Juris Rudevskis: Konservatīvisms kā vieduma, tikuma, brīvības, kārtības un veselā saprāta filozofija 9
Tieši Jāņu dienā Sandra Veinberga aplaimoja Latviju ar oriģinālu dāvanu: kārtējo emocionāli sakāpinātā tonī sarakstītu tekstu.
Tas ir visai grūti lasāms un saprotams, bet, ja novāc malā visu histēriju un lamāšanos, tad raksta pamatideja ir apmēram šāda: cilvēki ar konservatīviem uzskatiem ir ļoti dumji un aprobežoti.
Protams, varētu teikt, ka sevi cienošam cilvēkam uz šādiem ķengu rakstiem neklājas reaģēt.
Taču Veinbergas kundzes teksts un polemika ap to ir sakāpinājuši daudzu tautiešu interesi par konservatīvisma jēgu un būtību. Tādēļ izmantosim šo iespēju, lai beidzot mēģinātu skaidri definēt, kas tas ir.
Sāksim ar to, ka konservatīvisms nav ne reliģija, ne ideoloģija. To drīzāk var definēt kā domāšanas veidu, kas ietekmē cilvēka skatījumu uz sabiedriskajām un politiskajām norisēm.
Kā rakstīja amerikāņu filozofs un rakstnieks Rasels Kērks, “konservatīvisms ir ideoloģijas noliegums. Tas ir domāšanas veids, tas ir cilvēka rakstura tips, tas ir veids, kādā skatāmies uz pilsonisko un sabiedrisko kārtību.”
Konservatīvismam nav nekādu dogmatisku “svēto rakstu”, kā, piemēram, marksistiem ir Kārļa Marksa “Kapitāls”. Tam nav skaidri noformulētas “ticības apliecības”, kas jebkuram būtu obligāti jāpieņem, lai drīkstētu saukt sevi par “konservatīvo”.
Konservatīvo saime ir plaša, atvērta un viesmīlīga, un tajā ir vieta lielai viedokļu dažādībai dažādos svarīgos jautājumos.
Konservatīvismam ir daudz dažādu paveidu (tradicionālais “troņa un altāra” konservatīvisms, modernais liberālkonservatīvisms, kristīgā demokrātija, paleolibertārisms, utt.), bet tos šoreiz neaplūkosim.
Pacentīsimies noformulēt, kādi pamatprincipi ir raksturīgi konservatīvai domāšanai kopumā. Kas tad ir tas minimums, pēc kura var atpazīt konservatīvu cilvēku? Manuprāt, šo minimumu var rezumēt astoņos punktos.
Pirmkārt, konservatīvais ir reālists, kurš reālistiski raugās vispirms pats uz sevi un atskārš, ka nav perfekts. Viņš saprot, ka cilvēks kā būtne savās spējās un resursos vienmēr ir un būs ierobežots.
Turklāt ļaunums mājo nevis kaut kur citur (buržujos, ebrejos, kapitālistiskajā iekārtā, baltā cilvēka hegemonijā…), bet tepat vien – cilvēku sirdīs. Ja esam godīgi paši pret sevi, tad nevaram neatzīt, ka mums visiem tā vai citādi piemīt nosliece darīt ļaunu.
Tātad, lai kā mēs nepūlētos, paradīzi zemes virsū uzcelt neizdosies – kaut vai tāpēc, ka mūsu starpā vienmēr būs cilvēki, kas gribēs kaitēt citiem.
Vēsture mums skaidri rāda: ikreiz, kad cilvēki ir centušies savām rokām uzcelt paradīzi (PSRS, Ķīnā, Ziemeļkorejā, Kambodžā), rezultāts drīzāk atgādināja elli.
Tātad pasauli var (un vajag) uzlabot un padarīt dzīvošanai samērā ērtu un drošu, taču perfekta tā nebūs nekad.
Līdz ar to konservatīvais skeptiski reaģē uz visādu “ekspertu” grandiozajiem projektiem par “nākotnes sabiedrību, kas brīva no nabadzības, bada, rasisma, seksisma, utt.”.
Otrkārt, konservatīvais raugās uz apkārtējo pasauli un redz, ka tajā valda noteikta kārtība un harmonija. Pasaule ir “Kosmoss” (kārtība), nevis “Haoss” (sajukums un sajaukums). Kosmoss ir labs; Haoss ir slikts.
Tātad cilvēkam ir aktīvi jāstrādā, lai veidotu un uzturētu kārtību gan ārējā pasaulē, gan sabiedrībā, gan sevī pašā.
Cilvēkiem var būt dažādi viedokļi, kas konkrēti ir labs, skaists, patiess un taisnīgs. Taču konservatīvs cilvēks atzīst, ka Labais, Skaistais, Patiesais un Taisnīgais ir reāli un objektīvi pastāvošas vērtības nevis, kā to mēdz teikt t.s. “liberāļi”, tikai cilvēku izdomāti “psiholoģiski un sociāli konstrukti”.
Katram no mums ir jācenšas noskaidrot, ko šīs vērtības nozīmē katrā konkrētā gadījumā, un jāvadās pēc tām pilnīgi visās dzīves jomās – privātajā dzīvē, mākslā, zinātnē, ekonomikā, politikā, utt.
Treškārt, konservatīvais godā savus vecākus un senčus.
Tie nav tikai miesīgie senči, bet arī visi tie, kuri paaudžu paaudzēs pirms mums ir veidojuši mūsu civilizāciju – gan globālā mērogā, gan tepat Latvijā.
Tie ir gan konkrēti zināmi cilvēki (no Platona un Aristoteļa līdz Pēterim Radziņam un mūsu Satversmes tēviem), gan arī milzīgi vārdos nezināmu senču pūļi, kuriem varam pateikties par mūsu latviešu tautas īpašo dzīvesziņu.
Neviens no mums nepiedzimst un neuzaug tukšā vidē kā izolēts indivīds, kuram viss būtu jāsāk no nulles. Gluži otrādi: mēs saņemam bagātīgu garīgu un intelektuālu mantojumu – zināšanas, idejas, vērtību atziņas – kuru ir iekrājušas iepriekšējās paaudzes.
Ja mēs savā dzīves ceļā gribam kāpt uz augšu, mums nav jāsāk ar pirmo pakāpienu. Mēs varam sākt tur, kur priekšgājēji ir apstājušies – un par to mums viņiem ir jāpateicas. Konservatīvais saprot, ka, ja viņš spēj raudzīties tālāk un plašāk par sengrieķi Platonu, tad tas ir tikai tāpēc, ka viņš stāv uz Platona pleciem.
Protams, ka mums nav obligāti jāpiekrīt visam, ko teikuši mūsu senči un skolotāji – nebūt ne!
Runa ir par attieksmi: konservatīvais cieņpilni uzklausa un apdomā priekšgājēju teikto un, ja tam nepiekrīt, tad paskaidro, kādēļ. Savukārt t.s. “liberāļu” attieksme ir pretēja: nicinājums un noraidījums. Viņi vēlas sākt visu no tīras lapas, it kā pirms viņiem nekas vērtīgs nebūtu ne pateikts, ne izdarīts.
Ir vērts atgādināt angļu rakstnieka Gilberta Kīta Čestertona atziņu: konservatīvais ir radikālākais no demokrātiem, jo viņš dod vārdu ne tikai pašlaik dzīvajiem, bet arī tiem, kuri jau sen atdusas zemes klēpī.
Ceturtkārt, konservatīvais noraida visas tās ideoloģijas un teorijas, kuras uzskata cilvēku sabiedrību par kaut ko līdzīgu vai nu savstarpēji nesaistītu atomu riekšavai, vai nedzīvam mehānismam ar tā ķēdēm un zobratiem, vai arī māla pikai, kuru visādi “eksperti” var mīcīt un veidot pēc savas patikas.
Konservatīvā skatījumā sabiedrība ir pielīdzināma sarežģītam dzīvam organismam – tādam, kā cilvēka organisms.
Tāpat kā cilvēka ķermenī, arī sabiedrībā pastāv sakārtota, hierarhiska struktūra, kurā katram orgānam ir sava nepieciešama vieta un loma.
Turklāt veselam cilvēkam nav vajadzīga pastāvīga ārsta iejaukšanās, lai ar zālēm un operācijām pastāvīgi kaut ko mainītu un pielabotu.
Gluži otrādi: šāda nepārtraukta piekoriģēšana var priekšlaicīgi novest cilvēku kapā. Vesels organisms lieliski darbojas pats, un tas pilnībā attiecas arī uz sabiedrību.
Valsts vara var iejaukties tikai tiktāl, ciktāl pati sabiedrība ar tās rīcībā esošajiem līdzekļiem nespēj pati atrisināt kādu nopietnu problēmu. Citādi sabiedrībai ir jāļauj brīvi darboties un attīstīties pašai, sākot jau ar šī organisma pamatvienību – ģimeni.
Piektkārt, konservatīvais nekādā ziņā nenoliedz pārmaiņu, reformu un attīstības nepieciešamību; viņš tikai netic “Progresa” idejai (ar lielo burtu) un neatbalsta pārmaiņas pārmaiņu pēc.
Kā jau redzējām, viņš ciena savus senčus un priekšgājējus un neuzskata viņus par galīgiem nejēgām, kuri nav zinājuši, ko dara. Līdz ar to, ja kāds (ieskaitot pašu konservatīvo) piedāvā veikt pārmaiņas, tad šo pārmaiņu lietderīgums ir jāpierāda tam, kurš tās piedāvā.
Jo senāks un stabilāks ir institūts, kuru vēlas grozīt vai atcelt, un jo radikālākas ir pārmaiņas, jo spēcīgākam ir jābūt to pamatojumam.
Pastāvošie likumi var būt slikti un noteikti reformējami – bet vai patiešām ir jāveic radikālas revolucionāras pārmaiņas?
Esošais stāvoklis var būt neapmierinošs – taču tas bieži vien ir sasniegts daudzu paaudžu garumā: uzkrājot pieredzi, mācoties no savām un citu kļūdām, panākot sarežģītus kompromisus…
Līdz ar to konservatīvo vienmēr interesē nevis reformas tūlītējie sasniegumi, bet tās ilgtermiņa sekas. Franču revolūcijas priekšvakarā daudzi kurnēja par karaļa politiku un karalistes institūciju darbību. Karalis tika gāzts, un drīzumā tauta dabūja teroru, giljotīnas un asiņu upes.
Sestkārt, tā kā cilvēks nav perfekts un viegli pakļaujas kārdinājumiem, konservatīvais nevēlas pieļaut pārāk lielas varas nodošanu valsts rokās.
Viņš piekrīt lorda Ektona aforismam: “Vara mēdz samaitāt, un absolūta vara samaitā absolūti”. Viņš saprot, ka, piešķirot valstij pārāk lielas pilnvaras, tiek pavērts ceļš uz tirāniju.
Turklāt tirānija nav raksturīga tikai diktatūrām un šariata režīmiem. Tā var pamazām izveidoties arī it kā ļoti demokrātiskās un tiesiskās valstīs, ja to pilsoņi zaudē savu pilsonisko modrību.
Paraudzīsimies uz regulāri ienākošajām ziņām no Lielbritānijas, Kanādas un Zviedrijas, kur cilvēki tiek apcietināti un tiesāti par islāma, imigrācijas vai viendzimuma mīlas kritizēšanu!
Lai vara nebūtu pārāk koncentrēta valsts piramīdas virsotnē, konservatīvais cīnās par to, lai starp pilsoni un valsti nostātos pietiekami daudz t.s. “starpniekvienību”. Šīm struktūrām ir jāpilda tās sabiedrības funkcijas, kuras nav lietderīgi uzticēt valstij.
Pirmā un galvenā starpniekvienība, protams, ir ģimene.
Spēcīga, stabila, veselīga ģimene ir jebkura tirāna lielākais bieds. Tādēļ visi totalitārie režīmi vienmēr ir centušies ar dažnedažādiem līdzekļiem vājināt ģimenes – teiksim, piemērojot nelabvēlīgus nodokļu likumus vai ierobežojot vecāku tiesības bērnu audzināšanā.
Ir arī citas starpniekvienības – visdažādākās biedrības, klubi, baznīcas, draudzes, arodbiedrības, amatnieku ģildes, korporācijas, utt.
Kādreiz mums, latviešiem, ir bijusi bagāta biedrošanās tradīcija, taču padomju okupācijas režīms to diemžēl ir galīgi iznīcinājis. Varbūt šis ir viens no iemesliem, kādēļ bieži jūtamies tik bezspēcīgi valsts iestāžu patvaļas priekšā?
Septītkārt, konservatīvais tur godā un respektē privātīpašuma tiesības, jo apzinās, ka reāla brīvība bez tām nav iespējama.
“Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” ir viena no svarīgākajām brīvības garantijām. Savukārt proletārietis, kuram nekas nepieder, ir pilnībā atkarīgs no valsts pabalstiem un var viegli kļūt par bandinieku valdošā režīma rokās.
Astotkārt, konservatīvais atbalsta un veicina dažādību. Tas var likties dīvaini, jo “dažādības” karogu mēdz vicināt tieši t.s. “liberāļi” – niknākie konservatīvisma pretinieki.
Taču īstenībā tas ir maldīgi: t.s. “liberāļi” ar “dažādību” saprot tikai seksuālās uzvedības modeļu un nerietumu kultūru nekritisku pieņemšanu.
Pārējos jautājumos viņi vēlas no pārējiem bezierunu piekrišanu un globalizētu vienveidību.
Konservatīvā attieksme ir pavisam citāda. Katrai tautai ir sava īpatnēja kultūra, vēstures mantojums un mentalitāte. To visu nedrīkst piespiedu kārtā vienādot un sakausēt vienā pelēki vienveidīgā “ES pilsoņu” masā. Latvijai ir jābūt latviskai, Maltai – maltiskai, Somijai – somiskai, utt.
Tāpat nav jācenšas ar varu uzspiest citām tautām mūsu demokrātijas modeli, ja tās pašas to nevēlas vai nav tam gatavas.
Ja ievērojams ungāru tautas vairākums vēlas sev “autoritārāka” tipa valdību – kāpēc ne? Ja Lihtenšteinas tauta piekrīt palielināt sava valdnieka – firsta – pilnvaras uz parlamenta rēķina, tad kāda mums gar to daļa un kas mēs tādi esam, lai tiesātu?
Man šķiet, ka šie astoņi punkti ir pilnīgi pietiekami, lai īsumā raksturotu konservatīvismu kā vieduma, tikuma, brīvības, kārtības un veselā saprāta filozofiju.
Tādēļ atkārtošu šī raksta virsrakstā pausto jautājumu: vai jūs arī esat konservatīvs? Un, ja nē, tad kādēļ ne?
