Kooperatīvs – tā ir uzticība ilgtermiņā 0
Ap apaļo galdu kopā ar desmit Durbes novada uzņēmējiem un domes priekšsēdētāju Andreju Radzeviču sēdās zemkopības ministre Laimdota Straujuma un Lauku atbalsta dienesta (LAD) Dienvidkurzemes reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vadītājs Ģirts Osis. Zemkopības ministre ir pieteikusi stingru apņemšanos attīstīt kooperāciju.
Šeit iespējams apskatīt un lejupielādēt foto no “LA” dienas Durbē.
Durbē ir divi lieli kooperatīvi – “Durbes grauds” un “Dzēse”, kas pārauguši novada robežas. Tāpēc atklātā un vaļsirdīgā sarunā par lauksaimnieku kooperācijas ieguvumiem un klupieniem centāmies izsijāt kooperācijai nepieciešamās atbalsta formas.
– Kurzemes pusē pirmie kooperatīvi radās vēlāk nekā Vidzemē – “tikai” 1839. gadā. Biedrības dibināja baltvācieši, bet pirmoreiz Latvijā viņi šeit sāka iesaistīt arī latviešu zemniekus, lai gan tie ne visai labprāt nāca. Cik aktīvi lauksaimnieki ir tagad?
L. Straujuma: – Kā senāk, tā tagad visaktīvākie ir vidzemnieki – taču katrs piektais kooperatīvs ir Kurzemē – pavisam 22. Jūsu “Dzēse” ar 269 biedriem ir ceturtais lielākais Latvijā.
– 1931. gadā bija reģistrēta jau 441 lauksaimniecības biedrība. Vēl tikpat piensaimnieku biedrības. Cik ir tagad?
– 1993. gadā bija 36 kooperatīvi, 2010. gadā 115 kooperatīvos iesaistījušās 9150 zemnieku saimniecības.
– Zemkopības ministrija gatavo jaunus atbalsta noteikumus kooperatīviem – kam tieši?
– Esmu gandarīta, ka Saeimas vairākums 24. maijā atbalstījis mežsaimnieku kooperatīvus. Nākamajā plānošanas periodā atbalsts pienāksies arī augļu un dārzeņu, gaļas un bioloģiskajām ražošanas organizācijām un kooperatīviem.
Evija Kopštāle, “Durbes velšu” saimniece: – Atzīšos, esmu diezgan skeptiska pret kooperēšanās ideju augļu un dārzeņu audzēšanā. Tāpēc visu cenšos izaudzēt savā saimniecībā. Gadās, ka konservēšanas sezonā aptrūkstas pašaudzēto, piemēram, gurķu, un tad nākas iepirkt. Tirgus iespējas ir, bet cenu ziņā grūti konkurēt ar ievestajiem, piemēram, poļu, gurķiem. Šeit tos nav iespējams izaudzēt par 10 santīmiem, tomātus – par 20 santīmiem kilogramā. Kooperēšanās nespētu pret to cīnīties.
– Vai tiešām neredzat jēgu kooperācijai, lai nodrošinātu ražošanai nepieciešamos apjomus vai arī lai būtu līgumsaistības garantētai piegādei?
– Domāju, ka dārzeņu kooperatīviem šis laiks ir pagājis. Kas spējuši izveidoties kā, piemēram, “Ezerkauliņi”, tie uzaudzējuši muskuļus. Lai otrais vilnis spētu iespraukties tirgū, jābūt ļoti lielam entuziasmam un ļoti lielam atbalstam.
L. Straujuma: – Jūs uzskatāt, ka labāk pašiem ražot nišas produktus?
– Jā. Domāju, ka esam atraduši savu vietu: gan ar konserviem, gan ar vīniem. Līdzīgi kā kolhozu konservu cehu laikos…
L. Straujuma: – Jūs neredzat ekonomisko jēgu vai neuzticaties kolēģiem?
– Gan, gan. Turklāt poļu dārzeņu imports mūsu nozarē ir nospiedošāks nekā, piemēram, svaiga piena, ko no Polijas neved. Viņi mums desmit gadus priekšā.
Petrs Jonausks, zemnieku saimniecība “Ausekļi”: – Arī par liellopu gaļu vietējie nav spējīgi maksāt tik, cik tā izmaksā. Pēc pieredzes zinu, ka ārvalstīs pieprasījums pēc Latvijas gaļas ir tāpēc, ka tā ir kvalitatīva. Cik zinu, arī liellopu audzētāju kooperatīvs “ABC projekts” meklē izeju uz Turciju, ceru, ka veiksmīgi.
L. Straujuma: – Viņi ir izveidojuši sadarbību ar vienu no Rietumeiropas lielveikalu ķēdēm, kam gaļu piedāvās ar Baltijas zīmolu “Baltic Grasland – Beef”. Es ticu, ka šiem enerģiskajiem cilvēkiem tas izdosies.
– Bet enerģiskajam Andim Eveliņam pēc kooperatīva bankrota joprojām ik mēnesi bankai jāatmaksā kredīts, ko viņš galvojis. Arī “Laidaram G” tirgus bija, taču kooperatīvu “uzmeta” paši biedri… Kā no tā var pasargāties?
L. Straujuma: – Jā, kad cenas svārstās, var atrast, kur izdevīgāk pārdot ārpus tā. Bet pēc kāda laika cenas aizsvārstās uz otru pusi… Kooperatīvs – tā ir uzticība ilgtermiņā.
A. Radzevičs: – Es kā zemnieks esmu kooperatīvā “Durbes grauds”.
Rudens pusē viens otrs uzpircējs piezvana, bet es atbildu, ka esmu kooperatīvā un lai par graudu iegādi zvana kooperatīvam. Līdz ar to mūsu saruna beidzas. Nedrīkst pieļaut tādu vienas dienas izdevīguma domāšanu. Piekrītu, ka kooperatīva stiprību un varenību var panākt ilgtermiņā. “Latraps” tam ir lielisks piemērs.
Varbūt kādas programmas ietvaros pašvaldība varētu investēt nelielas pārstrādes ražotnes izveidē, kurā zemnieki varētu pārstrādāt savu produkciju – vai nu gaļu žāvēt vai ābolu sulas spiest? Redzot izdevīgumu, uz ražotnes bāzes varētu rasties kooperatīvs, varētu darbā pieņemt tehnologu un varbūt ar laiku izpirkt. Tas būtu lielisks piemērs uzņēmēja un publiskā sektora sadarbībai.
L. Straujuma: – Manuprāt, motors laukos varētu būs pašvaldība un lauku konsultanti, kas varētu uzsākt šo kustību. Pašvaldībai vajadzētu dot tiesības iesaistīties, kaut gan pašlaik vērojama pretēja darbība – pašvaldības atturēt no jebkādas uzņēmējdarbības.
– Lai to varētu paveikt atbilstoši likumam, nupat Beverīnas novadā izveidoja pašvaldības kapitālsabiedrību, kas savukārt nodibināja kooperatīvu.
E. Kopštāle: – Pirms 12 gadiem drusciņ pamācījos Amerikā un ievēroju, ka pašvaldības izveidojušas nelielus sertificētus pārstrādes cehus. Zemnieki aizvedot uz turieni produkciju, uztic, piemēram, marinētu ķirbju realizāciju šim ceham. Pie mums visu jāspēj paveikt pašam mājražotājam.
Pagājušajā gadā sagatavoju pētījumu par 35 lielākajiem Liepājas rajona mājražotājiem. Viņiem nav pa spēkam sarakstīt tās atskaites PVD – siera sējējai uzrakstīt HACCP vadlīnijas ir tas pats, kas aizlidot uz Ņujorku. PVD atbild: mums nav jākonsultē!
L. Straujuma: – Tad varbūt tieši mājražotāju kooperatīvs jāveido? Es lielveikalā labprāt nopirktu mājražotāja produktu.
E. Kopštāle: – Likumā ir ierakstīts, ka mājražotājs drīkst pārdot tikai tieši pircējam. Bet Lietuvā viņu ražojumus drīkst pārdot veikalos. “Maxima” to ir izmēģinājusi Lietuvā, bet Latvijā tā ideja ir “uzkārusies”. Esmu kooperatīvā “Saime”, kas to mēģina izdarīt. Tikai viens vārds no likuma jāizņem!
L. Straujuma: – Jā, diemžēl tad lielveikalā pie stenda vajadzīgs savs kases aparāts.
– Atsevišķs pārdevējs mājražotāja preci taču sadārdzinātu.
L. Straujuma: – Es paskatīšos, vai tiešām pietiek tikai ar viena ieraksta izņemšanu no likuma, lai to atrisinātu. Tik un tā rosinu mājražotājiem sanākt kopā un veikalā izveidot savu stendu. Jāpieņem darbā cilvēks, kas visu to organizē.
E. Kopštāle: – Tas prasītu investīcijas, vēl neredzot tirgu. Aptaujāju mājražotājus, cik viņi gatavi ieguldīt kopīgai pārdošanai? 10 – 20 latus gadā, saņēmu atbildi. Ar tādu summu nekas nesanāk.
L. Straujuma: – Varbūt šo šauro vietu varētu palīdzēt novērst ar atbalsta pro-grammu?
A. Radzevičs: – Visgrūtāk pašvaldībai būtu veidot gaļas pārstrādes ražotni, un tas prasītu vismaz 100 tūkstošus latu.
Ludvigs Jerumanis, zemnieku saimniecība “Birztalas 1”: – Mežacūkas tik daudz savairojušās! Mūsu Vecpils mednieku kopai būtu kur gaļu apstrādāt.
E. Kopštāle: – Tā ir niša, varbūt tieši medību gaļas apstrādei, lai nav jāved uz Saldu vai Tukumu. Bet vismaz 70% atbalsts būtu minimālais, lai varētu ieinteresēt vietējos.
P. Jonausks: – Cilvēki varētu uzticēties pašvaldībai, ja pie tās būtu mazās tehnikas parks – īslaicīgā noma. Piemēram, sulu spiede.
L. Straujuma: – No 83 tūkstošiem zemnieku saimniecību tikai ap 5000 ir lielās un vidējās.
Esmu pārliecināta, ka jāveido mazo zemnieku atbalsta programma, kas sāktu darboties pēc 2014. gada. Manuprāt, tajā jāiekļauj atbalsts kooperācijai, izglītošanai un nišas produktiem. Iespējams, daļai mazo saimniecību vajadzētu domāt par uzņēmējdarbību ārpus lauksaimniecības.
E. Kopštāle: – Zivsaimniecības fonds līdz pat 90% atbalsta kopējās ieinteresētības pasākumus piekrastes zvejniekiem. Kaut ko līdzīgu vajadzētu arī mājražotājiem. Līdz šim “Leader” programma atbalstījusi nevalstiskās organizācijas brīvā laika pavadīšanai, kas patiesībā ir sekundāri.
Ģirts Osis, LAD: – Tagad var arī ražošanai. Vietējā rīcības grupa stratēģijā var paredzēt slieksni projekta summai.
Sandris Bēča, LPKS “Durbes grauds” valdes priekšsēdētājs: – No desmit gadu pieredzes varu secināt, ka problēma ir cilvēku domāšanā. Padomju gadi kooperācijas vārdu samaitāja. Metoties individuālajā biznesā, tagad katrs raugās pēc brīža izdevīguma. Tas grauj kooperēšanos. Cilvēkus jāpiespiež domāt ilgtermiņā. Kāds piedāvā piecus latus par graudu tonnu vairāk – nu un? Ko nākamgad un ko pēc tam?
No malas neviens kooperatīvu izveidot nevar. Lai veiksmīgi nodibinātu kooperatīvu, ir jābūt tādai vajadzībai, ka citādi nevar. Tālāk lietas jāvirza iniciatīvas grupai jeb dibinātājiem un līderim. Pašvaldība var piedalīties, bet tā nedrīkst uzņemties iniciatīvu. Ja pašvaldība sāks darīt lauksaimnieku vietā, tad var gadīties, ka vēlāk nebūs kas kooperatīvu pārņem.
Sākumā visvairāk laika paiet zemnieku pārliecināšanā. Tāpēc Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācija grib lauksaimniecības skolu mācību programmā iekļaut kooperāciju. Pēc tam kad kooperatīvs jau sekmīgi darbojas, ir divas tā augšanas tendences – biedru skaita pieaugums, kad ir sliktās ražas gadi. Otrā: jo lielāks aug kooperatīvs, jo vairāk nāk klāt. Tā tas ir “Latrapam”.
L. Straujuma: – Biju Višķu lauksaimniecības skolā – tur izskanēja vēl trakāka ideja: valstij vajadzētu veidot kooperatīvus!
S. Bēča: – Nu tas ir absurds!
Ģ. Osis: – “Durbes grauds” ar savu attīstību ir parādījis kooperatīvam ejamo ceļu. Tagad tas spējis īstenot miljonu vērtu projektu. Finansējums modernizācijai ir atsevišķi nodalīts kooperatīvajām sabiedrībām, kas ir garantija kooperatīvu attīstībai. Vēl kooperatīvi izmanto valsts subsīdijas kredītprocentu daļējai dzēšanai. Un vēl sniedzam atbalstu ražotāju grupām.
S. Bēča: – Kredītprocentu dzēšana, manuprāt, ir viens no valsts pareizākajiem risinājumiem ražotāju atbalstam.
Vēl Durbes uzņēmēji iebilda pret nejēdzīgo valsts atbalsta resursu tērēšanu biogāzes ražotnēm, kas kropļo zemes tirgu, noplicina augsni un iedragā pārtikas ražošanu. Lauksaimnieki dalījās savos kreņķos. Pēc divu stundu sarunas ministre Straujuma savās piezīmēs bija ierakstījusi piecus galvenos punktus, pie kā strādāt: nr. 1 – zemes kreditēšanas programma, nr. 2 – meliorācijas veicināšana, nr. 3 – meža zvēru postījumu novēršana, nr. 4 – birokrātijas mazināšana PVD atskaitēs un darba drošībai, nr. 5 – zemnieku saimniecības grāmatvedības vienkāršošana.
