Kopā tur valoda, dziedāšana un dejas 5
Aptaujājot vairākas ģimenes, uz jautājumu: “Kāpēc, jūsuprāt, arī ārzemēs dzīvojot, ir svarīgi kopt latviskumu, piederību Latvijas kultūrai?” visbiežāk saņēmu īsu atbildi: “Tāpēc, ka esam latvieši un tautas saknes ir viens no spēka avotiem.”
Piecgadīgais Dennis no Indijas Latvijā “3×3” saietā savas mammas valodā zina pateikt vārdus “maize”, “kartupeļi”. Vidusskolniecei Līnai Marijai Gustmanei no Dubajas latviešu valoda ir viena no piecām, ko viņa prot. ASV dzīvojošā latviete Enia, sūtot pieteikumu Nebraskas universitātei, ierakstījusi, ka vēlas studēt tajā tāpēc, ka Nebraskā mācījies Latvijas valstsvīrs Kārlis Ulmanis. Tik dažādi izpaužas saikne ar mātes vai tēva dzimteni ārzemēs dzīvojošiem latviešu bērniem un jauniešiem.
Pieredzes, kā kopt latvietību, ir dažādas. To vidū visbiežāk minēta runāšana ģimenē latviski, piederība latviešu biedrībai, korim vai deju kopai, bērnu vešana uz sestdienas skoliņu, līdzdalība reliģiskās draudzes aktivitātēs mītnes zemē, kā arī zināšanu un prasmju apgūšana vasarā Latvijā “darba un valodas nometnē” pie vecmāmiņas, “3×3” saietos un diasporas nometnēs.
Ir pat latviešu bērnudārzs
Līnai Vosekalnai dzīvesbiedrs ir čehs. Viņa no ASV uz Salacgrīvas “3×3” atbraukusi kopā ar meitām, no kurām viena piedzimusi, ģimenei dzīvojot ASV, otra – Ķīnā. Līna spriež, ka cilvēkam, kurš pabijis dažādās pasaules malās, ir ļoti svarīga piederības sajūta savai tēvzemei: “Es par savām mājām uzskatu Latviju. Bet, ja pajautātu septiņgadīgajai meitai, viņa nosauktu Austrāliju, kur bijām atvaļinājumā. Vēlos, lai bērni justu piederību Latvijai, tāpēc vedu šurp šogad un vedīšu nākamgad.”
Savukārt Čikāgas tautas deju kopas vadītāja Rineta Tincu teic: “Man ir sajūta, ka mēs to, ka esam latvieši, uzsveram vairāk nekā Latvijā dzīvojošie.” Čikāgā ir lielākā latviešu kopiena ASV. Pilsētā ir divas latviešu luterāņu draudzes, ir arī katoļu draudze, vēl arī dievturi. Darbojas latviešu bērnudārzs “Stariņš” un latviešu sestdienas skola.
Rineta spriež, ka ārzemēs latviešus kopā uztur vajadzība pēc latviskās kultūras: “Visur, kur latvieši sanāk kopā, sākas dziedāšana vai dejošana. Protams, vieno arī latviešu valoda. Mums, Amerikā, to ir ļoti svarīgi uzturēt.” Rineta ir viena no iniciatorēm jaunam projektam – latviešu kultūras centra celtniecībai Čikāgā. Jo vecais latviešu biedrības nams vairs neatbilst mūsdienu prasībām. Čikāgieši kopj “Draudzīgā aicinājuma” tradīcijas – ziedo Krišjāņa Barona skolai un latviešu centram “Gar-ezers”. Rinetai vecākā atvase Enia iecerējusi nākamgad uz kādu laiku atgriezties Latvijā, jo vēlas veikt pētījumu par lībiešiem.
Vakars tuksnesī pie ugunskura
Gustmaņu ģimene agrāk dzīvoja Vācijā, tagad mītnes zeme ir Apvienotie Arābu Emirāti (AAE). Agnese Gustmane ar dēlu Janusu un meitu Līnu Mariju jau sesto gadu vasarā brauc uz “3×3” saietu Latvijā: “Bērni ir dzimuši Vācijā. Meitai ir 16, dēlam 12 gadi, un šajā vecumā bērnus vairs piespiest nevar. Tātad, ja viņi vēlas braukt šurp gan šogad, gan nākamgad, tas viņiem kaut ko nozīmē. Šeit viņi papildina latviešu valodas zināšanas un uzņem tik daudz latviskā, cik īsajā laikā spēj.” Agnese stāsta, ka bērniem devusi lasīt “Sprīdīša bibliotēkas” grāmatas latviešu valodā un ka dēls romānus par Hariju Poteru lasījis trijās valodās – vienu vāciski, otru angliski, trešo latviski.
Agnese piemin, ka AAE esošie latvieši svin kopā 18. novembri un ik pa laikam satiekas latviskā dziesmu vakarā Dubajā – dažreiz ierodas 15, dažreiz vairāk. Viņa atceras vakaru tuksnesī pie ugunskura, kad sapulcējušies ap 30 cilvēku, kuri ģitāras pavadījumā dziedājuši un iemalkojuši Rīgas melno balzamu.
Mūsējie tepat, Eiropā
Linda Lauberga, precoties ar grieķi, paturēja savu uzvārdu, bet bērniem ir tēva uzvārds – Fesa. “Tā kā esmu latviete, vēlos, lai bērni iemācās latviešu valodu tā, lai atbraukuši var sazināties gan ar vecvecākiem, gan citiem radiniekiem,” stāsta Linda. “Deviņgadīgais dēls Filips mācās arī tālmācības klasē Brocēnu vidusskolā. Nezinu, cik ilgi viņš spēs apvienot divas skolas – jo darbi ir jāpilda gan vienā, gan otrā. Viņš reizi nedēļā sarunājas ar skolotāju “Skype”, raksta diktātus. Divas klasītes jau pabeidzis.” Vēl pirms gada meitiņa Katrīna latviski sapratusi, bet nevēlējusies runāt. Tikai pērn pēc “3×3” saieta un vēl pēc nedēļas laukos sākusi latviski runāt un arī gribējusi klausīties latvisko danču mūziku.
Tā kā Linda vēlējās, lai bērni apmeklē arī latviešu sestdienas skoliņu, bet Atēnās iepriekš tādas nebija, viņa nodibināja skolu pati. Reizi mēnesī tajā satiekas ap 15 latviešu bērniem. Telpas tai atvēlējis Lindas dzīvesbiedrs savā uzņēmumā. Bērni piedalās Latvijas Nacionālās bibliotēkas rīkotajā Bērnu žūrijā. Arī šogad saņemtas no LNB grāmatas, ko Fesu ģimenes galva jau aizvedis uz Atēnām.
Tautas deju kopa “Zibenītis”, latviešu koris un divi folkloras ansambļi – tos kā latviešu sabiedrības kopā pulcinātājus Stokholmā nosauc Ginta Veidere, kura Zviedrijā dzīvo jau septīto gadu.
“Man ļoti patīk latviešu valoda!” saka Salacgrīvas “3×3” saietā sastaptā Kate Rastiņa. Viņai ir 13 gadi, dzimusi Norvēģijā, tur arī dzīvo, taču vismaz vasarās apciemo vecmāmiņu Rutu Latvijā un kopā dodas uz “3×3” saietiem.
Ik gadu uz šejienes ģimeņu nometnēm ierodas arī Beļģijas latvieši. Nadīna Sedece priecājās, ka šogad tradicionālās vijoļspēles ievirzē iemācīsies spēlēt latviešu, igauņu un lietuviešu dejas un nometnē uzlabos latviešu valodas prasmi. Arī Aivaru Lapiņu sastapu vijoļspēles ievirzē. Viņš uz jautājumu par latvisko tradīciju kopšanu atbildēja: “Katram cilvēkam viņa tautība, valoda, kultūra ir spēks. Cilvēks ir stiprāks tad, ja jūt saikni ar savām saknēm.”
