Kopdzīves sudraba augstā raudze 1
Mākslas galerijas “Putti” īpašniece Agita Putāne ar vīru Andri, kas ir uzņēmējs, šogad svinēs sudrabkāzas. Vaicāju, vai daudzu gadu kopdzīvē iespējams saglabāt dzirkstelīti acīs un tik bieži pieminētos “tauriņus” vēderā?
– Lai tauriņu sajūtu uzturētu, jāiegulda pamatīgs un pacietīgs darbs. Citādi iestāsies nežēlīgā rutīna, kas saēd kopdzīvi. Daudzām sievietēm šķiet, ka vieglākais veids, kā “noķert” tauriņus, ir veidot attiecības ar citu vīrieti. Taču, ja to vēlas stabilā partnerībā, tad par to mērķtiecīgi jārūpējas abiem. Ja otrs tev ir svarīgs, ļoti jāpacenšas, lai pēc iespējas ilgāk kopā būtu interesanti. Nevar divdesmit piecus gadus runāt par to pašu, par ko runājām, kad precējāmies. Vērtības mainās, un jāiet uz priekšu. Jāciena dzīvesbiedra aizraušanās un reizēm tās labā pat jāziedojas. Man patīk ļaužu pūļi, saviesīgas sarunas, izstāžu atklāšanas. Nevaru ilgi nodzīvot mūsu lauku mājās. Miers un klusums man ir pieņemams vien mazās devās. Taču vīrs tieši laukos jūtas savā elementā, es cienu un respektēju viņa vēlmes. Viņš mani pavada uz pasākumiem, kuros jāierodas divatā, bet arī neiebilst, ja dodos viena. Kad vīrs ir līdzās, man jāraugās, vai viņam nekļūst garlaicīgi, bet, ja uz pasākumu ierodos viena, jūtos neatkarīga un brīva. Es redzu vīriešus, kas man ir apkārt, bet sava vīra vietā gan nevienu citu neredzu, – teic Agita.
Es redzu vīriešus, kas man ir apkārt, bet sava vīra vietā gan nevienu citu neredzu, – teic Agita.
Putānu ģimene svētīta ar trīs bērniem – meitu Ievu (23), dēliem Kārli (21) un Kristu (8). Lielie bērni jau savā dzīvē, bet mazais dēls gādā par priecīgu kņadu mājās. Vecākiem viņam jāskrien līdzi, jāspēlē bumba, jāstāv vārtos.
– Auklējot mazo dēlu, varēju izbaudīt, kāds atvieglojums mūslaikos ir pamperi. Jaunībā visu tver vieglāk. Atceros, kad lielie bērni vēl bija mazi, ņēmām viņus līdzi slēpot nakts trasēs, daudz neuztraucoties, ka otrā rītā agri jāceļas, lai dotos uz skolu. Pret mazo dēlu attieksme ir citāda, piesardzīgāka. Agrāk bija mazāk zinību, bet tagad tās nevar nolikt malā, lai arī pieredze ne tikai palīdz, bet reizēm arī traucē. Mēs ar vīru esam apguvuši visdažādākās dzīves mācības. Esam pat vākuši tukšās pudeles, lai iegūtu kādu kapeiku. Maltītē bieži vien bija tikai cepti kartupeļi. Taču lēnā garā, kāpienu pa kāpienam virzījāmies augšup kalniņā. Uzskatu, ka līdz 30 gadiem katrs pats ir sava CV autors, un tad var dažādi klāties. Var nākties dzīvot pusbadā vai arī doties paēst pie vecākiem, draugiem. Taču, ja vēl 35 gadu vecumā nākas pārtikt vienīgi no ceptiem kartupeļiem, tad attīstības patiesībā nav bijis. Tāpat uzskatu, ka pieaugušo bērnu pienākums nav materiāli atbalstīt vecākus. Ja viņi to dara, labi, bet tas nav obligāts pasākums. Man pašai jādomā par savām vecumdienām, bet bērniem nāksies nodrošināt savus bērnus.
Ieminos, ka Agitai noteikti ir svarīga neatkarības un brīvības sajūta, tāpēc mājsaimnieces loma noteikti nebūtu pa prātam.
– Vislielākais noziegums ir, ja sieviete izvēlas kļūt par mājsaimnieci vien tālab, lai izpatiktu vīrietim. Un vēlāk viņa vīram pārmet – es tevis dēļ ziedoju karjeru. Nevajag gaidīt pateicību no citiem, bet darīt to, kas pašai rada prieku. Un gan jau tā pateicība atnāks no kādas citas puses, – ir pārliecināta Agita.
