Kas atbild par pārtikas apmaiņas ledusskapī ielikto produktu kvalitāti? 3
Kad pagājušā gada septembrī īpaši toksisks zarnu nūjiņas paveids izraisīja smagu saslimšanu vairākiem Siguldas bērniem, visi sāka bažīties par pārtikas drošumu. Tika izteikti drudžaini minējumi par vainīgajiem produktiem, ko sabiedrība tūdaļ pieprasīja izslēgt no mācību iestāžu ēdienkartes. Vēlme pēc iespējas drīz noskaidrot inficēšanās avotus uzbangoja satraukuma vilni līdz pat Ministru prezidenta līmenim. Skrupulozi tika pārbaudīti visi pārtikas aprites posmi atbilstoši katram izvirzītajam pieņēmumam. Par laimi, jauni saslimšanas gadījumi neradās.
Bet jau pāris mēnešus vēlāk, kamēr patiesība par Siguldas notikumiem ir iestrēgusi tiesu nama gaiteņos, tepat Rīgas sirdī labticīgā puķubērnu naivumā tiek īstenota iniciatīva par kopienas skapi – visai pilsētai kopīgu ledusskapi, kur planētas glābšanas vārdā ikviens var atnest un ielikt to, kas mājās nav apēsts, kā arī paņemt pārtiku, kas izrādījusies lieka citam.
Ne pārtikas piegādātāju, ne patērētāju identitāte šajā procesā noskaidrota netiek.
“Pēc visa spriežot, tur notiek nekontrolēta pārtikas produktu plūsma, kas ir satraucoši, jo neviens neuzņemas atbildību par iespējamajiem draudiem sabiedrības veselībai,” uzskata PVD Pārtikas uzraudzības departamenta direktors Ernests Zavadskis.
Atbildība ir devēja pusē
Nevar gan teikt, ka Kaņepes kultūras centrs, kas realizējis kopienas skapja iniciatīvu, par pārtikas drošumu nebūtu domājis nemaz. Pie kopienas skapja piestiprinātajos noteikumos izteikts lūgums ievērot higiēnas noteikumus, kā arī neievietot skapī “piena produktus bez iespējas tos atkārtoti aizvērt, atvērtas konservu kārbas, atvērtus dzērienus, atvērtus iepakojumus ar gaļu”, bet “pašgatavotam ēdienam norādīt sastāvdaļas, kā arī pievienot gatavošanas datumu”.
Tas gan liecina vienīgi par to, ka pusizdzerta, bet aizskrūvēta piena pudele vai karote vakardienas rasola tīri labi kvalificējas kā “legāls” kopienas ledusskapja saturs.
“Mēs skaidri pasakām, ka ikviens šo kopienas skapi var lietot, par to uzņemoties atbildību pats. Neviens netiek spiests ņemt šo pārtiku. Tas ir līdzīgi kā savas mājas virtuvē – no rīta tu, visdrīzākais, pārbaudi, vai jogurtu, kas ir tavā ledusskapī, tu joprojām vēlies ēst,” stāsta Beatrise Amtinga, kas realizējusi kopienas skapja ideju Kaņepes kultūras centrā un ir atbildīga par šo projektu.
Lai kā to kādam gribētos, ar pārtikas apriti tomēr viss nav tik vienkārši, un atbilstoši valstī pastāvošajai kārtībai šeit tomēr “slīcēju glābšana nav atstāta pašu slīcēju rokās” jeb, citiem vārdiem, normatīvi nosaka, ka atbildība ir to pusē, kas piedāvā ēdienu citiem.
“Atvērti produkti vai mājās gatavoti produkti, piemēram, pārpalikums no vakariņām – tas ir ārkārtīgi augsts risks jebkuram, kurš to paņem no šāda publiska ledusskapja. Mēs nekad nevaram zināt, kas ir šādu produktu sastāvā,” vērtē Zemkopības ministrijas Veterinārā un pārtikas departamenta direktora vietniece Dace Ugare.
Vācijas piemērs jāpēta pamatīgāk
Dienā, kad viesojamies Kaņepes kultūras centrā, kopienas skapis ir patukšs: divi apvītuši ābolīši, puspaciņa smalko makaronu, blakus – ledusskapja nodalījumā – grieķu jogurts neatvērtā iepakojumā… “Tas tādēļ, ka pašlaik kultūras centrs ir slēgts,” skaidro Beatrise Amtinga.
“Lielākā rosība šeit sākas vakarpusē, kad veram durvis apmeklētājiem. Tad kopienas skapis, kas, lai arī labi redzams no ielas, tomēr atrodas centra teritorijā aiz žoga, top pieejams gan kluba apmeklētājiem, gan arī garāmgājējiem.”
Beatrise Amtinga Kaņepes kultūras centrā strādā Eiropas Savienības “Erasmus+” brīvprātīgā darba veicēju programmas ietvaros un ikdienā piedalās kultūras norišu organizēšanā.
Ideju par kopienas skapi viņa noskatījusi dzimtajā Vācijā, kur līdzīga iniciatīva, pēc viņas teiktā, ir īstenota visai plaši – pat valsts mērogā.
“Mēs esam secinājuši, ka pārtikas apmaiņa ir temats, kas interesē daudzus. Par pārtikas atkritumu samazināšanu ir milzu interese arī Latvijā,” kopienas skapja konceptu skaidro jauniete no Vācijas.
“Cilvēki jau tagad pašorganizējas pārtikas apmaiņai privāti, piemēram, ar sociālo tīklu starpniecību, kur to dara noteiktu grupu ietvaros. Tādēļ mums bija svarīgi radīt vietu, kur cilvēki var ierasties un ērti atstāt vai paņemt pārtiku.”
Pēc viņas teiktā, par Vācijas kopienas skapju tīklu atbildīga ir īpaša pārtikas apmaiņas organizācija. “Pirms sākt šo projektu Kaņepes kultūras centrā, sazinājos ar Vācijas organizāciju, lai izpētītu iespējamās prasības kopienas skapja ierīkošanai. Pētīju arī likumdošanas ietvaru,” turpina Beatrise Amtinga.
Vai Vācijas kopienas skapji varētu darboties, balstoties uz kādiem citiem pārtikas aprites noteikumiem nekā tie, kas ir spēkā Latvijā, jautāju Dacei Ugarei. ”
Tā nevarētu būt gan, jo Latvijas, tāpat kā Vācijas vai Spānijas, pārtikas apriti regulējošo normatīvu pamatā ir vienas un tās pašas ES regulas,” viņa skaidro.
Beatrises Amtingas uzskatā Kaņepes kultūras centram ir zināmas priekšrocības šādu iniciatīvu organizēšanā, jo tas ir privātuzņēmums, kas darbojas privātā teritorijā. “Tas ir kā mūsu privātais pārtikas skapis, kuru esam vienīgi darījuši pieejamu publiski,” savu nostāju klāsta brīvprātīgā darba veicēja no Vācijas.
Šāda izpratne tomēr nemaz neatbilst valstī pastāvošajiem pārtikas aprites noteikumiem, kurus sīkāk raksturo Dace Ugare: “Pārtikas aprite pastāv kā atsevišķs lielums. Tā nekādi nav saistīta ar uzņēmējdarbības formām, VID reģistriem vai jebko citu. Ja es izlemju cept pīrāgus un tos regulāri izdalīt cilvēkiem, es šajā brīdī iesaistos pārtikas apritē.
Jebkurš, kurš lemj kaut ko pārtikā lietojamu atdot vai pārdot citiem, ir iesaistījies pārtikas apritē.
Līdz ar to viņa pienākums ir informēt PVD, jo šis dienests ir atbildīgs par pārtikas aprites uzraudzību. Visi labdarības organizāciju pārtikas izdales punkti, kuros tiek izplatīta ziedotā pārtika, ir reģistrēti PVD un tiek uzraudzīti, tāpat tiek uzraudzītas darbības, kuras veicot tiek nodrošināts, lai ziedotie produkti nesabojātos un būtu lietojami, nonākot pie galapatērētāja.
Arī visas zupas virtuves, kas izdala pārtiku bezpajumtniekiem, atrodas PVD uzraudzībā. Dienestam ir zināma šajās virtuvēs gatavoto maltīšu izejvielu izcelsme, tādēļ ir skaidrs, ka tur ēdiens ir drošs un nekaitīgs. Tas, iespējams, netiek gatavots no pašām smalkākajām izejvielām, taču tās ir kvalitatīvas, tāpat kā kvalitatīvs ir pats pagatavotais produkts.”
Nav reģistrēts PVD
Kaņepes kultūras centra kopienas skapis nav reģistrēts PVD. Iniciatīvas patronese Beatrise Amtinga gan apgalvo, ka divas nedēļas pirms pārtikas apmaiņas punkta publiskas atklāšanas par ieceri ierīkot kopienas skapi rakstījusi elektroniskā pasta vēstuli Latvijas Pārtikas un veterinārajam dienestam, tomēr noteiktajā desmit dienu termiņā tā arī neesot sagaidījusi atbildi.
Tāpat arī neviens no dienesta līdz šim nav ieradies apskatīt kopienas skapi dabā.
PVD savukārt noliedz, ka būtu saņēmis vēstuli par plāniem ierīkot šādu ēdiena apmaiņas punktu. “Pārtikas un veterinārā dienesta lietvedībā šādas vēstules nav, tāpēc arī sūtītājs nav saņēmis atbildi,” tā PVD sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Ilze Meistere.
Jautāta, ko iesākt situācijās, ja kādas cilvēciskas kļūdas dēļ sūtītā vēstule nav sasniegusi adresātu un gaidītā atbilde nav saņemta, viņa skaidro: “Gadījumos, kad nepieciešama eksperta konsultācija, var vai nu zvanīt uz PVD, vai arī vienoties par klātienes tikšanos. Tas noteikti ir ātrākais un efektīvākais veids, kā saņemt atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem.”
Savukārt Dace Ugare atgādina pārtikas aprites uzņēmumu pienākumu par savu darbību ziņot pašiem. “Dienests nevar uzminēt, kad un kurā vietā kāds būs nolēmis iesaistīties pārtikas apritē,” viņa pamato.
Tikmēr Kaņepes kultūras centrs par pārtikas apmaiņas punkta inventāra uzturēšanu rūpējas pēc saviem ieskatiem. “Katru dienu es pārbaudu, vai skapī nav ievietoti neatļauti produkti, bet reizi nedēļā skapis tiek arī pilnībā iztīrīts,” skaidro Beatrise Amtinga.
Jautāta, vai viņu neuztrauc neapzinīgi vai ļaunprātīgi kopienas skapja satura papildinātāji, jauniete atbild: “Aizsargāties pret cilvēkiem, kas ļaunprātīgi vēlas nodarīt pāri citiem, visā pilnībā nekad nav iespējams. Tomēr tikpat maz iespēju to ir izdarīt, piemēram, veikalam, kur produkti ir atklāti novietoti tirgošanai.
Esam iecerējuši nākotnē pastiprināt kopienas skapja apkārtnes uzraudzīšanu, novietojot tur papildu drošības kameras.
Tas gan nenozīmē, ka tiks filmētas to cilvēku sejas, kas izmanto kopienas skapi, tomēr, ja tāda vajadzība radīsies, mums būs iespēja restaurēt notikumu gaitu. Es tomēr esmu pārliecināta, ka vietās, kas darbojas ar tik pozitīvu domu kā šī, ir mazāks risks piedzīvot ļaundaru uzbrukumus.”
Aug popularitāte
Beatrise Amtinga ir novērojusi, ka sešās nedēļās, kopš kopienas skapis darbojas, tā popularitāte ir augusi. “Biju ļoti pārsteigta un iepriecināta, ka ziņa par šo iniciatīvu tik ātri izplatījās sociālajos tīklos!” turpina jauniete.
“Kopš tā laika kopienas skapja durvis cilvēki ver katru dienu. Viņi gan noliek, gan ņem pārtiku no tā. Pēdējās nedēļās esmu novērojusi, ka kopienas skapja “servisu” ir iecienījuši visdažādākie sabiedrības slāņi. Tie nav tikai Kaņepes kultūras centra apmeklētāji, bet arī garāmgājēji – nereti ģimenes ar bērniem, kuriem vecāki izskaidro šī pārtikas apmaiņas punkta koncepciju. Nāk arī vecmāmiņas, kas nes savus marinējumus.”
Publika Kaņepes kultūras centra apkārtnē tik tiešām apgrozās visnotaļ raiba. Lai arī vairums ir dzīvespriecīgi, alternatīvi domājoši, pārsvarā gados jauni cilvēki, tādi noteikti nav un nevar būt visi. Ir redzēts, ka ar sociālo tīklu starpniecību kopējiem spēkiem tiek mēģināts sadzīt pēdas drošības kameru fiksētam garnadzim, kas sākotnēji iekļāvies apmeklētāju pūlī, bet promejot nozadzis kāda centra apmeklētāja velosipēdu.
Bet mūsu sarunas laikā, kas noritēja vēl priekšpusdienā, kāds garāmgājējs ar regulāras uzdzīves pazīmēm sejā uzrunāja “LA” fotogrāfu, jo jutās gatavs privātai fotosesijai. Citiem vārdiem sakot – arī pārtikas drošības riski tik plaši atvērtā vietā ir reāli, tādēļ cerams, ka kopienas skapja idejas autoriem jau drīz izdosies satikt Pārtikas un veterinārā dienesta speciālistus. Tāpat arī jācer, ka dienests pratīs neapslāpēt sabiedrības iniciatīvu, bet piešķirt tai drošu, šīs pašas sabiedrības veselības interesēm atbilstošu ietvaru.
