Ivars Bušmanis: Kopīga enerģijas dzēriena bundža 1
Tas bija polis Donalds Tusks, kurš pirmais no valstu vadītājiem pērn aprīlī skaļi pateica: “Ir pienācis laiks veidot enerģijas savienību!” Toreizējais enerģētikas komisārs Etingers ideju nepieņēma. Tagad Tusks ir ES prezidents, Junkers šo ideju nolicis prioritāšu galvgalī un par savu viceprezidentu Enerģētikas savienības jautājumos norīkojis slovāku Marušu Ševčoviču. Pēdējais trešdien paziņoja, ka Eiropas Komisija strādā pie Enerģētikas savienības stratēģijas, ko gatavojas publiskot 25. februārī.
Enerģijas dzēriena skārdenē enerģija nav mūsu, dzēriens pēc iegādes kļūs mūsu, vienīgi bundža var būt kopīga. ES varētu lemt par dzēriena tilpumu un piegādēm. Arī par to, vai ražot un pildīt pašiem. Bundža ir ražotnes, glabātavas, pārvadi. Dzēriens – elektroenerģija, gāze, nafta un “spēles noteikumi”. Ševčovičs šonedēļ piedāvāja Enerģētikas savienībā spriest par piecām jomām: piegāžu drošumu, nacionālo enerģētikas tirgu integrāciju, enerģijas pieprasījuma mazināšanu, ogļskābās gāzes emisiju mazināšanu un pētījumiem.
Mūsu ekonomikas ministres Danas Reiznieces-Ozolas ambīcija ir šodien uzsākt «Rīgas procesu» – Latvijas prezidentūras laikā izstrādāt priekšlikumus ES Enerģētikas stratēģijai un plānam tās īstenošanā.
Tusks gribēja tādu institūciju, kas kopīgi iepirktu gāzi, lai “Eiropa varētu konfrontēt Krievijas monopolistiskajai pozīcijai”. Monopolam pretī likt monopolu. Starptautiskās Enerģijas aģentūras (IEA) ģenerāldirektore Marija van der Hoevena uzskata, ka “šādai savienībai nevajadzētu pārstāvēt pircēju karteli. Drīzāk tā jāveido integrēts enerģijas tirgus un efektīva klimata un enerģijas politika”.
Arī mūsu Ekonomikas ministrija, kaut ieinteresēta gāzes cenas nosišanā, diezgan rezervēti izsakās par kopīgu iepirkumu. Kaut kādā modificētā veidā varbūt varētu, pieļauj Reizniece-Ozola. Saprotam, ka ne jau valsts iepērk gāzi. Ministre vēlas panākt kopīgu diplomātiju sarunās ar ārzemju gāzes piegādātājiem par vienādiem nosacījumiem. Lai Baltijai gāze nebūtu dārgāka nekā Vācijai. Un panākt to ar kopīgu ES enerģētikas pārvaldi.
Nevis kopīgs iepirkums, bet alternatīvas gāzes piegādes var nosist cenu Latvijā no 270 € (par 1000 m3) līdz pat 160 €. Par to gādā uzsāktais ceļš uz gāzes tirgus liberalizāciju (“Latvijas gāzes” sadalīšana, citu tirgotāju piekļuve Inčukalna krātuvei un pārvadiem), jauniem starpsavienojumiem ar Eiropu (Kurzemes loks, vads uz Zviedriju), konkurētspējīgām zaļās enerģijas ražotnēm.
Kas traucē Enerģētikas savienības izveidei, ko vārdos, izrādās, visi atbalsta? Trūkstoši starpsavienojumi (arī uz Baltijas enerģētikas “salu”). Dažādie nodokļi. Kamēr Dānijā 57% no elektrības cenas ietver nodokļus, bet Lielbritānijā – tikai 5%, tikmēr vienādas cenas vienotā tirgū nav iespējamas. Kas vēl? Dažādās izpratnes par enerģētikas prioritātēm (piem., zaļie pret atomenerģiju). Dažādais, pat pārspīlētais atbalsts zaļajai enerģijai.
Šonedēļ man piezvanīja Roberts Brižs no Kabiles un sarūgtināts teica, ka viņam ir plāns par pilnīgu enerģētisko neatkarību un darbavietām katrā novadā – par enerģijas ražošanu no biomasas. Visur viņu uzklausot, sakot, jā, jā, padomās, un aizmirstot. Neņemos vērtēt viņa plānu, bet prieks, ka vismaz kādam Latvijā tas rūp. Šodien neredzēti augstā līmenī par to diskutē ES dalībvalstu ministri un enerģētikas eksperti.
No viņu idejām būs atkarīgs, vai mums būs kopīga Eiropas bundža, lētāks vai varbūt mazāk dzēriena. 55% enerģijas ES importē (par 500 miljardiem eiro), 35% nāk no Krievijas. Esam atkarīgi, viegli ievainojami. Varbūt krievu enerģijas vietā vairāk jāražo savējā. Vai no Enerģijas savienības iedzīvotājiem kļūs siltāk un lētāk, redzēsim pēc gadiem. Bet sirds pukst straujāk jau tagad.
