“Kopš referendums kļuvis par ekstru, tvaika novadīšanai izgudrots ventilis “Mana balss”!” Egila Līcīša feļetons 7
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušo svētdien Alpu kalnzemes Šveices pilsoņi devās balsot pie referenduma urnām, lai izsvērtu piecus savai valstij citu pēc cita būtiskākus jautājumus.
Var spriest, ka ar referendumiem bagātie šveicieši ir īpaši selekcionēti un gaisā pasisti (kā jau augstkalnu apstākļos dzīvojoši) cilvēki, var teikt, ka tas viņiem ir nacionālais sporta veids, bet bieži vien Šveici ar iesakņoto tradīciju pēc iespējas biežāk aptaujāt tautu un uzzināt pilsoņu domas pieskaita pie pasaules lielākajām demokrātijām un tur par atdarināšanas vērtu paraugu citām valstīm.
Viņdien bija jānoskaidro, ko kalnieši domā par valsts tiesībām ierobežot migrāciju no Eiropas Savienības, par medību likuma grozījumu atcelšanu, kuri apdraudot vilku populāciju, par bērna kopšanas atvaļinājuma pagarināšanu tēviem, par plānu samazināt nodokļu slogu ģimenēm ar bērniem un par attieksmi pret tēriņiem Bruņoto spēku vajadzībām.
Nav izslēgts, ka par vienu otru nosaukto tematu – sevišķi jautājumā par atbalstu daudzbērnu ģimenēm – derētu sarīkot tautas nobalsošanu arī mūsmāju zemienē, bet lai nu tas paliek, tāpat kā šveiciešu dotās atbildes referendumā.
Jautājums šoreiz ir cits – kad tu, latvieti, pēdējo reizi gāji uz vēlēšanu iecirkni, lai ar savu balsojumu apstiprinātu līdzdalību referendumā? Pareizi, tas notika 2012. gada 18. februārī, kad balsstiesīgo tautas masas straumē vien plūda uz iecirkņiem, lai aizstāvētu latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un noraidītu krievu valodas aizstāvju pretenzijas, lai tā kļūtu par otro.
Kopš tā laika daudz ūdeņu pārskrējuši, ir uzceltas barjeras tautas aptauju rīkošanai un ir jūtama vietējo labāko politisko spēku vēlme pēc iespējas izravēt no cilvēku atmiņas – kā tas ir, īstenot Konstitūcijā deleģētās tiesības, ar kurām noteikts, ka Latvijas valstī visa vara pieder tautai.
Simt gudrās galvas ar savām garadāvanām ir izdevušas likumus un lēmušas, lielākodaļ virzīdamies pa vienvirziena ceļu, daudzreiz nerēķinoties ar sabiedrības interesēm. Kā agrāk vienpartijas vadības apstākļos – ko pieņēma Aprīļa Plēnuma lēmumos, ar to nācās dzīvot –, tā tagad daudzpartiju diktatūra turpina totalitārismu.
Tā bezierunu kārtā politiķi sev septiņkāršoja valsts finansējumu, tā anulēja tiesības bezpartijisko vēlētāju apvienībām startēt pat pašvaldību vēlēšanās, kaut gan Valsts prezidents lūdza atļaut neatkarīgajiem līdzdalību arī nacionālajās vēlēšanās.
Te skaidri kā stikliņā saskatāmas pazīmes par politiska karteļa veidošanos, kurā pārstāvētie spēki bīstas no novājinātas imunitātes pret caurkrišanu vēlēšanās un vēlas par katru cenu palikt pie varas.
Bet augšminētie noteikti bija pilsoņiem referendāli uzdodami jautājumi, nevis izlemjami Saeimas ķeizariņiem pēc sava acumēra. Pēc šādi lemtā skopāks nodokļu maksātājs spiests regulāri dzert baldriānus, noraugoties, kā parlamentā ievēlētie spēki apietas ar pašrocīgi piešķirtajiem līdzekļiem – jo sakiet, kamdēļ brūkošai konstrukcijai “Saskaņai” ik gadu jāmaksā 800 000 eiro? Jēziņ balto, kā eirīšus prot izķērnāt jau sagāzusies “KPV LV”, esot pirmajā vietā pēc reklāmas tēriņiem Rīgas domes vēlēšanās un pēdējā vietā pēc sasniegtā nulles rezultāta!
Kopš referendums kļuvis par ekstru, tvaika novadīšanai izgudrots ventilis “Mana balss” – izvirzi problēmu un liec uz balsojumu internetā. Kad savākti 10 000 atbalstītāju, tautas priekšstāvji lemj, vai jautājums skatāms parlamentā.
Arī te pavisam reta iniciatīva nonāk līdz diskusijai Saeimā, un pēdējie sašutušie ir homoseksa darbinieki ar viņu draugiem – kādēļ nozūmēts 10 621 paraksts par atbalstu viendzimuma partneru reģistrācijai! Bet arī tas ir referendumā izskatāms jautājums, kāda daļa sabiedrības atbalsta viendzimuma pāru laulības un kāda ne.
Par prettautiskām un antikonstitucionālām politiķu izdarībām daudziem vēlētājiem gribas zākāties un gānīties kā Urbanovičam pie debašu mikrofona. Tauta rūgst kā skābuma ķērne pret politiķu diktātu.
Ko darīt avīzes ievadniekam – aicināt atbalstīt iniciatīvu par 13. Saeimas atlaišanu, kur vēl līdz novembrim var pagūt parakstīties, vai, atbalsot liela mēroga opozicionāra, bijušā nabadzīgā advokāta pretošanās centienus un aicinājumus cilvēkiem iziet ielās 10. oktobrī?
Kā saka, suns saprot, ko ēdis. Saeimieši izmanto pandēmijā radušos situāciju un slēpjas attālināta darba režīmā. Ko tur varot darīt – tautas “kalpu” veselības apdraudējuma dēļ esot jāpieņem arī nepopulāri lēmumi. Ko vēl par mums lems norobežojušies savā noslēgtībā, pasauli pa frakcijas vai privātmājas logu vērojoši deputāti – vilks viņu zina.
