Toms Ancītis: Kopētāji bez garantijas 1
Amerikāņu sociologs Džons Meijers savā grāmatā “Pasaules sabiedrība” piedāvā kādu domu eksperimentu. Viņš aicina iztēloties, kas notiktu, ja šodien kaut kur pasaulē tiktu atklāta vēl nezināma sala un uz tās – noslēgta, pēc savām paražām dzīvojoša sabiedrība. Meijera hipotēze vēsta, ka jaunatklātā sabiedrība strauji “modernizētos”. Turklāt ne salas iedzīvotāji, ne kāds cits šo procesu īsti nevarētu ietekmēt.
Praktiski tas izskatītos tā, ka vispirms salu ar padomiem un palīdzības piedāvājumiem apsēstu “eksperti”. No ANO, Pasaules bankas, Starptautiskā valūtas fonda un citām organizācijām. Viņi censtos turp “eksportēt” klasiskus pārvaldes modeļus ar ministrijām, aģentūrām, nodokļu sistēmām. Norises uz salas sāktu mērīt ar globāliem indeksiem: iekšzemes kopprodukta pieaugumu, demogrāfiskās attīstības rādītājiem. Sala arī drīz nodibinātu savu valsti un iestātos vispirms ANO, pēc tam desmitos citu pasaules organizāciju un sāktu pievienoties pasaules konvencijām un starptautiskajiem līgumiem.
Kāpēc tā notiktu, nav skaidri zināms. It kā nebūtu nevienas konkrētas valsts vai spēka, kas iekļaušanos globālajās sistēmās censtos uzspiest. It kā to vēlētos paši iedzīvotāji, it kā ne tik ļoti. Globālo modeļu importēšanas motivācija būtu ticība, ka ar “importa modeļu” nokopēšanu pietiek, lai sasniegtu tos pašus rezultātus, ko ar šiem modeļiem panākušas to izcelsmes valstis. Turklāt kopēšana lielākoties būtu mehāniska un formāla. Pārņemtie modeļi, likumi, radītās institūcijas biežāk nedarbotos nekā darbotos un drīzāk būtu butaforiskas.
Šī teorija varētu šķist itin reāla jebkuram, kurš vērojis Latvijas vai citu postsociālistisko valstu transformāciju pēc PSRS sabrukuma. Notika apmēram tāpat: ieradās eksperti no Vašingtonas un piedāvāja gatavus modeļus, kādai jāizskatās valstij. Vēlāk ASV vietā par galveno eksportētāju kļuva Eiropas Savienība, kas pēc savas būtības ir kas līdzīgs lielai “kopēšanas savienībai”, dalībvalstīm vienai no otras pārņemot labākos piemērus.
Tas nenozīmē, ka kopēšana būtu kas slikts un nevēlams. Kopē un importē ne tikai “atpalikušākas” valstis. Piemēram, Vācija jau vairākus gadus apspriež imigrācijas likuma pieņemšanu, pārņemot Kanādas “punktu sistēmu”. Droši vien ir kas cits, ko no Vācijas jau vēlētos importēt vai jau pārņēmusi Kanāda.
Taču nereti notiek tā – kamēr “importētājvalsts” vēl tikai gatavojas importēt, eksportētājvalstī līdzšinējais modelis jau atzīts par neefektīvu. Ja šādām acīm aplūko procesus Latvijā un Vācijā, piemērus var manīt bieži.
Kamēr Latvijā tiek ziņots par Vācijas pieredzes pārņemšanu, izmēģinot Vācijas duālās profesionālās izglītības sistēmu, tikmēr Vācijā kāds izglītības speciālists nāk klajā ar ideju: mums derētu pamācīties no Austrumeiropas. Tehnikumi, kur vienlaikus varēja iegūt gan profesiju, gan vidējo izglītību, lai vajadzības gadījumā vēlāk turpinātu izglītību augstskolā, esot ideja, kuru vērts apdomāt Vācijā. Kamēr Latvijā tiek diskutēts par veselības apdrošināšanas ieviešanu, vācu bulvārlaikraksta vāku grezno kāda pensionāra foto ar virsrakstu: “Pieraksts rindā pie ārsta – 2019. gadā.” Veselības aprūpes sistēmas eksperte citā laikrakstā paziņo: sistēma esot tik korumpēta, medicīnas sabiedrību, kuras, sniedzot fiktīvus pakalpojumus, krāpnieciski “izsūc” slimokašu budžetus, esot tik daudz, ka viņa necer savas dzīves laikā sagaidīt būtiskus uzlabojumus.
Ko no tā secināt? Bez kopēšanas iztikt nevar, taču nekādas garantijas tā nesniedz. Var “trāpīt desmitniekā”, taču tikpat labi var nokopēt ko bezjēdzīgu. Diez vai pat visrūpīgākā analīze spēs šo risku novērst.
