tiek veiktas kopšanas cirtes, notiek dabiskā konkurence un lielākā daļa no iestādītajiem kociņiem aiziet bojā. Jautājums – kāpēc jātērē tam nauda?
Mums jādomā, kā nodrošināt priedes kā sugas īpatsvaru Latvijā nākotnē. Izlases cirtes gadījumā bieži vien notiek aizaugšana ar krūmiem un lapkokiem, pēc kailcirtes priedes iestādot tajā vietā, šī suga patiešām turpina augt. Varētu būt diskusija par vienlaidus cirsmu lielumu, turklāt ne tikai Baltijas jūras piekrastē, bet arī citviet, kur noteikti ierobežojumi,” uzskata Muižnieks.
Kaspars Gerhards: “Iepriekšējās Saeimas pilnvaru laikā vairākkārt aktualizēts jautājums par to, kādam būtu jābūt minimālajam caurmēram, no kura varētu atļaut koku ciršanu ne tikai iekšzemē, bet arī Rīgas līča piekrastē. Ir sagatavoti priekšlikumi grozījumiem Ministru kabineta noteikumos, par ko vēl diskutēsim. Mans uzskats – mēs dzīvojam šeit, Latvijā. Latvijas mežsaimniekiem būtu jābūt tādām pašām konkurences iespējām kā Igaunijā, Somijā, Skandināvijā. Mums nevajadzētu uzlikt ierobežojumus, kas mūsu uzņēmējus padarītu mazāk konkurētspējīgus.”
Mikroliegumu bums
Meža īpašniekus tāpat ļoti uztrauc mikroliegumu veidošana, bieži vien par to pat neinformējot meža īpašnieku. Visbiežāk tiek veidoti mikroliegumi mazajam ērglim. Tas izriet no Latvijas Dabas fonda LIFE projekta “Mazo ērgļu aizsardzība Latvijā”.
Projekta budžets ir 2,5 miljoni eiro un tajā paredzēts izveidot 500 mikroliegumu ligzdu aizsardzībai un izbūvēt 50 jaunas mākslīgas ligzdas.
“Latvijā līdz šim ar aizsardzību saprot pilnīgu saimnieciskās darbības aizliegšanu, lai gan citu valstu pieredze liecina – var sargāt arī apsaimniekojot, atstājot pietiekami lielu koku rindu ap ligzdu, veicot darbības ziemā, kad putna ligzdā nav,” teic Arnis Muižnieks.
“Mēs prasām algas ārstiem, skolotājiem, medmāsām, bet tajā pašā laikā vieglu roku pēdējos gados esam izveidojuši mikroliegumus, kuru faktiskā cena ir 20 miljoni eiro, kas nenonāk tautsaimniecībā. Ja tiešām ir dabas vērtības, tās saprātīgi sargājam un liekam aizsargājamo sarakstā, ja šīs vērtības nav tik lielas, platības no liegumu saraksta jāizņem. Būtu jānosaka moratorijs jaunu mikroliegumu veidošanai, ja nav panākta vienošanās ar zemes īpašnieku! Tāpat būtu jānosaka taisnīgas kompensācijas. Tām jābūt samērojamā ar mežaudzes pašreizējo un negūto vērtību.”
Priekšlikumu noraida
“Nosūtīju uz Saeimas Budžeta komisiju priekšlikumus paredzēt, ka nevar uzlikt ierobežojumus un liegumus īpašumam, ja netiek nodrošināta kompensācija. Diemžēl Budžeta komisijā šis priekšlikums atbalstu neguva, taču mēs šo darbu turpināsim, kompensācijām, ja kādam kāds kaut ko ierobežo, ir jābūt atbilstošām,” skaidro Kaspars Gerhards.
“No vienas puses, ir pozitīvi, ka sākusies dabas skaitīšana, pirmie starprezultāti jau ir un tie kliedē cerības un mītus. Jā, no Rīgas loga šķiet, ka viss ir zaļš un skaists, taču ne vienmēr tiek ievērots, ka šis skaistums ir radīts ar lielu mežsaimniecībā iesaistīto cilvēku darbu, nevis radies pats no sevis. Runāt par vēsturiski saglabājušos dabisku mežu vai zālāju Latvijas gadījumā īsti nav pamata.
Jāpanāk skaidra sapratne, kādus resursus valsts un sabiedrība ir gatava ieguldīt, lai ierobežotu vai neierobežotu saimniecisko darbību. Tajā brīdī, kad mēs dzirdam, ka mums ir 500 mazo ērgļu ligzdu, ka jāveic ierobežojumi, rodas loģisks jautājums, kāpēc viņu ir tik daudz? Ja šāda populācija izveidojusies esošajā situācijā, acīmredzot tas viņiem ir licies pieņemami.”
