Vuguļi ir viens no nedaudzajiem pāriem, kas makšķerēt dodas kopā 1
Anita un Arnis Vuguļi ir viens no nedaudzajiem Latvijas pāriem, kas baudīt makšķerēšanas priekus dodas kopā. Vaicāta, vai aizraušanās ar zivju lietām notikusi vīra Arņa iespaidā, Anita nozibina žilbinošu smaidu un pastāsta, ka ar copes lietām sākusi nodarboties jau pusaudzes gados, kad tuvākās apkārtnes zēniem, starp kuriem viņa bijusi vienīgā meitene, apnicis spēlēt kariņu. Anitai arī kļuvis garlaicīgi mūžam iejusties žēlsirdīgās māsas lomā, un tad visi barā devušies uz tuvējām ūdenskrātuvēm. Tur vienaudži Anitai ierādījuši copes smalkumus un iemācījuši pašdarinātai lazdas kāta makšķerītei piesiet auklu, āķi un arī uzdabūt uz tā slieku. Sākumā jau tas viss šķitis nedaudz jocīgi, bet vēlāk Anita apradusi ar domu, ka dabā viss notiek stingri noteiktā kārtībā, kur dzīvās radības bieži pārtiek cita no citas.
Anitai ļoti patīk atrasties dabā, un makšķerēšanas iemaņas deva iespēju uzturēties sirdij tuvajā vidē. Makšķerēšanas āķa atskabarga tā īsti lūpā ieķērās kādā saulainā rudens dienā, kad jaunā sieviete kopā ar savu dzīvesbiedru Arni devās uz Rideļu ezeru. Vīrieši makšķerēja, bet Anita baudīja siltos saules starus, meža klusumu un gaileņu dāsnumu. Kad saulīte taisījās uz rietu un jaunie ļaudis uz mājām, Anita, pamanījusi vēl nenovāktas makšķeres pludiņa kustību, paķēra kātu, braši piecirta un izvilka prāvu, treknu raudu. Vīri rokas vien noplātīja, visu dienu niekojušies ar sīkaļām, bet sievišķim pēkšņi tāds loms.
Sākās Anitas un Arņa makšķerēšanas tandēms. Kopā ar vīru Anita izmēģināja spēkus “Mammasdabas” spiningošanas sacensībās, astoņus gadus piedalījās tukumnieka Andreja Joksta makšķerēšanas sacensībās. 2011. gadā ieguva godpilno trešo vietu kopvērtējumā, kādā no posmiem izvilināja no ūdenskrātuves teju vai trīsdesmit kilogramus karūsu, bet karpu dienas loms reiz sasniedzis piecdesmit kilogramu robežu, no kurām lielākā 4,44 kilogramus smaga. Pēc intensīvas darba nedēļas Anita labprāt atpūšas ar pludiņmakšķeri vai ieklausās grunteņu zvaniņos, bet, būdama aktīvās atpūtas cienītāja, brīvdienās priekšroku dod spiningošanai. Lielupe, Kaņieris, Engures un Lielauces ezers, un, protams, netālais Valguma ezers ir vietas, kur visbiežāk var sastapt šo saskanīgo pāri. Tieši no Valguma izmakarēta pagaidām lielākā Anitas līdaka – gandrīz sešu kilogramu vērtē. Īpašas attiecības Anitai ir ar Ventu, kur pavasaros gūti lieliski vimbu lomi un ar trīsdesmit minūšu intervālu (tieši tik laika vajadzējis Arnim, lai atvestu otru licenci) izspiningoti divi laši. Netālu esošie copmaņi tik noelsušies: “Mēs visu dienu kapājam, bet nekā, tad pienāca dāmīte un, skat, kāda veiksme!”
Makšķernieki ne reizi vien ir spriedelējuši, kas īsti ir skaistās un sievišķīgās makšķernieces panākumu pamatā. Par iesācējas veiksmi vairs nevar runāt, jo pārāk bieži Anitai ir izdevies tikt pie laba loma, rīki tie paši, kas citiem, bieži vien Arnis izvēlas un uzliek mānekli vai ēsmu, un Anita tik iemet un izvelk. Vai tā ir kāda netradicionāla, sievišķīga mānekļa tricināšana, kas piesaista zivis? Tā arī pagaidām nav izdevies atšifrēt Anitas veiksmes formulu.
Dabas burvība un neatkārtojamība ir dzinulis, kas Anitu makšķerēšanas gaitās aizvedis uz Somiju, kur jūrā un ezeros vilktas prāvas līdakas, bet straujajās upēs ķertas ātrās, spēcīgās un manīgās foreles. Bet klinšu ieskautajos Norvēģijas fjordos Anita večiem nodemonstrējusi klasi, ar vieglo spiningu pieveicot sešpadsmit kilogramus smagu paltusu. Protams, vienmēr līdzās ir Arnis, kurš īstā brīdī sniedz padomu, palīdzīgu roku vai zivju uztveramo tīkliņu.
Vai Anita makšķerē arī ziemā? Nē, ziemā ne, salst pirkstiņi, tad viņa mājās cep karbonādi un gardas pankūkas, kas tik ļoti garšo Arnim. Veiksmīgās makšķernieces ausīm tīkamu melodiju spēlē dzidrās grunteņu zvaniņu skaņas, Ventmalas ozolu zīļu paukšķi ūdenī un dzērvju klaigas Engures ezera palieņu pļavās.
