Mēs to atceramies. Kā pirms 30 gadiem ķērāmies pie kooperatīvu dibināšanas 0
Šogad atceramies zīmīgu notikumu – Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā 1988. gadā izsludināja kooperatīvu likumu. Tas bija kā glābējsalmiņš brūkošai padomju ekonomikai, un valsts, kurā nicināja privāto iniciatīvu un uzņēmējdarbību, bija spiesta atzīt, ka tā tomēr pieņem kooperatīvus un darbu tajos uzskata par godājamu. Atskatīsimies, kādas toreiz Latvijā bija jaunās saimniekošanas formas veiksmes un nedienas.
Trīs iemesli kooperācijai
Jau 80. gados daudzas pazīmes liecināja, ka lielvalsts PSRS var izirt, jo pasliktinājās tās nesamērīgi plānotā ekonomika, kura galvenokārt bija orientēta uz militāri rūpniecisko kompleksu. Sākās saimnieciskā lejupslīde, jo, pirmkārt, lielražošana dažādu tehnoloģisku un organizatorisku iemeslu dēļ vairs nespēja apmierināt sabiedrības augošo pieprasījumu, tāpēc radās nepieprasītu preču pārprodukcija, bet pieprasīto – deficīts.
Nācās atzīt, ka patēriņam ir individuāls raksturs, ko nevar apmierināt ne plānveidīga lielražošana, ne milzīgi sadzīves pakalpojumu uzņēmumi. Zināmu turību guvusī un arvien izvēlīgākā sabiedrība sāka dzīvot hroniskā deficītā vai arī bija spiesta izmantot ēnu ekonomikas pakalpojumus. Pēc dažādiem aprēķiniem, 1985. gadā ēnu ekonomikas īpatsvars sadzīves pakalpojumu jomā pārsniedza 40%, bet apgrozījums – 1,5 miljardus rubļu.
Sāka trūkt ikdienā nepieciešamo plaša patēriņa preču, tāpēc 80. gadu beigās to iegādei ieviesa talonus.
Otrkārt, bija pieaugusi vajadzība pēc lielākas patstāvības darbā, vēlme justies ražošanas saimniekiem, saņemt atbilstošu atalgojumu par labiem darba rezultātiem, būt atbildīgiem par savu darbu. Pret valsts īpašumu liela cilvēku daļa sāka izturēties kā pret ”nevienam nepiederošu” mantu, katastrofālus apjomus sasniedza sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas gadījumi, sākot no ”iznesējiem” (piemēram, VEF radioaparātus esot nesuši pa ražošanas cehu jumtiem, no ”Alfas” spirtu – biksēs iekārtās pudelēs…) līdz privātu māju celtniecībai par valsts līdzekļiem, samazinājās darba aktivitāte, zuda interese par ražošanas vadību un darba rezultātiem.
Socioloģiskie pētījumi PSRS konstatēja, ka strādnieku potenciāls rūpnīcās tiek izmantots par 75%, bet inženieru – tikai par 30%. Treškārt, zinātniski tehniskā revolūcija spieda pāriet uz jaunu atražošanas veidu – tā saukto inovāciju ekonomiku, kuras pamatā ir nemitīga tehniskās un tehnoloģiskās bāzes atjaunināšana, ātra produkcijas veidu maiņa, riskanto ražošanas virzienu apgūšana. Situācija izvērsās tik nopietna, ka bija jāievieš ekonomiskās reformas, tāpēc savienotajām republikām, uzņēmumiem un arī katram atsevišķam indivīdam bija jādod daļēja saimnieciskā brīvība.
Paradokss: privātais bizness glābj sociālismu
Lai mēģinātu kaut cik apmierināt arvien pieaugošo pieprasījumu pēc sadzīves precēm un atdzīvinātu stagnējošo ekonomiku, M. Gorbačovs atļāva ieviest dažus tirgus ekonomikas elementus. Ideja nebija jauna – tā atkārtoja jau 1921. gadā pasludināto Jauno ekonomisko politiku jeb NEP. 1986. gadā PSRS tika pieņemts likums ”Par individuālo darbu”, kas atļāva iedzīvotājiem no pamatdarba brīvajā laikā piepelnīties ar mājražošanu, bet 1987. un 1988. gada likumi par kooperāciju atļāva PSRS dibināt kooperatīvus visdažādākajās saimnieciskās darbības jomās.
Kooperatīvu kustība ātri panāca to, kas nebija pa spēkam valsts uzņēmumiem, – apgādāt PSRS iedzīvotājus ar pieprasītām patēriņa precēm un pakalpojumiem.
Tiesa, kooperatoru cenas nebija no lētajām un daudzi to nevarēja atļauties. Lai gan M. Gorbačovs saprata, ka plānu īstenošana nav iespējama bez politiskām un sociālām reformām, viņš cerēja to paveikt, neieviešot tirgus ekonomiku, bet uzlabojot jau esošo centrālās plānošanas ekonomiku.
Radikālākās reformas aizsāka 1988. gadā izsludinātais “Kooperatīvu likums”, kurš pieļāva no valsts kontroles brīvāku jeb privātu uzņēmumu veidošanu noteiktās nozarēs. Pirmās privātās zemnieku saimniecības kolhozu zemēs, ko paši kolhozi negribēja apsaimniekot, ļāva dibināt 1988. gadā. Taču jau gadu iepriekš – 1987. gada sākumā – Padomju Savienībā atļāva veidot pirmos privātos uzņēmumus – kooperatīvus.
M. Gorbačova pasludinātās pārbūves iespaidā radās daudz ideju par vēlamajiem pārkārtojumiem. Runāja par saimnieciskā aprēķina ieviešanu, republikas saimniecisko patstāvību, pat dažādu īpašuma formu (valsts, pašvaldību, kooperatīvā un privātā) līdztiesīgu līdzāspastāvēšanu. Latvijas zinātnieku darba grupa 1988. gadā izstrādāja ”Latvijas PSR saimnieciskās vadīšanas pārbūves vispārīgo modeli”, kas faktiski bija kompleksa saimniecisko pārkārtojumu programma. Par krietni augstākām cenām kooperatīvi sniedza pakalpojumus un ražoja plaša patēriņa preces, kas daļēji kompensēja preču un pakalpojumu deficītu.
Paradokss: privāto biznesu – kapitālisma stūrakmeni – padomju vara legalizēja, lai glābtu sociālismu. Toreiz izskanēja amizantā frāze ”Ekonomikai jābūt ekonomiskai”, un arī individuālie ražotāji varēja veidot savu mazo uzņēmumu. Piemēram, Arnolds Laksa, kādreizējais Rīgas Apvienotās Baltijas bankas un Latvijas Krājbankas prezidents, bija izveidojis kooperatīvu “Polix”, kur izgatavoja automašīnu bižutēriju – bloknotu turētājus, antenas, brelokus u. tml. Tā kā šī tirgus niša bija pilnīgi brīva, pieprasījums pēc produkcijas bija iespaidīgs – visā padomijā no Murmanskas līdz Habarovskai.
Savukārt Ralfs Lēmanis ar paziņu savā garāžā sāka šūt ādas somiņas, maciņus, pārvalkus automašīnu sēdekļiem… ”Rūtiņu burtnīcā ierakstīju galvenos rādītājus: cik iztērēju, cik ieņemu, un reizi ceturksnī atskaitījos, lai samaksātu nodokli. Preci pārdevu tirgos, iecienīts bija Čiekurkalna tirgus. Uzņēmumam bija jābūt reģistrētam, jo tirgos visus kontrolēja OBHSS (abreviatūra no saīsinājuma krievu val., tulkojumā latviski – nodaļa cīņai ar sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu. – Red. piez.).
Ar uzņēmējdarbību nodarboties drīkstēja, tomēr pantus par spekulāciju neviens no kriminālkodeksa nebija svītrojis.
Tātad uzņēmējdarbība bija riskanta. Tā no sīkā 1988. gadā tapušā uzņēmuma 1994. gadā izveidoju savu mēbeļu ražošanas SIA,” atceras Ralfs Lēmanis, firmas ”TAPS” vadītājs. Uzņēmēja Dzintra Ernstsone presei savulaik stāstījusi, ka savu uzņēmumu izveidoja, būdama šuvēja modelētāja.
Uzšūtos apģērbus vedusi pārdot uz Čiekurkalna tirgu, arī uz Lietuvu. Šuvusi arī jakas, sākumā viena, vēlāk piesaistījusi arī draudzenes. Nedēļas laikā sašuvušas trīsdesmit četrdesmit jakas un nedēļas beigās vedušas tirgot. Toreiz lielā cieņā bijuši arī izbalinātie džinsi. Dzintras vīrs zinājis tehnoloģiju, kā deldēt džinsus – bikses mazgājuši veļas mašīnā ūdenī, kam pievienots hlors un… akmeņi.
Visatļautības ellē ar ātru peļņu
Pastāv mīts, ka lielie valsts uzņēmumi iznīka tad, kad sabruka sociālisms un sākās to privatizācija. Patiesībā sociālistiskās ekonomikas neglābjams noriets bija sācies jau pirms tam. Liberalizējot ekonomiku un līdzi tai arī politisko vidi, padomju vara neprata rast īsto brīdi, līdz kuram vēl iespējams kaut ko kontrolēt. Tāpēc jau pirmos mežonīgos kooperatīvu laikus mēdz atcerēties kā visatļautības elli.
Iespējas bija visiem, taču izmantot tās prata tikai apsviedīgākie – tie, kam bija pamatkapitāls, piemēram, bijušie spekulanti, puķu audzētāji, kas praksē bija apguvuši, kā un ko darīt. Bārmeņi un viesmīļi, kas pelnīja no tējas naudām vai neielejot kokteiļos vajadzīgo alkohola daudzumu, tādējādi daļu ietaupot sev, ko pārdot… Pat kafejnīcu durvju sargi prata izmantot savu dienesta stāvokli – bez trīnīša iekšā nelaida…
Vienkārši apsviedīgi puiši, daļa no viņiem veiksmīgi lika lietā kompartijas un komjaunatnes laikā iegūtos kontaktus un komunikabilitāti.
Toreizējais kooperatīvs bija orientēts uz ātru peļņu. Ieguldīt līdzekļus ilgtermiņā ražošanas pamatlīdzekļu attīstībai neļāva aizvien dramatiskākā tempā pieaugošā inflācija un ļoti nesakārtotā likumdošana. Līdz ar to uzņēmējdarbība nonivelējās līdz dažām pakalpojumu sniegšanas jomām (sabiedriskā ēdināšana, taksometri), tirdzniecībai – šodien pērku, rīt pārdodu. Sākotnēji kooperatīvus galvenokārt izveidoja sabiedriskajā ēdināšanā, piemēram, šašliku ceptuves Centrālajā kolhozu tirgū, Rumbulā un Dārziņos.
Uģa Putniņa tējnīcā ”Možums” (Vecrīgā) strādāja 15 cilvēki, Lidijas Gromiko kafejnīcā ”Bāka” – 14. Toreizējo kafejnīcu problēmu labi raksturo kooperatīva ”Avangards” vadītājas Gaļinas Bolohas izteikums žurnālā ”Zvaigzne” (87./17): ”Ir vēlēšanās strādāt normāli, tas nozīmē – rentabli, bet saskaramies ar parasto birokrātismu un slinkumu: kāpēc man pūlēties…” Daudzi joprojām negribēja aizmirst padomju niķi – tēlot darbu, nevis strādāt.
No apsardzes dienesta līdz medicīnas iestādei
Oriģināls kooperatīvu darbības veids bija apsardzes bizness. Piemēram, pirmo apsardzes kooperatīvu Latvijā izveidoja tik ļoti nīstie Rīgas omonieši – tieši uz OMON vienības bāzes tapa kooperatīvs ”Vikings”, kurā brīvajā laikā darbojās ”melnās beretes”. Šis kooperatīvs esot nodrošinājis ”Auseklīša” tēvam Valdim Krisbergam ”jumtu”. Taču, kad OMON sākās domstarpības ar Latvijas varas iestādēm, ar Augstākās Padomes lēmumu ”Vikingu” 1990. gada rudenī slēdza. Saeimas deputāts Valdis Kalnozols 1988. gadā nodibināja savu pirmo uzņēmumu – sabiedriskās ēdināšanas un sadzīves pakalpojumu kooperatīvu ”Tālava”.
Viņš atceras vienu no pirmajiem darbiem – pārkrāsojuši Rankas arodskolas gaiteņus. ”Sākām sniegt dažādus celtniecības pakalpojumus Gulbenes un Balvu pusē. Mums bija pasūtījums angāru celtniecībai lauksaimniecības tehnikas glabāšanai, cēlām tipveida dzīvojamās mājas kolhozniekiem, ielikām pamatus Gulbenes peldbaseinam.” Arī bijušais bārmenis Raimonds Gerkens 1988. gadā iesaistījās pirmo kooperatīvu dibināšanā un gadu vēlāk izveidoja firmu “Gerkens&Co”, kas vēlāk izvērtās par nepārtikas veikalu tīklu ar 40 veikaliem visā Latvijā.
Viņš atvēra arī pirmo valūtas veikalu Rīgā, taču visbiežāk Gerkenu atceras saistībā ar lēto apģērbu veikaliem.
Toreiz, kad daļa cilvēku nevarēja atļauties nopirkt jaunu apģērbu, Gerkena sarūpētās drēbes, kuras nereti dēvēja par lupatām, daudziem cilvēkiem bija kā glābiņš. Protams, biznesa atslēga – lēti nopirkt, dārgi pārdot. Ja pēc tādas preces ir pieprasījums, tas nozīmē, ka uzņēmējs atradis īsto laiku, vietu un veidu, kā pelnīt.
Vairākus kooperatīvus dibināja pie lielajām rūpnīcām, kuru paspārnē darbojās sīkie uzņēmēji – pa pusei legāli, pa pusei slepus izmantot pārpalikumus, saražot kādu plānos neparedzētu preci, iztirgot kaut ko papildus limitam utt. Veiksmi lielākoties noteica nevis zināšanas (kur gan tās varētu būt iegūtas), bet veiklība, pazīšanās ar ietekmīgiem cilvēkiem, intuīcija un pārdrošība.
Kooperatīvi pelnīja uz mežonīgo, neadekvāto cenu starpību pie mums un ārzemēs. Piemēram, viens no tā laika pazīstamākajiem kooperatīviem ”Forums” sāka ar to, ka notirgoja Polijā sliedes un vēl dažādus dzelžus un iepirka datorus, ar kuriem varēja krietni labi nopelnīt. 1988. gadā kā kooperatīvs izveidojās arī zinātniskās ražošanas firma ”Rumba”, kas nodarbojās ar gāzes apgādes projektēšanu un būvniecību.
Savā evolūcijā tā projektējusi, uzbūvējusi un nodrošinājusi ar tehnoloģiskām iekārtām un materiāliem dažāda rakstura objektu inženiersistēmas Latvijas pilsētās un laukos. Firma joprojām strādā veiksmīgi. No kooperatīva attīstījies arī Rīgas iecienītais medicīnas centrs “ARS”, to 1988. gada 20. janvārī izveidoja pieci ārsti, lai radītu jaunu, nepazemojošu veidu, kā ārstam strādāt ar pacientiem ārpus valsts finansētās iestādes.
Saimnieko, taču ievēro ierobežojumus!
Kooperatīviem pilnīgi brīvi darboties tomēr neļāva – to darbības formas regulēja izpildkomitejas, ne vienmēr tās atbalstīja kooperatoru ieceres. Piemēram, Rīgas izpildkomiteja pirmā sāka cīnīties pret slavenu brendu viltošanu un izdeva rīkojumu, ar ko aizliedza kooperatīviem uz saviem izstrādājumiem (piemēram, adītajām cepurēm vai balinātajiem džinsiem) drukāt ”jebkuras pasaules firmas uzrakstus un firmas zīmes, tāpat arī valstu simbolus”.
Tādējādi uzrakstus ”Adidas” uz cepurēm nomainīja ”Sports” un ”Sarma”.
Bijušais uzņēmējs Valdis Krisbergs, kura firma ”Auseklītis” (dibināta 1988. gada oktobrī) tirgoja automašīnas un Kalngalē atvēra vienu no pirmajiem privātajiem servisiem, atceras, ka viņam Ministru Padome aizliedza tirgot vieglos automobiļus.
Tikmēr Valdis Krisbergs stāsta: ”Tie kooperatori, kas izgāja cauri visām likumdošanas jukām, naudas reformām, reizēm zaudējot gandrīz vai visus iekrājumus un tomēr turpināja strādāt, bez politikas izdzīvot nevarēja.” (Žurnāls “Nedēļa”, 2003, 16. okt.).
Acīmredzot arī tāpēc pats Valdis Krisbergs 1988. gadā ar Jāni Danosu sāka dibināt liberālo partiju, uzņēmēju politisko apvienību, ”jo tikai tā varēja tikt pie kaut kādām telpām”. Lai privātais sektors ”nepiesmietu” sociālistiskās valsts sektoru, 1990. gada sākumā PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks Leonīds Abalkins nāca klajā ar ierosinājumu būtībā ieviest kooperatīviem algu griestus, paredzot, ka algas gada laikā drīkst celties tikai par trim procentiem. Viss jau būtu jauki, ja vien inflācija neauļotu uz priekšu ievērojami ātrāk, tā padarot šo trīs procentu barjeru par ņirgāšanos, bet kooperatīvu darbību – par ekonomiski neizdevīgu. Tāpēc kooperatori šo ierosinājumu nodēvēja par ”Abalkina lamatām”.
Pirmais brīvais zemnieks
Līdzās kooperatīvu kustībai laukos radās jauna saimniekošanas forma – brīvais zemnieks. 1988. gada 23. martā Maskavā noritēja Vissavienības 4. kolhoznieku kongress, kura zīmīgākais notikums bija PSRS kompartijas centrālkomitejas ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova referāts “Kooperācijas potenciālu – pārkārtošanās mērķiem”. Pēc tā pieļāva iznomāt valsts zemi uzņēmīgiem lauksaimniekiem, Latvijā – tā sauktajiem Breša zemniekiem, kuru kustība sākās 1989. gada pavasarī.
Bet ”Vaidavas” kolhoznieks Valdis Zariņš jau 1988. gada 15. maijā nopirka lauku saimniecību “Elzes”, jo bija izcīnījis iespēju uz nomas līguma pamata, sākot ar 1. jūniju, saimniekot patstāvīgi kā brīvs zemnieks.
Toreiz viņam bija 15 nobarojamie jaunlopi un vien paša divas strādīgas rokas.
Tā radās pirmais brīvais zemnieks Padomju Latvijā, kas saimnieko vēl joprojām. Valdis stāsta: ”Kolhozā strādāju par ekspluatācijas inženieri, pārzināju kombainus, kaltes, nolēmu uzsākt savu uzņēmējdarbību. Sākums bija grūts – vajadzēja atjaunot iegādātās mājas, uzcelt fermu. Iesākumā bija tikai 15 bullīši, pēcāk iegādājos arī govis. Visu saimniecību apsaimniekoju pats, to daru arī tagad, kad man ir 85 ha zemes – lielākā daļa graudkopībai, 6,5 ha ķiploku audzēšanai.”
Uzņēmējdarbībā cita forma
Pēc atmodas laika sākušās hiperinflācijas un citu pārmaiņu iespaidā bruka pašmāju ražošana. Gan vairumtirgotāji, gan darbu zaudējušie ”maišelnieku” bari tiesiski nesakārtotā vidē sāka masveidīgi ievest lētu ārvalstu produkciju un dažādus viltojumus. Uz katra stūra dienu un nakti katrs varēja tirgot visu, kam vien tika klāt, arī zemas kvalitātes spirtu un šaujamieročus. Tāpat, kur vien pagadās, brīvi mainīja valūtu.
Stāvokli uz ielām un tirdzniecības vietās faktiski kontrolēja īpatnēji skūtu jauniešu bari sporta biksēs, kurus policija izlikās neredzam.
Daudzi bija spiesti par savu uzņēmējdarbību maksāt tā dēvētajam jumtam. Nenosakāmas izcelsmes preču tirgotāji parādījās visur, okupējot arī patērētāju biedrībām piederošos tirgus. Vecās inerces pārņemtās patērētāju biedrības šādai stihijai pretoties nespēja, un viņu veikali, kas darbojās kā senāk, palika pustukši. Tieši veikalus pirmos skāra tiesiski maz reglamentēta privatizācija, ko tautā ātri vien nodēvēja par ”prihvatizāciju”.
Nākamais uzņēmējdarbības solis bija 1991. gadā pieņemtais likums ”Par uzņēmējdarbību”, kurā bija noteikta pāreja uz jaunu formu – sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SIA). Likums atbrīvoja uzņēmēju no nepieciešamības ”spēlēt uz visu banku”, firmas saimnieciskās neveiksmes gadījumā viņš vairs neatbildēja par to ar visu savu mantu.
Reāls stāsts
Artis Sergejevs, uzņēmējs celtniecības jomā: ”Patlaban saimniekoju Nīkrāces pusē, taču kooperatīvu laikā izvērsu plašu uzņēmējdarbību. Toreiz audzējām puķes – iegādājāmies labākās Holandes šķirnes. Tās vedām uz Krieviju, uz Sibīrijas pilsētām Novosibirsku, Omsku, Tomsku… Būdams sagādnieks, sadarbojos ar daudzām siltumnīcām Krievijā.
Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā biju studējis kopā ar Andri Šķēli, viens no otra guvām pieredzi gan puķkopībā, gan tirdzniecībā.
Savukārt no Krievijas ievedu katlus, arklus, lemešus, dažādu auto detaļas…
Kad atjaunoja robežu ar Krieviju un Einars Repše veica naudas reformu (Ls 1 = LVR 200), bizness noplaka… Ja Krievijas tirgus būtu bijis atvērts arī pēcāk, tad, manuprāt, visi uzņēmīgie Latvijas pensionāri, kas cītīgi saimniekoja, mūsdienās dzīvotu daudz pārticīgāk, jo naudas uzkrājumi būtu pamatīgi.”
Viedoklis
Henriks Danusēvičs, Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents: ”Kooperatīvi bija uzņēmumi ar atvieglotu nodokļu režīmu, tie nepiederēja valstij. Bija dažādu veidu kooperatīvi – arī tādi, kas piederēja komjaunatnes struktūrām, citi – daļēji, zinu kooperatīvu, piemēram, kur 50% piederēja Liepājas rajona kolhozam ”Druva”, mazākas daļas – komjaunatnei. Pēcāk tos pārreģistrēja par sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SIA).
Nepieciešamība pēc kooperatīviem radās tāpēc, ka toreiz ekonomika stagnēja, un kooperatīvi bija pirmais solis pārejas posmam no sociālistiskās uz kapitālistisko saimniekošanu. Sāka ar sīkražošanu, tad izvērsa arī tirdzniecību, pēcāk – 1996. gadā – sāka veidoties tirdzniecības kooperācija.”
Uzziņa
Kooperatīvi Latvijā darbojās patēriņa preču, vieglās rūpniecības preču (īpaši šūšana) ražošanas, sadzīves pakalpojumu, sabiedriskās ēdināšanas, mazumtirdzniecības un zinātniski tehniskās jaunrades jomās. Latvijā 1987. gadā vien reģistrēja 244 kooperatīvus, Rīgas kooperatīvi nodrošināja pusotru procentu no kopējā saražotā patēriņa preču un sniegto pakalpojumu apjoma. Vēlāk kooperācijas devums pieauga un aptvēra pārējos Latvijas rajonus.
Der zināt
Kooperatīvs ir uzņēmums, kuru kontrolē un no kura labumu gūst tā biedri. • Kooperatīvs ir atvērta komercsabiedrība, kurā ikviens, kas kvalificējas, var brīvi iestāties un izstāties. • Kooperatīvā katram biedram neatkarīgi no viņa ieguldījuma apmēra ir viena balss. • Iestājoties biedrs statūtos noteiktajā kārtībā iemaksā paju kapitālu, bet izstājoties tas to atkal saņem atpakaļ. • Ikviens biedrs demokrātiski var līdzdarboties kooperatīva pārvaldē un tikt ievēlēts tā vadības struktūrās.
Fakts
1988. gada sākumā no 500 kooperatīviem gandrīz puse – kopskaitā 203 – par darbības veidu bija izvēlējusies sadzīves pakalpojumu sniegšanu. 114 kooperatīvi ražoja tautas patēriņa preces, bet vēl 101 darbojās sabiedriskās ēdināšanas jomā. Sākotnējo kompartijas ieceri – pārstrādāt ražošanas atlikumus – par savējo bija atzinuši tikai 24 kooperatīvi.
Vēl 14 sniedza transporta pakalpojumus. Lielā mērā pateicoties likumam par kooperāciju, 1988. gada laikā kooperatīvu skaits ievērojami pieauga, un 1989. gadā Latvijā bija reģistrēti jau 5500 kooperatīvi, kuros darbojās 112 000 cilvēku jeb 10 procenti no republikas darbspējīgo iedzīvotāju kopskaita. 1990. gadā, apliecinot pāreju uz tirgus ekonomiku, darbojās jau 5407 kooperatīvi. (Centrālā statistikas pārvalde)
Kooperatīvi pasaulē
Mūsdienās kooperatīvu kustībā par biedriem ir iesaistījušies vairāk nekā 800 miljoni cilvēku. No 300 pasaulē lielākajiem kooperatīviem 62 atrodas ASV, 45 – Francijā, 33 – Vācijā un 28 – Itālijā. Eiropā mūsdienās darbojas ap 160 tūkstošiem kooperatīvo sabiedrību, kurās ir 123 miljoni biedru. Daži no pazīstamākajiem Eiropas kooperatīviem ir “Arla” (piens, Dānija), “Metsäliitto” (mežsaimniecība, Somija), “Valio” (piens, Somija), “Crédit Agricole” (finanses, Francija), “Friesland Campina” (piens, Holande), “Rabobank” (finanses, Holande), “Raffeisen Bank” (finanses, Šveice) un “Södra” (mežsaimniecība, Zviedrija). (Starptautiskās Kooperatīvu alianses dati)
