“Kopš kara sākuma turpat hospitālī esot bijušas 14 kāzas!” Speciālreportāža no Ukrainas, nokļūstot tur, kur citiem liegts 80
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izrādās, ka nonākt reālā kara laukā ir līdzīgi kā piedzīvot tuvinieka bēres – pieredzētais un sajustais uzreiz liek kārtējo reizi apņemties kļūt labākam, dzīvot tikai godīgi un par ikdienas sīkumiem nesūdzēties. Jo mums, vēl dzīvajiem, ir taču paveicies.
Es labi zinu, ka žurnālista profesija nav no tām, ko cilvēki uzskata par ļoti godīgu un uzticamu. Arī Ukrainas apmeklējuma laikā ar ceļabiedriem diezgan daudz runājām par to, vai žurnālistika var būt objektīva. Nonācām pie tā, ka nevar. Jo lasītājs, klausītājs vai skatītājs redz tikai to, ko žurnālists konkrētajā vietā vai notikumā ir redzējis, sapratis un gatavs pastāstīt. Godīga žurnālista gadījumā – no sava, subjektīvā viedokļa.
Karu un arī mieru Ukrainā piedzīvoju vizītē no 23. līdz 28. janvārim. Mana apņemšanās būt godīgam savā subjektīvajā skatījumā par tur pieredzēto patlaban ir ļoti spēcīga.
Invalīdu kāzas Kijevas militārajā hospitālī
Pirms šī brauciena Kijevu biju apmeklējis 2018. gadā. Tas bija privāts brauciens vasaras nogalē. Satiktie cilvēki – pārsvarā no uzņēmējdarbības vides, ar militāro sfēru nekādi nesaistīti. Situāciju Austrumukrainā praktiski nepieminējām. Kāds karš? Kijeva no Krievijas robežas ir tālu, dzīvoja savu dzīvi, tūrists mierīgi gāja savās gaitās, jo arī pandēmijas liegumu vēl nebija.
Arī tagad Kijeva, protams, dzīvo savu dzīvi un neko daudz neatšķiras no citām Eiropas pilsētām, ko nomocījis kovids. Uz ielas, publiski pieejamās vietās ārzemnieka skatam nekāda kara nav. Maidana laukumā mītiņš? Bet tur jau vienmēr pēdējos gados pret kaut ko protestē.
Kara nav, kamēr nesāc ar sastaptajiem cilvēkiem par to runāt, neieskaties viņu acīs un neatver durvis objektiem, uz kuriem šoreiz esi speciāli braucis. Ukrainas Aizsardzības ministrija, Piemiņas memoriāls. Karš ar Krieviju sācies 2014. gada 20. aprīlī, un kopš tā laika krituši vairāk nekā 13 000 karavīru. Tur viņi visi ir, pa gadiem iegravēti cēlmetāla plāksnēs uz sienām memoriāla kompleksā, kas marmorā un stiklā celts speciāli šī kara Ukrainas varoņiem.
Kijevas militārais hospitālis. Viesu uzņēmēji lepojas, ka šī daudzus karus pieredzējusī iestāde esot 21 gadu vecāka par ASV – 266 pastāvēšanas gadi. Apmeklējot vietējo muzeju, uzzinām, ka kopš 2014. gada šajā hospitālī ārstēti jau 46 000 ievainoto virsnieku un karavīru.
Salīdzinājumam: Otrā pasaules kara laikā, ko joprojām uzskatām par šausmīgāko cilvēces vēsturē, apmēram trīs gadu laikā tur veselību atguvuši 55 000 sarkanarmiešu (gandrīz divus tā kara gadus Kijevu bija okupējusi fašistiskā Vācija, un tajā laikā hospitālis nav darbojies).
Vecākā leitnante Natālija Nevgada pastāsta, ka tagad viņa esot ārstu psiholoģe. Bet vispār bijusi anestezioloģe. Sākoties karam, brīvprātīgi ar citiem civilajiem ārstiem devusies uz piefrontes hospitāļiem.
“Mēs bijām redzējuši smagi cietušos avārijās, apdegušos ugunsgrēkos, citos sadzīves negadījumos. Nu, tas ārstam ir normāli. Bet tur – ar šāviņiem vai mīnām norautas kājas un rokas, saplosīts vēders, pāršauta galva… Ļoti daudzi ārsti to nevarēja izturēt. Arī man pat tagad ir neizsakāmi smagi to atcerēties,” stāsta pieredzējusī mediķe, vienlaikus rādot žurnālus par hospitāļa mediķu sasniegumiem.
Karavīri invalīdi atgriezti pilnvērtīgā dzīvē ar mākslīgām rokām un kājām. Kaut kas līdzīgs bija redzēts sportistiem paralimpiskajās spēlēs.
Natālija pārsteidz vēl ar kādu stāstu – kopš kara sākuma turpat hospitālī esot bijušas 14 kāzas. Meitenes precējušās ar pirms kara izredzētajiem, kaut arī hospitālī viņi jau bijuši invalīdi, pateicībā Visaugstākajam, ka puiši dzīvi. Visplašāk izskanējis gadījums ar Vadimu Sviridenko, kurš 2015. gada kaujās ievainojumu dēļ palicis bez rokām un kājām, bet izdzīvojis, ar savu apņēmību, ārstu un moderno protēžu palīdzību piecēlies no nāves gultas, apprecējies un tagad, savos 48 gados ir pilnvērtīgs sabiedrības loceklis.
Karavīriem rezervētais laukums Harkovas kapos
Pēc 2014. un 2015. gada kaujām Ukrainā pamatā notiek pozīciju karš. Piefrontes zonā, apmeklējot desantnieku bataljona bāzi Toreckas pilsētas apkaimē, no vietējā komandiera uzzinām, ka šogad viņu rindās ir viens bojāgājušais cīņu biedrs. Pērn 27. decembrī frontes pozīcijās apšaudē guvis ievainojumu galvā, komā nogādāts kara hospitālī, kur 1. janvārī nomiris, tā arī nenākot pie samaņas. Apglabāts kā varonis savā dzimtajā pusē.
Kamēr neredzi šos kapus, kritušo skaits ir statistika. Harkova ir samērā drošā, apmēram 300 kilometru attālumā no frontes. Uz turieni atlidojām no pavisam drošās Kijevas. Pa ceļam uz Doņeckas apgabalu piestājām milzīgos kapos, kur vairāki hektāri atvēlēti karā kritušajiem. Vējā brīvi plīvojoši karogi, stalts piemiņas monuments, precīzas kopiņu ierindas un… plašs laukums nākamajiem cīnītājiem, kuri šeit dusēs mierā – jo karš turpinās.
Sievietes armijā. Kādēļ?
Ar leitnanti Viktoriju Kalašņiku piefrontes apgabalos, tā sakot, plecu pie pleca pavadījām trīs dienas. Pirmais gads pēc militārās augstskolas beigšanas. Dzīvo Harkovā, dienē gvardes štāba administrācijā. Pienākumi šobrīd – starptautiskās sadarbības koordinēšana. Precējusies, vīrs arī virsnieks. Tālākā militārā karjera? Viņas draudzene, piemēram, esot jau rotas komandiere (vairāk nekā simt karavīru vienība), pašai tuvāki esot “zampoļita” pienākumi – rūpēties par armijas personālu. Turp arī cer virzīt savu profesionālo karjeru.
Kādēļ mācījusies militāro profesiju? Ģimenes tradīcija, jo arī tēvs esot virsnieks. Vispār Ukrainā sievietes kareives esot diezgan ierasta izvēle. Ļoti daudzas atraitnes piesakās kā brīvprātīgās uz fronti – atriebt savus vīrus. Motivācija esot ļoti dažāda, arī patriotisms, jo ir taču karš.
Mēs no viņiem nebaidāmies!
Austrumukrainā viesus no Latvijas sagaidīja un aprūpēja Slovjanskā dzīvojošie kapelāni. Armijā viņu tiešais uzdevums ir karavīru garīgā aprūpe. Tomēr ne tikai. Bruņotajos spēkos kapelāni vispār ir tādi kā kaujas vienības komandiera palīgi. Tādiem kā man, kam dzimšanas gada dēļ bija jādienē vēl padomju armijā, pirmajā brīdī it kā ir skaidrs, ka kapelāni ir tie paši padomju “zampoļiti” (komandiera vietnieki karavīru ideoloģiskajā un politiskajā izglītošanā), tikai mūsdienu mērcē.
Tas kara lietās bija mans pirmais un lielākais nezināšanas aizspriedums. Taču ar to vēl nebija gana. Kapelānu dienests Ukrainas armijā līdz šā gada sākumam bijis brīvprātīgs. Uzmanīgi, stop! Te jau sākas nopietni sarežģījumi, kārtīgs mīnu lauks civilistam, kurā iekāpt ar pilnīgi absurdiem secinājumiem, kamēr nepārzini komplicētos viņu armijas struktūras labirintus.
Izrādās, ka Ukrainas bruņotie spēki sastāv no regulārās armijas un nacionālās gvardes. Abas pakļaujas vienotai augstākajai militārajai pavēlniecībai, abās dienē gan obligātā dienesta karavīri (šobrīd pusotru gadu, pamatā rezerves un mācību poligonos iekšzemē), gan arī brīvprātīgie. Pamata funkcijas abām šīm armijas struktūrām esot atšķirīgas: regulārās armijas galvenais uzdevums ir aizsargāt valsts robežas, savukārt nacionālās gvardes vienībām pamiera laikā primārais uzdevums ir kārtības nodrošināšana valsts iekšienē. Skaitliski armija esot vairākas reizes lielāka par gvardi.
Uz fronti un konflikta zonām dodas tikai brīvprātīgie. Armijnieki – saskaņā ar līgumu priekšējās pozīcijās dzīvo un strādā astoņus mēnešus, gvarde, kuras karavīri dežurē pierobežas ceļu blokposteņos un citos iekšzemes stratēģiskajos punktos, objektos atrodas trīs mēnešus.
Kapelāni kā vienības štata personāls armijas struktūrās esot jau vairākus gadus, savukārt gvardē līdz šā gada sākumam – tikai brīvprātīgi. Tagad brīvprātīgajiem kapelāniem arī gvardē esot pienācis laiks apsvērt iespēju, vai kļūt par šīs militārās struktūras štata personālu vai turpināt kalpošanu līdzšinējā veidā. Līdz šai vietai it kā nebija pārāk grūti saprast. Tomēr – nekā! Sarunās pārbraucienu laikā itin bieži izskanēja “zampoļita” vārds. Domāju, vienkārši tāds armijnieku slengs. Uz to pusi, taču ne pēc vecās būtības. Tagad savā starpā šādi dēvējot armijas personālu, kas rūpējas par karavīra apmācību un apgādāšanu. Būtībā karavīra “tētis un mamma”, kuram oficiāli ir garš nosaukums ukraiņu valodā, bet sadzīvē ērtības labad lieto saīsināto “zampoļitu”.
Tātad: karavīra materiālās vajadzības nodrošina “zampoļits”, bet garīgās – kapelāns. Arī ar to vēl nekas nebeidzas. Kā zināms, kristietībā ir vairākas konfesijas. Ukrainas armijā pamatā dienot pareizticīgie, katoļi un protestanti. Kā zināms, Ukrainas Pareizticīgā baznīca pirms pāris gadiem oficiāli atdalījās no Krievijas Pareizticīgās baznīcas. Protestantiem ir vismaz desmit atsevišķas baznīcas, kurām Ukrainā esot pietiekami daudz sekotāju. Vēl – ukraiņu armijā dūšīgi karotāji pret Krieviju ir arī musulmaņi. Pamatā – Krimas tatāri. Arī viņiem ir vajadzīga sava garīgā aprūpe. Un tā tālāk un tālāk…
Ar šo gribēju tikai iezīmēt, cik patiesībā sarežģīti tur viss ir, ja vien gribi iedziļināties un saprast. Protams, ka sākumā neko par to nezināju. Neteikšu, ka daudz arī tagad saprotu, piefrontes zonā pavadījis trīs dienas. Neviens jau nenāca klāt un uzreiz nestāstīja – vai zini, mums ir tā un tā. Karavīri ir pilnīgi nerunīgi, turklāt sarunāties krieviski viņi tiešām nevēlas. Lai gan lielākā daļa no viņiem pēc tautības ir krievi! Ar kapelāniem daudzmaz bijām vienos gados, kopīgi piedzīvotais laiks padomju iekārtā tomēr saziņu atviegloja. Taču savstarpējo uzticību tik īsā laikā iegūt nav iespējams – kā viņi var zināt, ka neesi nodevējs vai Krievijas spiegs?
Parole atklātām sarunām bija Elmārs. Cilvēks no Latvijas, kurš Ukrainas armijā ar savām lekcijām, humānās palīdzības organizēšanu kopš 2015. gada, regulārām vizītēm uz fronti, profesionāliem padomiem, savu priekšzīmi un, jā, fizisko spēku un izturību, ko karavīru vidū tomēr novērtē visvairāk, tur ir iemantojis neviltotu cieņu un uzticību.
Elmārs Pļaviņš, bijušais Latvijas armijas virskapelāns, kurš tagad strādā Latvijas Aizsardzības ministrijā, ieņemot amatu ar ļoti garu un sarežģītu nosaukumu, ir atslēgas cilvēks Austrumukrainā – ja viņš būs pateicis, ka tas no Latvijas arī ir “normāls džeks”, ar tevi tur kāds vispār sāks runāt.
Vēlāk sapratu, ka tieši Elmārs ar saviem draugiem/biedriem kapelāniem Ukrainas armijā bija galvenais faktors, lai mēs frontes zonā redzētu priekšējās līnijas, iekļūtu aiz durvīm, kur citādi žurnālisti pavisam noteikti netiktu.
Armijas “paika”, apgāde
Desantnieku daļas bāzē mums vienu dienu bija pusdienas. Lai arī ar mums kopā bija Ukrainas aizsardzības ministra vietniece un kara apgabala štāba ģenerālis, nešķita, ka sātīgā pusdienu maltīte būtu kāda “pokazuha” (izrādīšanās). Starp citu, runājot par ģenerāļiem – tajās pašās atklātajās sarunās ar kapelāniem dzirdēju, cik šis karš tomēr ir izmainījis ukraiņu armiju. Agrāk viena no galvenajām īpašībām, lai pulkvedis kļūtu par ģenerāli, bijusi izturība pēc iespējas vairāk izdzert un noturēties kājās, bet tagad tā ir kā anekdote par pagātni.
Bruņojums, materiāli tehniskā apgāde – pēdējos gados nenoliedzami un acīmredzami esot uzlabojusies. Algas – sāpīgs jautājums joprojām, taču to risinot. Piemēram, šogad no valsts budžeta aizsardzības vajadzībām Ukraina tērēs 5,95%. Līdzekļi ir ieguldīti arī pierobežas infrastruktūrā. Visas bumbu bedres uz ceļiem aizlāpītas, šur tur gan norauti elektropārvades līniju vadi.
Saprotu, ka neko nesaprotam
Nejaušs ceļabiedrs lidmašīnā uz Harkovu. Inteliģents vīrietis ap četrdesmit no Kijevas, jurists dodas komandējumā. Nesaku, ka esmu žurnālists, sākam tāpat runāties par sarežģīto šodienas dzīvi. Viņš esot krievs no Donbasa. Sākoties karam, ar ģimeni pārcēlies uz Kijevu. Prasu – kādēļ ne uz Krieviju? Pēc kara sākumā tur pieredzētā – nekad!
Arī tagad viņam jau esot pilnīgi skaidrs, ka pēc iespējamās Donbasa atgūšanas viņš tur uz dzīvi vairs neatgriezīsies, jo pārāk daudz pa šo laiku cilvēku tur esot ietekmēti. Negribot bojāt savu un bērnu psihi. Ukraiņu valoda krieviem nav problēma? Sākot ar viņa paaudzi – absolūti nav. Darbā un skolā ukrainiski, mājās un sadzīvē – krieviski.
Tomēr ne viss ir tik vienkārši, ne viss ir tikai melns un balts. Katram satiktajam ir savs personīgs stāsts, kādēļ viņam ir naids pret Putinu un līdz ar viņu – pret Krievijas krieviem. Ne tikai šajā, bet visā savu rakstu sērijā par tagadējo Ukrainu apzināti un konsekventi esmu izvairījies no viena vārda – ienaidnieks.
Lietoju sinonīmu “pretinieks”, kas varbūt tomēr mazliet precīzāk atspoguļo to smalko niansi, kad ukraiņi saka – “tam vrag” (“tur ir ienaidnieks”). Man šķiet, ka viņi rāda uz pretinieku ar ieroci rokās, aiz kura Donbasā un Luhanskā ir tādi paši ukraiņi kā viņi. Vai brālis var būt ienaidnieks astoņus gadus, vai tas ir pilsoņu karš? Gan jā, gan nē, un kaut kādam formulējumam laikam nav nekādas nozīmes, jo tas ārkārtīgi sarežģīto situāciju nekādi neatrisinās.
Kas notiks pēc kara? Arī par to runājām. Katram ir savi sapņi. Bet kopumā – to jau varēja redzēt Kijevā. Starptautiskie aizdevēji Ukrainas ekonomikā pieprasa reformas, reālu korupcijas samazināšanu. Loģiski. Šogad spēkā stājušās nodokļu reformas, kas paredz samazināt “legālu šmaukšanos” ar nodokļu maksāšanu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Līdz šim Ukrainā uzņēmēji plaši izmantoja likuma normu, ka individuālais uzņēmums līdz USD 400 000 ekvivalentam grivnās no kopējā apgrozījuma valstij nodokļus maksā tikai 5% apmērā.
Kad šis apgrozījuma slieksnis bija sasniegts, uzņēmums parasti tika slēgts un tūlīt atkal atvērts jauns. Viss legāli, bet valsts kase patukša. No šā gada norma mainīta, un cilvēki protestē. Kijevā redzēju skaitliski lielus mītiņus Maidana laukumā un citur centrā ar prasībām prezidentam un valdībai sākt strādā tautas labā vai nekavējoši atkāpties. Kamēr notiek karš, valdība šīs akcijas pozicionē kā Krievijas hibrīdkara paveidu. Kas notiks ar ekonomiku, kad karš būs beidzies, var tikai minēt.
