Jolanta Bogustova: Kopā būšana – vērtīgākais, ko varam dot saviem bērniem 2
Ilze Kuzmina, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”
Konsultante
Psiholoģe un četru bērnu māmiņa Jolanta Bogustova
Vasara – atvaļinājumu un brīvlaiku periods, kad vajadzētu būt tā, ka ģimenes locekļiem ir vairāk laika viens otram, – paskrējusi vēja spārniem. Priekšā atkal mācības un darbs, sadzīves rūpes. Taču arī ikdienas skrējienā jāatrod laiks pabūt kopā ar bērnu, turklāt, ja ģimenē ir vairāki bērni, jāvelta laiks katram no viņiem. Kāpēc tas ir svarīgi?
Kā stāsta psiholoģe, četru bērnu māmiņa Jolanta Bogustova, attiecību pamatā ir laiks, ko viens otram esam gatavi atvēlēt. “Tas, ka veltām viens otram laiku, apliecina, ka esam otram svarīgi,” viņa uzsver.
Šajā aspektā veltītais laiks nav domāts tas laiks, ko pavadām, bērnu aprūpējot – apģērbjot, gatavojot viņam ēst un tamlīdzīgi –, bet gan laiks, ko pavadām kopā rotaļājoties, sarunājoties, pastaigājoties, dodoties kādā izbraucienā vai apmeklējot kādu izstādi vai muzeju, zīmējot vai kopīgi lasot grāmatu. Ko labāk kopīgi darīt, tas atkarīgs gan no bērna vecuma, gan viņa interesēm.
Bērnam var patikt kopā ar vecākiem arī paveikt kādu darbiņu, ja tā laikā var sarunāties un vecāks uzklausa bērnu. Tā kopā var, piemēram, sakārtot bērna mantas, slaucīt putekļus vai lasīt ogas.
Kas ir kvalitatīvi pavadīts laiks?
Mēdz teikt, ka nav nozīmes, cik daudz laika veltām bērnam, svarīgāk ir, cik kvalitatīvs ir šis laiks. Viena no kvalitatīva laika pazīmēm ir, ka tas kļūst lēnāks, ka notikumi vairs nerit tik ātri, kā ierasts, stāsta psiholoģe. Kvalitatīvi pavadītā laikā tiek gūtas pozitīvas emocijas, saņemta uzmanība, rodas sajūta, ka esmu sadzirdēts un saredzēts. Tādējādi attiecības ar bērnu “pabarojas” un tiek stiprināta vecāku autoritāte bērna acīs.
Tāpēc nav obligāti, lai kopīgi pavadītais laiks būtu ilgs: ja to dara regulāri, pietiek pat ar 15 vai 20 minūtēm.
J. Bogustova saka: svarīgi apzināties, ka šis ir laiks, kad atjaunojam tuvību ar bērnu. Ikdienas skrējienā šī tuvība bieži vien zūd, tās intensitāte samazinās. Jo īpaši tuvība var mazināties, ja starp bērnu un vecākiem gadījies kāds strīds.
Kopīgais laiks dod arī jaukas, vienojošas atmiņas, kas var palīdzēt atjaunot tuvību, ja kādā brīdī tā atkal pazudusi.
Ir iespējams pavadīt kvalitatīvi laiku ar vairākiem bērniem reizē, tomēr vecākiem būtu jāatrod brīdis, ko veltīt katram no viņiem, jo katrs bērns ilgojas pēc nedalītas uzmanības.
Katrs no vecākiem ir svarīgs
Psiholoģe uzsver: ir svarīgi, lai katrs no vecākiem pavada atsevišķu laiku ar ikvienu no ģimenes bērniem. Lai ir ne tikai mammas/meitas vai tēta/dēla laiks, bet arī mammas/dēla un tēta/meitas laiks!
“Katrs no vecākiem bērnam ir vienlīdz svarīgs. Un es kā mamma nekad mūžā nevaru iedot bērnam to, ko var iedot tētis. Tāpat kā tētis nevar iedot to, ko var iedot tikai mamma. To nevar ne salīdzināt, ne aizvietot,” teic J. Bogustova.
Realitātē tas laiks, ko visi vada kopā, tiek nosēdēts pie televizora. J. Bogustova atzīst: ir ģimenes, kur vecāki ir ļoti aizņemti, un tad televīzijas skatīšanās ir tā, kas ļauj atslēgties. Bet, lai tam būtu arī kāda pievienotā vērtība, var skatīties bērna izvēlētus raidījumus. Tā vecāki uzzinās, kas bērnu interesē, un būs iespēja pārrunāt, kāpēc bērns grib skatīties tieši to, kas attiecīgajā raidījumā saista. Tas var palīdzēt bērnu iepazīt. Protams, sevišķi jauki, ja ir raidījumi, kas vienlaikus interesē gan vecākus, gan bērnus.
Arī pusaudzim vajag vecāku uzmanību
Apzināti veltīt laiku bērnam vajadzētu jau no viņa mazotnes. Tomēr, ja tas nav darīts, nekad nav par vēlu sākt – iedrošina psiholoģe. Vecākiem jāapzinās: ja tikai tad, kad bērns jau ir spurainajos pusaudža gados, mēģinās sākt ar viņu kvalitatīvi pavadīt laiku, tas varētu nebūt viegli, jo tuvība mazinājusies un šajā vecumposmā atjaunot savstarpējo saikni vairs nav tik vienkārši. “Ja bērns nav pieradis kopā ar vecākiem pavadīt laiku, tad viņam tas šķitīs nedabīgi, samāksloti. Kā nekā, vecāki pusaudzim bieži vien ir tizleņi, kuri neko nesaprot no dzīves!” skaidro J. Bogustova.
Tādā situācijā bieži vien sākumā varētu nākties piedāvāt kādas kopīgas izklaides, kas kalpotu kā burkāns, un tad pēc tam vecāki varētu mēģināt uzsākt kādas kopīgas sarunas, atjaunojot tuvību. “Lai kā pusaudzis izturētos, arī viņam ir svarīgi, ka vecāki viņam velta laiku, pievērš uzmanību tikai un vienīgi viņam,” uzsver psiholoģe.
Tomēr ir gadījumi, kad laiks gan bērnam ir veltīts regulāri un nekāda konflikta nav, tomēr pusaudžu vecumā viņš vēlas attālināties no vecākiem un negrib kopīgas pastaigas un sarunas. Tad vecākiem ieteicams būt pacietīgiem un ik pa laikam uzdot kādu jautājumu bērnam, mēģinot viņu iesaistīt sarunā vai piedāvājot kādu kopīgu aktivitāti.
Esi kopā bez naudas tērēšanas!
Viena no lietām, ko vecāki bieži vien dara kopā ar saviem bērniem, – iet iepirkties, jo bērniem tas patīkot.
J. Bogustova komentē: “To var darīt, dažkārt tas pat nepieciešams, jo bērniem objektīvi ir vajadzīgas kādas jaunas lietas. Tomēr iepirkšanās bauda ir spēcīgs kairinājums, tāpēc ar to jābūt uzmanīgam. Attiecībās ir svarīgi, lai man ir labi tieši kopā ar tevi, un man nevajag nekādus papildu kairinājumus, kā jaunas mantas un jaunas drēbes. Ir vērts gūt pieredzi, ka ar tevi un mani pietiek, ka nav vajadzīgs kāds cits spēcīgs kairinātājs, lai kopā būtu labi. Iepirkšanās, visticamāk, būs uz pāris stundām. Tad pajautājiet sev, vai spētu pavadīt tikpat daudz laika kopā arī tad, ja nebūtu veikalā!” Turklāt veikals vai kāds cits kairinātājs novērš uzmanību vienam no otra.
Cits kairinātājs – tā ir kāda izklaide, par ko arī jāmaksā nauda. Piemēram, kino vai slidotavas apmeklējums. Protams, tas bērnam sagādā prieku, bet maksas pasākumiem nevajadzētu būt vienīgajiem, kā tiek kopā pavadīts laiks. Jo tad var sanākt tā: ja man šobrīd nav naudas, tad nevaram kopā pavadīt laiku!
Svarīgi radīt sirsnīgas atmiņas bez naudas tērēšanas.
Atrodi laiku arī sev!
Ikdienas skrējienā pietrūkst laika sev. Pasēdēt neskrienot, nedomājot par to, kur drīz atkal būs jāskrien. Sajust kaut vai savas kājas. Ikdienā daudzi nedomā, kā tās jūtas, jo pierasts vienkārši ar tām skriet.
Pieredze
Ņemu līdzi gan uz skolu, gan universitāti
Divu dēlu (2,5 gadi un septiņi mēneši) tētis Igors Ardaševs
Pavadu laiku gan ar abiem dēliem kopā, gan katru atsevišķi. Mūsu ģimenē ir gan tēta dienas, gan mammas dienas. Tas nozīmē, ka visu dienu ar bērnu galvenokārt pavada viens no vecākiem, lai veidotos kontakts ar katru no mums. Dažkārt ar sievu iepriekš šīs dienas sadalām, bet citreiz ir tā, ka lielākais dēls no rīta pats izvēlas, ar kuru no mums šo dienu pavadīs. Diena kopā ar dēlu ne vienmēr man ir brīvdiena. Var būt tā, ka man, piemēram, jābrauc uz universitāti. Tad ņemu viņu līdzi. Dēls zina, ka jāsēž blakus klusi un jāļauj man darīt savas lietas.
Strādāju skolā, un jau divus mācību gadus sanācis tā, ka pēdējā dienā, kad ir liecību izsniegšana, ņemu līdzi vecāko dēlu. Sēž un vienkārši skatās, kā tas viss notiek.
Tajā laikā, ko veltu tieši vecākajam dēlam, liekam puzles, skatāmies grāmatas, spēlējam dažādas spēles, piemēram, ar kartītēm, kad bērnam jāpasaka, kas redzams attēlā. Cenšos, lai laiks, ko pavadu ar bērnu, viņu attīsta, bet tajā pašā laikā sekoju bērna vēlmēm: ja viņš saka, ka kaut ko negrib darīt, darām kaut ko citu.
Savukārt ar mazāko ejam pastaigās. Mēdzu viņu arī ņemt uz rokām, jo tad bērnam uzreiz ir cits skats uz pasauli. Lidinu viņu kā lidmašīnu un citādi spēlējamies, lai izraisītu mazajā pozitīvas emocijas.
Ja mums ir bērni, mums jābūt par viņiem atbildīgiem. Laiks, ko viņiem veltām, ir vērtīgākais, ko varam dot, jo vecāki ir svarīgākais, kas bērniem ir. Esot kopā, bērns iemācās mums uzticēties.
Kopā ar abiem bērniem šovasar braucām uz Grieķiju. Tas bija izaicinājums, tomēr secinājām, ka pretēji nostāstiem lidot ar maziem bērniem nekas traks nav.
Brīži, kad bērns jūtas īpašs
Meitas (10 gadi) un dēla (septiņi gadi) māmiņa Lelde Jauja
Biežāk sanāk laiku pavadīt ar abiem bērniem kopā, nevis tikai ar vienu no viņiem. Taču apzinos, ka ir svarīgi pavadīt arī atsevišķi laiku ar katru no bērniem, un cenšos ik pa laikam vismaz pāris stundu atrast meitas/mātes vai dēla/mātes laikam. Jo sevišķi meitai ļoti patīk mūsu kopābūšana divatā, viņa pēc tam pati mēdz ierosināt, ko vēl mēs abas varētu darīt.
Laiku kopā ar meitu pavadām dažādi. Dažkārt braukājam pa Mežaparku ar riteņiem. Viena no pēdējām reizēm, ko pavadījām kopā, bija ļoti jautra. Aizgājām paēst uz kafejnīcu, bet pēc tam bijām apģērbu veikalā. Mērījām drēbes un viena otru bildējām. Galu galā nopirkām vienādus krekliņus, tikai katrai savu izmēru.
Dēls arī ļoti novērtē laiku divatā. Mans puika ir mierīgais tips, viņam patīk kopā aiziet uz veikalu, nopirkt saldējumu, pastaigāties un parunāties.
Man jau šķiet, ka mūsdienu bērni ir nedaudz patērētāji, tāpēc viņiem tas labākais laiks kopā ar vecākiem tomēr saistās ar kaut kā nopirkšanu vai kaut kādām izklaidēm, kā zoodārzs vai piedzīvojumu parks.
Ja vecāki ir kopā tikai ar vienu no bērniem, tas ir brīdis, kad bērnam nav jācīnās par vecāku uzmanību, nav ar brāli vai māsu jākonkurē. Mūsu ģimenē turklāt ir tā, ka māsai patīk brāli pamācīt, koriģēt, kritizēt, tāpēc brālis jūtas brīvāk, ja māsas nav klāt. Bērns jūtas īpašs, ja vecāki pievērš uzmanību tikai viņam, uzklausa tikai viņu.
Jaungada apņemšanās – randiņi ar bērniem
Trīs bērnu (desmit, deviņi un seši gadi) māmiņa Kristīne Stone
Mūsu ģimenē ir gan laiks, ko pavadām visi kopā, gan arī atsevišķais bērnu un vecāku laiks.
Kad esam visi kopā, dodamies izbraucienos vai ciemojamies pie omītēm, skatāmies kopā filmas vai braucam ar riteņiem – dzīvojam Ventspilī, un te ir plašs veloceliņu tīkls. Tiesa, ar riteņiem vakaros kopā ar bērniem biežāk izbrauc vīrs.
Savukārt individuālo laiku ar bērniem es īpaši ieplānoju un organizēju, bet vīram tas sanāk spontāni.
Ikdienā ir ļoti daudz darbu, dažādu skriešanu un darīšanu, un es jutu, ka bērniem pietrūkst laika ar mani divatā. Tāpēc mana Jaungada apņemšanās bija: regulāri pavadīt laiku ar katru no bērniem. Arī bērniem šī ideja patika, tāpēc tika sastādīts grafiks, ka dēlam būs pirmdienas, vienai meitai – trešdienas, bet otrai – piektdienas.
Es neesmu no tām mammām, kam ļoti patīk spēlēties ar bērniem, turklāt arī darbu ir daudz, tāpēc grafika ievērošana prasa piespiešanos, toties ir prieks, ka izdodas realizēt iecerēto. Protams, dažreiz gadās, ka randiņu ar bērnu nākas pārcelt uz citu dienu. Meitenes parasti neiebilst, ar dēlu ir grūtāk.
Tas laiks, ko katrā no šīm dienām veltu bērnam, ir līdz divām stundām. Dēls parasti grib skatīties kopā filmu un ēst kādus našķus, bet meitenes vēlas pastaigāties un parunāties. Man šķiet, ka tagad, tuvojoties pusaudžu vecumam, es viņām esmu vēl vairāk vajadzīga nekā agrāk.
Dēlam gan arī patīk parunāties, bet tam viņš izprasa ekstra laiku. Kaut skolā ies tikai pēc gada, jau tagad viņam ir daudz jautājumu.
Laiks kopā ar bērnu dod viņam sajūtu, ka viņam ir nozīmīga loma mūsu ģimenē un ka viņš mammai ir īpašs.
Laiks sarunām pie dabas
Trīs bērnu (14, 13 un seši gadi) māmiņa Inga Daube
Lielākoties brīvo laiku pavadām visa ģimene kopā. Tikai ziemā nedēļas nogalēs šad tad esam mājās, bet citos gadalaikos dodamies dabā: ejam pārgājienos, kempingojam, braucam uz laukiem. Kad kopā kaut kur ejam, gadžeti ir nolikti pie malas un varam pievērst uzmanību cits citam. Varam izrunāties gan par bērnam aktuālajām tēmām, gan dzīvi kā tādu, par vērtībām, par attieksmi pret citiem un dabu. Tādā brīdī saruna ir dabiska. Sāc sarunu par sēnēm un beidz par nākamās profesijas izvēli. Savukārt, ja sauksi pusaudzi ārā no istabas tāpēc, ka vajag parunāties, viņš par traucējumu vien būs sarūdzis.
Mums ir svarīgi, lai bērniem ir fiziskas aktivitātes.
Arī vasarā viņi var saņemt kabatasnaudu tikai tad, ja dienā nostaigāti vismaz 6000 soļu.
Taču reizi gadā ir tāda diena, kas tiek veltīta tikai vienam bērnam, un bērns pats var izvēlēties, ko mēs kopā darīsim. Pārsvarā to plānojam atvaļinājuma laikā. Ar dēlu, piemēram, šogad spēlēju boulingu – ar visu ģimeni kopā to nevar darīt, jo mazāko bērnu tas neinteresē. Meita toties izvēlējās šopingu, kas arī citiem bērniem nav interesanti. Savukārt ar mazāko meitu gājām uz “Pik Nik parku”, kas ir ļoti tuvu mūsu mājām, bet kurp nekad nebija sanācis aizdoties. Protams, tas nav vienīgais brīdis, kad esam kopā; arī ikdienā, piemēram, eju šopingā ar meitu vai spēlēju ar dēlu kādas spēles, vai dodos uz kādu izpriecu parku.
