“Kopā mēs esam liels spēks” – saruna ar Kauņas Vītauta Dižā Universitātes profesoru Gintautu Mažeiķi 2
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šajās dienās Lietuvas galvaspilsēta Viļņa atzīmē 700 gadu jubileju. Bet 16. februārī mūsu kaimiņvalsts svinēs Neatkarības dienu – aprit 105 gadi kopš Lietuvas valsts atjaunošanas. Pēdējos gados Lietuva strauji attīstās, tā kļuvusi par Baltijas valstu ekonomisko līderi. Minimālā alga Latvijā ir 620 eiro pirms nodokļu nomaksas, Lietuvā – 840 eiro. Saskaņā ar Starptautiskā valūtas fonda datiem iekšzemes kopprodukts, rēķināts uz vienu cilvēku pēc pirktspējas paritātes, aizvadītajā gadā Latvijā bija 38 120, bet Lietuvā – 46 160 ASV dolāri, tātad par 20% vairāk. Kā skaidrot šo Lietuvas izrāvienu? Par to un citiem jautājumiem runāju ar Kauņas Vītauta Dižā Universitātes profesoru Gintautu Mažeiķi. Viņš dzimis 1964. gadā Vorkutā Krievijā. Studējis filozofiju Pēterburgas universitātē, patlaban vada Vītauta Dižā Universitātes Sociālo zinātņu un politikas katedru.
Kur slēpjas pašreizējā Lietuvas veiksmes stāsta atslēga?
G. Mažeiķis: Vienmēr var teikt, ka panākumu pamatā ir cilvēku centība un gudra saimnieciskā politika. Bet es vēlētos uzsvērt vēl vienu faktoru, kas virza Lietuvas attīstību, – aizvien ciešāka sadarbība ar kaimiņvalsti Poliju. Agrāk mēs vairāk raudzījāmies uz ziemeļiem, centāmies kopēt Skandināvijas valstis un Igauniju, bet tagad par orientieri kļuvusi Polija. Turklāt Krievijas agresija pret Ukrainu un Polijas stingrā nostāšanās Rietumu vērtību sardzē apliecina, ka šī izvēle bijusi pareiza.
Vienlaikus audzis Lietuvas politiskais kapitāls. Nav noslēpums, ka pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas abu valstu attiecības diezgan ilgu laiku bija nedaudz saspringtas. Vēl pirms gadiem desmit lietuvieši raudzījās uz Poliju ar neuzticību, gluži kā laikā starp abiem pasaules kariem. Toreiz Lietuva uzskatīja, ka lielākais apdraudējums valsts neatkarībai nāk nevis no Padomju Savienības vai Vācijas, bet gan Polijas. Iemesls bija tā saucamā Viļņas novada jeb Viļņas koridora sarežģītā vēsture.
Jo senā Lietuvas galvaspilsēta Viļņa atradās Polijas sastāvā…
… kas lietuviešiem deva iemeslu uzskatīt, ka viņi ir apspiesti un apdalīti. Lietuva atguva Viļņu 1939. gada oktobrī, kad Josifs Staļins pēc Polijas okupācijas un sadalīšanas starp Vāciju un Padomju Savienību pilsētu augstsirdīgi atdāvināja Lietuvai. Jo viņš labi zināja, ka Lietuvas liktenis ir izlemts, ka tās okupācija un aneksija ir tikai laika jautājums.
Pēdējos gados Polijā mainījusies attieksme pret tās bijušajām teritorijām, kas tagad ietilpst Lietuvas, Ukrainas un Baltkrievijas sastāvā. Sekas – Polijas attiecību uzlabošanās ar Lietuvu, Ukrainu un Baltkrievijas opozīcijas politiķiem. Lietuvas gadījumā tas deva impulsu savstarpēju ekonomisko projektu attīstībai rūpniecības, transporta un enerģētikas jomā. Polija ir liels tirgus, valstī iedibināta efektīva nodokļu politika, darbojas stipra vietējā vara. Jebkurā valstī cilvēku labklājības pamatā ir pareiza nodokļu politika un spēcīgas pašvaldības.
Neskaitot karu Ukrainā, kas šodien visvairāk uztrauc lietuvieti?
Labklājība – gan personīgā, gan visas sabiedrības un valsts. Atšķirībā, piemēram, no Krievijas iedzīvotājiem, lietuvieši zina, kur paliek nodokļu maksātāju nauda. Jūsu pieminētais caurmēra lietuvietis redz, ka tiek būvēti jauni ceļi, skolas, slimnīcas, bērnudārzi, sporta zāles, peldbaseini. Vai arī šī elegantā Vītauta Dižā Universitātes ēka, kurā mēs patlaban sēžam. Nostiprināta robeža ar Baltkrieviju, attīstās bruņotie spēki.
Pirms trīs ar pusi gadiem intervijā “Latvijas Avīzei” jūs teicāt: “Es neuzskatu, ka Putinam ir tāds mērķis – impērijas atjaunošana, fiziska Krievijas robežu pārbīdīšana. Jābūt ārprātīgam, lai kaldinātu šādus plānus.” Tātad Putins tomēr kļuvis ārprātīgs? Varbūt visa krievu tauta?
Vispirms sajuka prātā pats Putins, tad viņam pietuvinātā tā saucamā elite. Diemžēl pēc tam sajuka lielākā daļa krievu tautas. Varētu jautāt, ko nozīmē “sajuka”? Tas nozīmē, ka Putins un viņa sekotāji savus lēmumus nebalsta racionālā analīzē un veselajā saprātā. Tāpēc nav iespējams prognozēt, kā viņi rīkosies tuvākajā nākotnē.
Bet arī jukušiem cilvēkiem ir sava loģika, kuras galvenā pazīme ir atkārtošanās. Bez apstājas un ar milzu pārliecību tiek atkārtotas uzmācīgas idejas. Ka ukraiņu nacisti nogalina savus līdzcilvēkus, ka Krievija negrib karu, bet spiesta aizstāvēties, jo atrodas ienaidnieku ielenkumā – un tā tālāk. Turklāt šīs uzmācīgās idejas mainās neracionāli, no viena tēla uz otru. Kas tik nav bijis – krustā sistais puisēns Donbasā, saindēti odi, karš ar NATO Ukrainas teritorijā.
Putina un viņa domubiedru runu teksti, kā likums, sastāv no divām daļām. Vienu no tām sarakstījuši padomnieki, un tā atgādina raibu lupatu deķi, kurā sazvērestības teorijas mijas ar vēstures faktu piesaukšanu un spriedelējumiem par Krievijas diženumu. Patiesībā garlaicīgs teksts, kas sagrābstīts no interneta un mācību grāmatām. Interesants tas kļūst brīdī, kad Putins sāk runāt nevis no lapiņas, bet pats no sevis. Tad mēs dzirdam valodu, kādā runā Pēterburgas vārtu rūmēs, “gopņiku” kompānijās, ieslodzīto nometnēs un cietumu kamerās. Varam tikai izdarīt secinājumu, ka vienoties ar šo cilvēku principā nav iespējams – viņš nodos, apkrāps, “uzmetīs”, atņems. Diemžēl rietumnieki to joprojām īsti nesaprot.
Nesen kādā intervijā jūs teicāt, ka “Putins lej petroleju ugunī, ko pats vairs nespēj kontrolēt”.
Mēs redzam, ka Krievijā sākušies dezintegrācijas procesi. Sabiedrība šķeļas, jo redz, ka cars ir jucis, vājš, bailīgs, vecs un slims. Veidojas pa pusei autonomas armijas. Parasti dzirdam par Kadirova čečenu kaujiniekiem un Prigožina “Wagner” kompāniju, taču pastāv vēl vairāki desmiti mazāku privātu armiju. Piemēram, tādas veido oligarhi, lai pasargātu savas bagātības no Prigožina noziedznieku bandām. Parādība, kas raksturīga dažām Āfrikas un Latīņamerikas valstīm.
Par valsts dezintegrāciju liecina arī veids, kādā “Wagner” kompānijā vervē algotņus. Proti, pa kolonijām braukā “Wagner” darbinieki, bijušie noziedznieki, kuri atlasa sev “piemērotus” kadrus. Vienkārši ierodas un paņem. Tiem, kuriem ir nauda, pastāv iespēja atpirkties, iziet no cietuma, bet nedoties uz fronti. Viņu “darbs” – ievākt “nodokļus”, braukāt pa cietumiem, vervēt citus algotņus. Nekas tāds nebija iespējams ne padomju, ne Jeļcina laikos. Vēl viena liecība tam, ka Krievijā sācies sairums.
Kāpēc Krievijā televīzija uzvarējusi internetu? Kāpēc Kremļa propagandisti Solovjovs, Kiseļovs, Skabejeva izrādījās pārliecinošāki par simtiem, ja ne tūkstošiem interneta lapu, kas sludināja demokrātiskas vērtības?
Patiesībā arī krievvalodīgais internets un sociālie tīkli ir pilni ar šovinistisku, pret Rietumiem vērstu propagandu. Turklāt daudzi interneta resursi tiek bloķēti. Ne viss no tā, ko redzam mēs, Krievijā ir pieejams. Ir vien daži procenti cilvēku, kuri prot apiet šos interneta ierobežojumus.
Vai Latvija rīkojās pareizi, anulējot licenci kanālam “Doždj”?
Tas, ka “Doždj” žurnālisti slimo ar impēriskiem kompleksiem un skatās uz latviešiem no augšas, ir acīmredzami. Kad es vēroju, ar kādu augstprātību un aroganci viņi intervēja Latvijas amatpersonas, man sametās kauns. Izskatījās, ka ieradušies Maskavas priekšnieki un tagad mācīs, kā dzīvot. Acīmredzot viņi joprojām vēlas būt tie liberāļi, kuri draudzīgi stāv blakus Putinam. Maiga prokremliska opozīcija. Tomēr izrādījās, ka pašreizējam Krievijas režīmam pat viņi nav vēlami. Viņus gan neviens tā pa īstam nevajāja, nelika cietumos, vien deva mājienu, ka kara laikā jūs neesat vajadzīgi. Brauciet uz Latviju, uz Gruziju, pārskaitiet uz turieni savu naudu, sagaidiet kara beigas, tad skatīsimies. Kas attiecas uz “Doždj” licenci, iespējams, ka varēja iztikt ar vēl vienu – pēdējo – brīdinājumu, un pie nākamā pārkāpuma parādīt durvis. Bet jums Latvijā tas labāk redzams.
Gruzijā kopš kara sākuma ieradušies ap 200 000 cilvēku no Krievijas, pārsvarā vīrieši mobilizācijas vecumā. Ko tas nozīmē Gruzijai, valstij ar knapi četriem miljoniem iedzīvotāju?
Lielas problēmas. Tā saucamā maigā opozīcija, pie kuras varētu pieskaitīt arī “Doždj” un “Eho Moskvi”, nav īpaši bīstama valstī ar spēcīgām demokrātijas tradīcijām. Savukārt Gruzijā, kur demokrātiska sabiedrība vēl tikai veidojas, lielas iedzīvotāju grupas var iekrist kārdinājumā sadzīvot ar šo maigo opozīciju no Krievijas. Soli pa solim, vārds pa vārdam, un sākās runas – cik agrāk bija labi, dzīvojām draudzīgi, braucām viens pie otra, vedām mandarīnus uz Maskavu, mēs taču visi nākam no vienas valsts, no Padomju Savienības; jā, Putins ir muļķis, bet mūsu Gruzijas politiķi nav labāki. Un tad pienāk brīdis, ka nevis sabraukušie krievi sāk mācīties gruzīnu valodu, bet gruzīnu jaunatne – krievu. Jo tā var labāk apkalpot restorānā! Vērtības izplūst, orientieri zūd. Ļoti uzskatāma Krievijas maigās varas izpausme.
Krievijas maigā vara – tā ir arī kultūra un sports. Lietuvas kultūras ministrs Simons Kairis izteicies, ka Lietuvas teātros nepieciešams ievērot “garīgo karantīnu”, savukārt skatītājiem nevajadzētu apmeklēt Krievijas autoru izrādes. No daudzu teātru repertuāriem izņemtas to autoru vai autortiesību turētāju lugas, kuri atbalsta karu.
Krievijas agresijas iespaidā Viļņas Krievu drāmas teātris mainījis nosaukumu, tagad tas saucas Vecais Viļņas teātris. Tā ir apsveicama rīcība. Es pats gan neuzskatu, ka automātiski vajadzētu aizliegt pilnīgi visus krievu autorus. Drīzāk teātrim vajadzētu pārskatīt repertuāru un vairāk uzvest poļu, ukraiņu, baltkrievu, ebreju, latviešu autoru lugas, šīm izrādēm vajadzētu piešķirt valsts finansējumu.
Šajās dienās Polijas valsts un pati poļu tauta nostājusies izteiktā opozīcijā Putinam. Kāpēc to pašu nevar teikt par Lietuvā dzīvojošo poļu minoritāti?
Poļu kopiena pēdējos gados ir sadalījusies. Lielākā daļa no viņiem ir lojāli Lietuvai, īsti savas valsts patrioti. Diemžēl atrodas arī tādi, kuri pilnīgi atklāti atbalsta Putinu. Lietuviešiem nebija nekādu ilūziju, mēs pat necentāmies viņus pāraudzināt. Mums par lielu pārsteigumu vislielāko kritiku šie “Putina sapratēji” saņēma no Polijas, kas tā arī pateica: “Jūs nezināt ne Polijas, ne Lietuvas vēsturi, dievināt Putinu, paši nesaprotot, kāpēc. Ja gribat veidot labas attiecības ar Poliju, tad vispirms sakārtojiet tās ar Lietuvas valsti.” Tā viņiem bija kā auksta duša.
Kā jūs raksturotu divu pilsētu, Kauņas un Viļņas, attiecības? Kauņa taču nav aizmirsusi, ka divus gadu desmitus tā bija Lietuvas galvaspilsēta.
Kauņā visu atceras, savukārt Viļņā cenšas aizmirst. 1939. gadā, kad Lietuva atguva seno galvaspilsētu, pilsētā dzīvoja ap 40% ebreju, 40% poļu, pārējie – baltkrievi, krievi, vācieši, nedaudz lietuviešu. Sākās lēns Viļņas lietuviskošanās process. Pirmie lietuvieši, kuri 1939. gada nogalē ieradās Viļņā un apmetās uz pastāvīgu dzīvi, bija universitātes mācību spēki, ierēdņi, karavīri un virsnieki no Kauņas.
Šodien ap 68% Viļņas iedzīvotāju ir lietuvieši.
Un viņiem šķiet, ka tā tas bijis vienmēr, ka tik daudz lietuviešu šeit dzīvojuši kopš laiku sākumiem. Pēdējos gados pilsēta strauji attīstās. Lai gan šodien Viļņa kļuvusi par Lietuvas ekonomisko motoru, tās potenciāls ne tuvu nav izsmelts. Viļņa savulaik bija Lietuvas lielkņazistes galvaspilsēta, tās ietekme tālu pārsniedza tagadējās Lietuvas robežas.
Kad sākās darbs pie “Rail Baltica” izstrādes, izrādījās, ka Viļņa patiesībā atrodas Lietuvas nomalē un dabiskā veidā nekādi neiederas Tallinas–Rīgas–Kauņas–Varšavas dzelzceļa maģistrālē. Tāpēc pilsēta jūtas īpaši komfortabli situācijā, kad Lietuvai ir labas attiecības ar Poliju un Baltkrieviju. No Viļņas līdz Baltkrievijas galvaspilsētai Minskai ir vien 180 kilometru. Vēl pirms divdesmit gadiem Viļņas un Minskas iedzīvotāji brauca viens pie otra uz koncertiem un teātra izrādēm. Ja Baltkrievijā notiks demokrātiskas pārmaiņas un šī valsts atkal atvērsies saviem Rietumu kaimiņiem, Viļņu gaida vēl nepieredzēts uzplaukums.
Pagaidām mēs vēl dzīvojam citā realitātē. Kā jūs domājat – vai karš Ukrainā var atnākt līdz Baltijas valstīm?
Ja Ukraina zaudē, tad šāda iespēja pastāv. Jo Krievijas rīcībā būs milzīga noziedznieku armija, kas sāks apdraudēt pašu Putinu un viņa oligarhus. Šo bandītu enerģiju vajadzēs kaut kur novirzīt. Jautājums tikai – kur? Nav teikts, ka Putins sūtīs savas armijas uz Eiropu, tikpat labi tās var tikt izmantotas, piemēram, Kaukāzā vai cīņā par dabas resursiem Centrālāfrikas reģionā.
Tikko visa pasaule dzīvoja Covid-19 pandēmijas ēnā. Tagad vīruss pamazām sāk aizmirsties. Kādas pēdas tas atstājis mūsu apziņā un uzvedībā?
Ir mainījies daudzu darbu raksturs. Īpaši to, kas saistīti ar cilvēku komunikāciju. Pandēmijas laikā likās, ka pēc ierobežojumu atcelšanas cilvēki steigsies atgriezties savos kabinetos un auditorijās. Taču daudzi nesteidzas to darīt! Saglabājusies attālinātās apmācības pieredze. Īpaši vecāko kursu studenti, kuri parasti strādā algotu darbu, izvēlas mācīties attālināti. Ieguvumi – samazinās auditoriju noslodze. Līdzīga tendence vērojama ģimnāzijās. Skolotājiem ir iespēja vadīt stundas vairākās mācību iestādēs, kaut vai visās Lietuvas skolās vienlaikus. Tomēr attālinātajām mācībām ir arī negatīvs iespaids, par ko bieži runā pedagogi un psihoterapeiti. Proti – audzēkņiem zūd sociālo kontaktu iemaņas. Virtuālā saziņa neattīsta atbildības izjūtu. Cilvēki runā un raksta, kas ienāk prātā, nereti sēžas kameras priekšā nesakopti. Sabiedrība atomizējas, tā kļūst mazāk pilsoniska. Veidojas informācijas burbuļi, kuru iemītniekiem šķiet, ka visa pasaule domā tāpat kā viņi. Pandēmijas laikā kļuva populāri ātrās iepazīšanās portāli, kas piedāvā aizstāt jūtas un attiecības ar seksu pēc vienošanās. Modernajā laikmetā Romeo un Džuljeta nav īpaši pieprasīti. Vēl vairāk – daudziem viņi nav saprotami.
Tāpat audzis pieprasījums pēc psihoterapeitu pakalpojumiem. Saprotams, virtuāliem, bez reāla cilvēciska kontakta. Mūsu acu priekšā sākusi veidoties emocionāli auksta pasaule. Tomēr esmu pārliecināts, ka pašreizējā nenoteiktības un pārmaiņu laikā dzims jauna sabiedrība, kurā būs sabalansētas tehnoloģijas, demokrātija un dabiskas, nesamākslotas cilvēciskas attiecības.
Ko jūs gribētu novēlēt Latvijai un latviešiem?
Apzināties mūsu vienotības un sadarbības svarīgumu. Krievijas agresija pret Ukrainu satuvināja Latviju, Lietuvu, Igauniju un Poliju. Mums nepieciešams vairāk domāt ziemeļu–dienvidu dimensijā. Jāattīsta savstarpēji transporta un enerģētikas projekti. Jāmainās kultūras politikas prioritātēm. Pārāk ilgi esam dzīvojuši krievu kultūras iespaidā, tagad pienācis laiks pamatīgāk iepazīt vienam otru. Polija un Baltijas valstis – kopā mēs esam liels spēks.
