Sodīt vainīgos, rehabilitēt cietušos 25
Vai šī konvencija palīdzēs izskaust vardarbību, kas, izrādās, Latvijā ir virs vidējā līmeņa Eiropas Savienībā? Ministru prezidents Māris Kučinskis norādīja, ka “ar vai bez konvencijas prasībām jebkura vardarbība ir jāizskauž un valstij pie tā ir jāstrādā”. Lai arī pirmās vietas vardarbības izplatībā ģimenē un pret sievietēm ieņem Dānija, Somija, Zviedrija un Francija, arī Latvijā aptuveni 30% sieviešu ir cietušas no partnera fiziskās vardarbības, arī tikpat liels procents bērnu ir pārdzīvojuši vardarbību ģimenē. Vidēji katru gadu stiprā dzimuma pārstāvji nogalina piecas sievietes, vairāk nekā 100 sievietes nokļūst slimnīcā dēļ vīra nodarītajiem miesas bojājumiem.
“Konvencija paredz, ka valstīm, kas tai pievienojušās, nekavējoties ir jāīsteno daudz dažādu pasākumu, lai novērstu vardarbību pret sievietēm un vīriešiem. Pieredze rāda, ka Latvijā daudzām sievietēm ir sakropļota veselība uz mūžu – gūtas mugurkaula traumas, sakropļota redze utt., bet tie, kas to paveikuši, staigā nesodīti un turpina vardarbību. Tas nav taisnīgi, tāpēc ir svarīgi, ka mēs parakstām konvenciju un parādām savu apņemšanos sodīt vainīgos un sniegt atbalstu cietušajiem,” sacīja resursu centra sievietēm “Marta” vadītāja Iluta Lāce.
Par konvencijas izstrādi atbildīgā Labklājības ministrija (LM) atzīmē, ka lielākā daļa konvencijas nosacījumu jau ir ietverti Latvijas likumos un noteikumos. Satversme un tai pakārtotie tiesību akti jau patlaban aizliedz spīdzināšanu, cietsirdīgu vai cieņu pazemojošu izturēšanos pret cilvēku. Turklāt pēdējo gadu laikā ir veiktas būtiskas izmaiņas tiesību aktos, lai mazinātu vardarbību ģimenē un pret sievietēm. Gan LM, gan Tieslietu ministrija (TM) atzīst, ka ir samērā maz tādu konvencijā minēto problēmu, kas Latvijā vēl nav atrisinātas. Reirs norādīja, ka valstī nav nodrošināta pienācīga un sistemātiska no vardarbības cietušo rehabilitācija un ka konvencija uzliek par pienākumu dalībvalstīm pieņemt tiesību aktus vai veikt citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai vardarbības upuri saņemtu pakalpojumus, kas sekmē viņu atgūšanos no vardarbības. Šo pasākumu vidū ir juridiskas un psiholoģiskas konsultācijas, veselības aprūpes pakalpojumi, finansiāla palīdzība, kā arī atbalsts pajumtes jautājumā, izglītībā un darba meklēšanā. Valstīs ir nepieciešams izveidot viegli pieejamus palīdzības centrus seksuālās vardarbības upuriem.
Kad Latvija ratificēs konvenciju, pilnvērtīgākai situācijas analīzei būs jāuzlabo vairākas datu bāzes, būs nepieciešamas arī sabiedrības izglītošanas kampaņas. Konvencija paredz arī īpašu uzraudzības mehānismu – ekspertu grupu, kas sekos līdzi tam, kā konvencija tiek ieviesta.
Konvencija piedāvā iespējas, kā reaģēt uz tiem vardarbības veidiem, kas līdz šim Latvijas sabiedrībā nav izplatīti, bet ar kuriem varētu saskarties, uzņemot citu kultūru pārstāvjus, piemēram, sieviešu dzimumorgānu kropļošana.
Tas, ka konvencijā ir izcelta vardarbība pret sievieti, gan radījis neizpratni ģimenes attīstības un kultūras centra “Alise” vadītājā Vinetā Preisā. Šīs sabiedriskās organizācijas pieredze liecinot, ka ievērojama vardarbība ir sastopama tieši sieviešu vidū. “Skolās, dažādās sociālajās iestādēs, kur galvenokārt strādā sievietes, ir daudz šo vardarbības gadījumu. Tā ir ne tikai fiziskā, bet arī emocionālā un psiholoģiskā vardarbība. Bērnos šāda veida attieksmi ieaudzina tieši māte. Diemžēl konvencijā nav ne vārda, kas pasargātu sievietes un bērnus no pašu sieviešu vardarbības. Acīmredzot konvencija ir tapusi citas kultūrvides kontekstā. Latvijas kultūrvide ir tāda, ka sieviešu agresīvā uzvedība ir kļuvusi par stereotipu,” secināja V. Preisa.
