No 3. līdz 6. jūlijam Hamiltonā risinājās XIV Latviešu dziesmu svētki Kanādā 1
XIV Latviešu dziesmu svētku Kanādā atklāšanas svētkos 3. jūlijā “Hamilton Place” milzīgajā zālē, kas rotāta ar Kanādas, Latvijas un Dziesmu svētku karogiem, pilsētas mērs Roberts Bretina uzsvēra Latviešu dziesmu svētku īpašo nozīmi un skaistumu, kas jau otro reizi papildina Hamiltonas pilsētas kultūras dzīvi.
Rīkotāji svētku norises vietu raksturoja kā priekšzīmīgu pilsētu ar lieliskām sarīkojumu telpām, turklāt visas svētku vietas ir viegli sasniedzamas kājām. Pilsētas centrs patiesi pārtapa par kultūras lielvalsti Latviju, bet kultūras ministres Daces Melbārdes klātbūtne visu svētku garumā piešķīra šīm dienām kopības garu ar īsto Latviju otrpus okeānam.
Ieskandina “Sidrabenē”
Latviešu centrā “Sidrabene” divas dienas pirms Kanādas Latviešu dziesmu svētkiem sabrauca pulka daudz dalībnieku, lai piedalītos “Vasaras vainagu svētkos”. Svētki sākās ar krāšņu gājienu no ieejas vārtiem un valsts himnu. Dziedāja Toronto koris “Skanda”, kori no Rīgas, Limbažiem, Talsiem, Cēsīm, Daugavpils un Īrijas.
Latvijas kultūras ministre Dace Melbārde izsmeļošajā referātā “Dziesmu svētki latviešiem: dzimt, dzīvot, dziedāt” uzsvēra, ka mūsu dziesmu un deju svētki ir viena no stabilākajām kultūras vērtībām, kas vieno latviešus visā pasaulē, stiprina ģimenes, nodrošina kultūras pēctecību, saliedētību un pozitīvu attieksmi pret valsti.
Sidrabenes radītā lieliskā noskaņa tika iedzīvināta Hamiltonā, kad svētku atklāšanā uz skatuves izgaismojās neliels laukums un aizkustinoša, silta meitenes (Laura Legzdiņa) balss ar dziesmu “Visas manas sīkas dziesmas” piepildīja milzīgo zāli, aizvedot viesus, dalībniekus un organizatorus Latvijas ārēs. Hamiltonas vīru ansamblis un publika kopīgi nodziedāja Kanādas himnu, tai sekoja “Svētvakars” un azartiski ne tikai nodziedāta, bet arī sižetiski izspēlēta tika tautasdziesma “Bērīt’s manis kumeliņis”.
Pēc Latvijas kultūras ministres D. Melbārdes uzrunas klātesošie ar Latvijas himnu ievadīja garīgi vispiepildītāko latviešu laiku. Dziesmu svētku rīcības komitejas priekšsēde Baiba Bredovska atgādināja, ka “svētkos mūs nešķir nedz ģeogrāfiskas, nedz paaudžu robežas, jo visus vieno vēlme būt kopā latviskā gaisotnē”.
Kopā būšanu un paaudžu pēctecību lieliski pierādīja bērni no Hamiltonas, Toronto un Sadberijas, kuri Skaidrītes Darkevicas vadībā dziesmās kā rudzu pelēni, ratiem čīkstot, aptecēja stūru stūriem tēvu zemi, vaicājot, kam tie kalni, kam tās lejas, un saderēja ar sauli.
Sveicienu no Ziemeļamerikas 2015. gada Dziesmu svētku rīcības komitejas atveda Māra Linde un organizatoru vārdā aicināja uz Sanhosē. Katrs atklāšanas pasākuma notikums iecerēto emocionālo vertikāli cēla aizvien augstāk, līdz nobeigumā Linda Maruta un koris ar Renāra Kaupera “Manu dziesmu” aiznesa klātesošos piepildītā emociju virsotnē.
Ar latvisku dvēseli agrāk un tagad
XIV Latviešu dziesmu svētku Hamiltonā atklāšanas rīts sākās ar lietišķās mākslas izstādi “Sheraton” viesnīcas “MacNab” zālē. Izlikti tika ārvalstīs dzīvojošo 26 mākslinieku 119 darbi. Sarmīte Vilks, izstādes rīkotāja un Latviešu daiļamatnieku savienības Kanādā vadītāja, norādīja uz to, cik daudzveidīgs ir dalībnieku sniegums, tomēr nezaudējot latvisko identitāti.
“Roku darbs vienmēr ir izcils; prieks, ka šos darinājumus uzreiz var lietot ikdienā,” teica Latvijas kultūras ministre Dace Melbārde, kas piedalījās darbu vērtēšanas žūrijā. Tās pienākums bija izvēlēties divus darinājumus, kas iegūs Gugāna fonda balvu: vienu etnogrāfijā, otru – par izcilu jaunradi ar latvisku dvēseli. Balvas svētku noslēguma dienā no ministres rokām saņēma Zinta Enzeliņa – par 19. gadsimta pirmās puses Nīcas sievas tērpu (“Par tradīciju”), Lauma Cenne par tekstilmozaīku “Līgavas sega” (“Par jaunradi ar latvisku dvēseli”), bet pārsteiguma balvu saņēma skolēni, Hamiltonas skolai veltītā gobelēna pinuma tehnikā autori (vadītāja Baiba Bredovska).
Piepildīts laiks
Svētkos katrs rīts sākās ar latviešu filmu programmu viesnīcas “Sheraton” zālē, pasākumiem atvēlētajās viesnīcas telpās vai ikviens apmeklēja izstādi “Latviešu stāja svešumā”. Sāpīgas atmiņas un vienlaikus milzīgs dzīvotprieks savijās izstādes veidotāju “Baltic DP” un “LaPa” muzeja atlasītajās fotogrāfijās, kas atainoja bēgļu nometņu laiku, vēlāk latviešu kopienu veidošanu un apņemšanos, dzīvojot tālumā, darīt visu, lai Latvija atgūtu neatkarību. Vismaz 50 cilvēki nomainīja savu laiku nodzīvojušās Latvijas pases pret jaunām.
Trīs izrādes Bebene, Tomuļmāte un Pindacīša saplēsās “Skroderdienās Silmačos” – režisore Jolanta Linde varēja no sirds priecāties par amatieraktieru atraktivitāti un meistarību, it īpaši par jaunajiem, kas iejutās Ieviņas, Kārlēna un Rūda ādā.
Notika jaundeju skate – koncerts, kas vienlaikus bija arī konkurss, kurā 22 oriģināldejas atrādīja 29 gan profesionāļu, gan amatieru kolektīvi – kopumā 500 dejotāju. Katru priekšnesumu vērtēja oficiāla žūrija, un arī skatītāji aizpildīja anketas, izceļot to deju, kura raisīja vislielākās simpātijas.
Par svarīgu XIV Latviešu dziesmu svētku Kanādā zīmolu kļuva divi koncerti, kuru profesionālisms, dziedājuma augstā kultūra sajūsmināja ikvienu klausītāju.
Garīgās mūzikas koncerts ar dievišķu mirdzumu piepildīja “Christ’s Church Cathedral”. Tas turpināja labo tradīciju atskaņot latviešu komponistu darbus – gan jau zināmus, gan jaunāko pienesumu.
Endrū Dauninga pirmatskaņojuma “Nottawasaga” nokļūšanu svētku programmā atbalstīja Toronto latviešu koncertapvienība. Šis 1973. gadā dzimušais komponists, čellists un Toronto universitātes docents ir divu Kanādas mūzikas ierakstu balvu “Juno” ieguvējs džezā. Endrū Dauninga māte ir latviete, tēvs – brits. Bērnībā komponists daudzas vasaras dzīvojis vecvecāku lauku mājās Toronto tuvumā un savā kamermūzikas darbā iedzīvinājis atmiņas par dabas rimtumu, māla stabulītes skaņas, pūpolu maigo pieskārienu, latvisko gaisotni.
Protams, svētku virsotne bija kopkora koncerts, kurā piedalījās 500 dziedātāju, kas svētku kamerorķestra un kokļu pavadījumā izdziedāja 25 latviešu klasiķu, Amerikas un Kanādas, Latvijas komponistu senas un mūsdienu dziesmas. Grezno, kompakto un vienlaikus mākslinieciski spēcīgo visu dziesmu radīto kopīgo stāstu noslēdza “Pūt, vējiņi” – dziedāja gan simti koristu, gan skatītāji – rokās sadevušies, viļņojās kā laiva uz ūdeņa.
