Latvijas pēdas pasaulē. Tās atstājuši arī Edvards Liedskalniņš un Aleksandrs Laime 4
Latviešu tautas mīkla saka: “Ir īss, ir garš, tomēr pēdu vien tik garš.” Un atminējums tik vienkāršs – pēdas. Pēdas, ko atstājam pasaulē, Latvijā, mitrajā zemē un arī tīri izmazgātā istabā.
Ja domāju par latviešu pēdām – tieši tādām skaidri redzamām un pat sataustāmām, kas atrodamas pasaulē, tad gribu uzrakstīt par tādiem latviešiem kā, piemēram, latviešu akmeņkalis Edvards Liedskalniņš, ceļotājs un pētnieks Aleksandrs Laime – viņu pēdas atrodamas pasaules ģeogrāfijā.
“Mēs vienmēr tiecamies pēc pilnības. Mēs katrs esam tikai viena puse no pilna veseluma, vīrietis ir lielākā un stiprākā puse un sieviete ir otra. Lai būtu pilnīgs, ir jābūt diviem, bet, kur ir divi, tur nav vietas trešajam, tāpēc trešā partija tiek atstāta, lai ietu kaut kur citur ar sūrām sajūtām,” sacījis Edvards Liedskalniņš. Un tā 20. gs. pirmajā pusē latviešu akmeņkalis Edvards Liedskalniņš, kas nācis no Stāmerienas, savai mīļotajai uzcēla Koraļļu pili ASV Floridā, netālu no Houmstedas (40 km uz dienvidrietumiem no Maiami). Liedskalniņš savu Latvijā palikušo līgavu sauca par Mīļoto Sešpadsmit (“Sweet Sixteen”), bet amerikāņiem līgavas vārds bija Agnese Scuffs. Liedskalniņš uzcēla pili, lietojot paštaisītas sviras un vinčas, lai pārvietotu akmeņus. Pils sastāv no vairākiem, pārsvarā koraļļu kaļķakmens, megalītiem, kuri katrs sver vairākas tonnas. Tagad Koraļļu pils ir kļuvusi par tūrisma objektu, simbolu zaudētai mīlestībai un ne tikai. Stāsts par nelaimīgo mīlestību devis iedvesmu amerikāņu mūziķim Billijam Aidolam, kurš uzrakstījis dziesmu “Sweet Sixteen”, kuras videoklips filmēts pilī. Savukārt latvietis Andris Stavro uzrakstījis un izdevis grāmatu 2005. gadā “”Koraļļu pils” – Edvards Liedskalniņš, dzīves stāsts un neatminētais noslēpums”, bet 2009. gadā uzņemta dokumentālā filma “Veiksmes ceļinieki. Kas bija Ed. L.?”.
Savukārt kaut kur citur – Dienvidamerikā, Venecuēlas džungļos – rīdzinieks Aleksandrs Laime atstājis vēl kādas pēdas par Latviju. Viņš pirmais savām kājām ticis līdz Anhela ūdenskritumam Venecuēlas augstienē, pirmais atklājis upi, uz kuras atrodas šis pasaules augstākais ūdenskritums. Upe nes Rio Gaujas vārdu. Ūdenskritumu var vērot no klintsbluķa – Roca Laime. Labākais skatupunkts paveras no Laime Mirador. Bet nedaudz tālāk – apmēram 5 km tālāk Rio Ogre krīt 500 m augstajā Salto Cortina, un vēl pēc 5 km no Velna kalna gāžas Rio Daugava. Vai nav labi apzināties, ka kaut kur pasaulē, ne tikai Latvijā vēl ir Gauja, Ogre un Daugava? Sekojis leģendām par kalnos un upēs atrodamo zeltu, dimantiem, Aleksandrs Laime meklēja zeltu un dimantus. Kā minēts tīmekļa vietnē par rīdziniekiem, kas ievērojami pasaulē: “Vietējie indiāņi Laimi dēvēja par dimantu karali. Visi kā viens – gan vietējie indiāņi, kas joprojām dzīvo Laimes nodibinātajā ciematā, gan paziņas, nedaudzie draugi un sen atstātā ģimene – apgalvoja, ka Laime bijis “cienījams, apbrīnojams cilvēks”, tomēr neviens īsti nevar pateikt, kas bija šis dēkainis – pētnieks, mistiķis, vēsturnieks, ceļotājs vai vienkārši piedzīvojumu meklētājs.” Tagad ziņas par Aleksandru Laimi var atrast pat skolas mācību grāmatā. Turklāt stāsts iemūžināts arī 2011. gadā dokumentālajā filmā “Aleksandrs Laime un Anhela ūdenskrituma dimanti”.
Un tās ir tikai divu latviešu atstātās pēdas, kas šobrīd turpina nest vēstis par Latviju, latviešiem pasaulē gan kā tūrisma objekti, gan kā iedvesmas avoti dziesmām, grāmatām un filmām. Tāpēc katram no mums Latvijā un katram latvietim pasaulē ir vērts padomāt, vai atstājam ko paliekošu nākamajām paaudzēm un kādas pēdas aiz sevis atstājam. Varbūt arī mēs katrs varam atstāt tādas pēdas, kas iedvesmo kādu radīt ko jaunu, nodot stāstus nākamajām paaudzēm.
Inese Čerpakovska
Konkursa rezultātus un pārējo laureātu darbus lasiet turpmākajos “LA” numuros.
