Šogad literāro darbu konkursam “Aicinājums” iesniegtas 80 literāro darbu kopas un dalībnieku ģeogrāfija aptver visu Latviju.
Šogad literāro darbu konkursam “Aicinājums” iesniegtas 80 literāro darbu kopas un dalībnieku ģeogrāfija aptver visu Latviju.
Publicitātes foto

Konkursa “Aicinājums” laureāti prozā 0

Šopavasar 15. maijā notika 40. sasaukuma Latvijas Rakstnieku savienības kultūrizglītības programmas “Literārā akadēmija” Latvijas skolēnu un skolas vecuma jauniešu (līdz 24 gadiem) literāro darbu konkursa “Aicinājums” laureātu sumināšana. Balvas pasniedza konkursa patrons eksprezidents Guntis Ulmanis, grāmatu apgādi “Dienas Grāmata”, “Mansards”, “Neputns”, “Pētergailis, “Zvaigzne ABC”. Jauniešus īpaši iepriecināja ziņa, ka labākos darbu fragmentus apņemas publicēt laikraksta “Latvijas Avīze” kultūras ielikumā “Kultūrzīmes”. Darbi tika vērtēti trīs vecuma grupās: 1. grupa: līdz 15 g., 2. grupa: 16 – 18 g. , 3. grupa: 18 – 24 g. Publikācijā ir tekstu fragmenti, neiekļaujot stāstu nosaukumus.

Reklāma
Reklāma

“Aicinājuma” vadītāja SANDRA RATNIECE

RAKSTA REDAKTORS
“Ārsts atnāk ar kafiju, bez steigas…” Paciente dusmīga, kāpēc “Veselības centrs 4” atļaujas necienīt cilvēku laiku
7 pārtikas produkti, kurus nevajadzētu bieži ēst. Tie ļoti var kaitēt zarnām
Kokteilis
Ir vērts “nošpikot”! 10 lietas, ko bērni zina, bet pieaugušie ir aizmirsuši
Lasīt citas ziņas

1. grupa. 1. vietu žūrija nolēma nepiešķirt, savukārt tika godalgotas divas otrās vietas ieguvējas.

2. vieta. Amanda Pērkone, Smiltenes Centra vidusskola, 8. klase, 14 gadi. Konkursā piedalās pirmo reizi.

CITI ŠOBRĪD LASA

Es ļāvu vaļu asarām. Tās traucās pār maniem vaigiem, it kā vairākus gadus būtu krājušās. Es nemēdzu raudāt. Es to vienkārši nedaru. Es visu apriju. Apriju dusmas, bēdas. Un tieši tāpēc psihologs bija domājis, ka ar mani viss nav kārtībā. (Es biju devusies pie psihologa, jo mamma vēlējās mani izmeklēt pēc tā, kad nomira mans vectēvs.)

Vai tiešām es biju tik neglīta? Vai es nevarēju patikt Eduardam? Viņš tiešām tikai tēlo vēso, vai arī es esmu tik atbaidoša?

Es sāku domāt – vienmēr ļaudis bija teikuši, ka mani mati ir kā tumšā šokolāde, maigi kā zīds. Acis esot tik dzidri zaļas kā mežs rītausmā. Tajās varētu skatīties stundām un tāpat neapniktu. Draudzenes saka, ka man esot vispievilcīgākā sejas forma, kas vien var būt. Ķermenis man nav galīgi kaulains, jo, kopš tētis pameta mammu, esmu pamanījusies uzbaroties. Bet… mamma teica, ka tikai nedaudz. Ka esot normāli…

Varbūt viņi visi tikai melo? Man nevajag klausīties citus. Man vajag balstīties uz SAVĀM domām par SEVI. Viss. Man jāaiz­iet apskatīties spogulī.

Izrāvu austiņas no ausīm un steidzos uz vannas istabu. [..]

2. vieta. Marta Hedviga Oše, Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskola, 9. klase, 15 gadi. Konkursā piedalās pirmo reizi.

Reiz dzīvoja trīs brāļi un tēvs. Jaunākais bija liels datorhakeris, bet abi vecākie, kā jau pasakās ierasts, uzskatīja sevi par gudrākiem un labākiem nekā viņu mazais brālītis, tāpēc iesauca viņu par Muļķīti. Abi lielie brāļi vienmēr visādi ņirgājās par Muļķīti.

Tēvs izlēma braukt uz kādu neapdzīvotu salu – atpūsties un nolēma neņemt līdzi neko no modernajām tehnoloģijām, bet mantu atstāja dēliem. Tas nozīmēja, ka viņš nekad neatgriezīsies un viņa “pēdējā” vēlēšanās bija, lai viņa dēli katrs vienu reizi ieiet viņa Twitter kontā un pārskata, vai viņam nav atnākusi kāda vēstule. Un tad tētis aizbrauca. Nākamajā dienā muļķītis teica vecākajam brālim, lai tas ieskatās tēta Twitter kontā, bet vecākais brālis teica, ka Wi-Fi savienojums neesot pietiekami spēcīgs un viņam negriboties tērēt laiku, un atgriezās pie spēlītēm telefonā. [..]

Reklāma
Reklāma

Vēlāk visiem iedzīvotājiem uz Twitter kontiem atnāca ziņa, ka princese ar savu planšetdatoru ir uzkāpusi stikla kalnā, jo tur esot labāk sasniedzams Wi-Fi tīkls, bet viņas datorā ir ieviesies datorvīruss un karalis meklējot čali, kas varētu gan uzbraukt stikla kalnā, gan iznīcināt vīrusu princeses datorā. Ja kāds to paveiktu, tad dabūtu princesi par sievu un Wi-Fi par brīvu visu mūžu.

2. grupa. 1. vieta. Elīza Spurdziņa, Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas 11. klase, 17 gadi. Konkursā piedalās pirmo reizi.

Jāzeps juta satraukumu, it kā tūkstošiem taureņu milzu ātrumā šaudītos šurpu turpu viņa vēderā. Tā viņš sajutās ikreiz, kad atcerējās viņas lielās, spožās acis un plato smaidu. Tādas sajūtas pārņēma ikreiz, kad gatavojās viņu satikt. Šoreiz satraukums bija daudzkārt lielāks – ir pagājis mēnesis kopš abu pirmā randiņa, un Jāzeps jau nedēļu iepriekš rezervējis galdiņu greznā restorānā, lai šo dienu savai mīļotajai padarītu īpašu.

Jauneklis ar mašīnu iebrauca restorāna stāvlaukumā un palūkojās uz ieejas pusi. Tur jau viņa bija. Neliela auguma meitene ar kastaņbrūniem, lokainiem matiem, tērpta debeszilas krāsas kleitā. Viņas skatiens bija pievērsts rokās esošajam telefonam. Jāzeps paņēma puķu pušķi un izkāpa no mašīnas.

Kad abi jau bija pasūtījuši ēdienu, puisis centās uzsākt sarunu: “Nu, ko? Kā tu jūties šajā īpašajā dienā? Vai tev te patīk?”

“Jā, man ļoti patīk! Tieši tāpēc mums vajag kopbildi… Mīļais, nu, lūdzu, nofotografējamies!” ar mīlīgām kucēna acīm viņa raudzījās savā draugā. Un kā nu viņš viņai atteiks? Abi nofotografēja 3 pašbildes, un, kad Jāzepam šķita, ka fotosesija ir galā, Marija pasauca oficiantu un lūdza viņam nofotografēt pāri vēl dažas reizes.

Bet, līdzko Jāzeps uzsāka sarunu, tā saruna arī beidzās. Mīļotā meitene uz viņa jautājumiem nereaģēja, tikai gādīgi savās rokās turēja telefonu kā jaundzimušo un glāstīja to tik maigi un rūpīgi. Puisis sāka kļūt nedaudz aizkaitināts un sev par pārsteigumu sāka izjust greizsirdību pret šo nelielo ierīci. “Goda vārds, es to tālruni vīnā izmērcēšu!” pie sevis dusmīgi nodomāja Jāzeps, taču, lai arī viņa neiecietība pieauga, viņš centās pēc iespējas mīļāk Marijai lūgt: “Klau, mīļā, varbūt uz brīdi noliec telefonu malā?” Bet tas bija veltīgi, gluži kā sarunāties ar sienu.

“Vai tu jau lasīji, ko komentāros uzrakstīja Kārlis? Turieties, mīļie! Jūs esat kā radīti viens otram!”

Puiša pacietības mērs bija pilns. Izvilcis maku no žaketes kabatas, viņš uzmeta pāris banknotes uz galda, piecēlās un izgāja ārā pa durvīm. Marija turpināja raudzīties sava viedtālruņa ekrānā, līdz pēkšņi viņa kļuva domīga. Lēnām atraudama skatienu no sava telefona, viņa iesāka jautāt:

“Klau, Jāzep, kādēļ tu neesi uzspiedis “patīk” mūsu bildei “Facebook”?…”

Pacēlusi skatienu augšup, viņa pamanīja, ka jauneklis vairs nesēž viņai pretī. Bet naudu uz galda viņa neieraudzīja, tādēļ nodomāja, ka viņš aizgājis uz tualeti, un atgriezās virtuālajā pasaulē. Marija nolēma atjaunināt portāla “Facebook” laika joslu, kurā pirmo ieraudzīja Jāzepa tikko veikto ierakstu. Viņš bija atjaunojis savu attiecību statusu no “attiecībās” uz “brīvs”.

2. vieta Sofija Kozlova, Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, 10. klase, 
17 gadi. Konkursā piedalās pirmo reizi.

Viņa izmeta aptuveni kilogramu vecas cilvēku ādas no putekļu sūcēja un iegāja atpakaļ iekšā. Sajūta tāda, it kā būtu izmetusi pati sevi tajā miskastē. Iekšā viss arī pavisam mainījies, viss tik tukšs un spīdīgs, pilnīgi gribas ātrāk nokasīt no sevis sīksīkas ādas plēksnītes, tikai lai aizbiedētu šaušalīgo tukšuma sajūtu. Nozvērējusies vairs nekad neaiztikt dzelteno plastmasas radījumu, kas aizbaida ne tikai kaķus, bet arī piepildījumu, apspieda vēlmi nomesties lotosa pozā un no visa spēka berzt rokas un kājas, izpurināt visus saputējušos spilvenus, kaut tik ar pirksta galiņu aizskart pēdējos puteklīšus, kas aizķērušies uz kamīna dzegas, un spēra pirmo soli iztīrītajā dzīvoklī. Interesanti, vai tā jutās Kolumbs, kad atklāja Ameriku Indijas vietā, viss tik tīrs, tik nepiedzīvots, tā tik vien gaida, kad tiks apklāts ar putekļiem. Tomēr sajūta nav laba, Kolumbam vismaz bija viņa apkalpe, bet viņai nav neviena, gan puteklīši, gan kaķis jau aizbēdzis, ir tikai tukšums un skumjas. Tā, it kā kāds būtu nomiris, viņa smejas, kas par stulbumu, viss taču ir labi, tikai putekļi. [..]

3. grupa 1. vieta. Anna Belkovska, Latvijas Kultūras akadēmija, 
2. kurss, 23 gadi. Konkursā piedalās trešo reizi. Anna 1. vietu ieguva arī dzejas konkursā.

 

Janīna iet pāri pagalmam, kurā no karstuma izkaltusi zāle. Tajā pie lapenes, starp akmeņiem, samestas zivju iekšas, ap kurām jau lido mušas. Meitene tās uzlūko ar riebumu un nopūšas. Tēvam viņa tās lūgusi izmest jau vakar, tomēr vispirms viņš nav paspējis, jo izsaukts uz darbu, pēc tam, jo piedzēries. Pēc divu mēnešu prombūtnes, mēģinot mājās ieviest kārtību, viņa kļūst arvien nervozāka.

Tagad Janīna dusmīgi konstantē, ka karstumā atstātajam sunim nav ieliets ūdens. Viņa sagādā dzīvniekam dzeramo un pati apsēžas blakus. Suņa klātbūtne un ūdens guldzoņa, kad tas dzer, ir nedaudz nomierinoša, tomēr tas nemaina to, ka tēvs istabā piedzēries guļ. Rūgtums atgriežas. Citās reizēs, kad viņa atbrauc, laiks ar tēvu paiet jauki. Viņš atved zivis, reizēm viņa brauc uz ezeru līdzi, kā bērnībā. Ir gadījies, ka viņi kopā pat gatavo vai izbrauc apskatīt tuvākās apskatīšanas vērtās vietas. Tas viss ir skaisti un draudzīgi, tomēr nepalīdz atbrīvoties no aizvainojuma, kurš rodas, kad viņam šķietami ir pilnīgi vienaldzīga ilgi nesatiktās meitas atgriešanās. Un Janīna zina, ka mamma atkal lūgs viņai nebraukt vispār, tomēr no ieraduma šo vietu saukt par savām mājām meitene joprojām nespēj atteikties. Pēc mācībām, pasākumiem un pienākumiem viņa vienmēr grib kārtīgi izgulēties bērnības istabas gultā un samīļot veco suni, kurš jau sācis zaudēt dzirdi. Viņa grib redzēt tukšo pilsētu, kurā svētdienas rītos katrā nostūrī var dzirdēt baznīcas zvanus, tāpat kā viņa joprojām grib satikt tēvu, pat tad, ja viņš tik bieži sagādā vilšanos.

Skatoties uz starp akmeņiem izmestajām ķidām, Janīna apātiski glāsta suņa saulē sakarsušo galvu un ik pēc pāris minūtēm nopūšas. Tā sēžot un ļaujot asarām pazust dzīvnieka kažokā, viņa dzird, kā tēvs iznāk no mājas. Viņš neko nesaka, bet Janīna zina, ka vīrietis nostājies turpat netālu. Baidoties no neērtības sajūtas un dusmām, meitene nepaceļ galvu. Suns luncina asti, jo ieraudzījis savu saimnieku.

2. vieta. Katrīna Kronberga, Rīgas Tehniskā universitāte, 
3. kurss, 21 gads. Konkursā piedalās pirmo reizi.

Justs atcerējās skolu. Ka bija palaidnis. Viņa mamma tika izsaukta uz skolu neskaitāmas reizes. Viņš atcerējās, kā skolotāja par mājasdarbu nepildīšanu viņam dienasgrāmatā ierakstīja sarkanu piezīmi un viņš to centās izdzēst vai pat izplēst dienasgrāmatai lapu. Viņš atcerējās sporta stundas. Viņš atcerējās mūziku. Viņš atcerējās rudeņus, kas sekoja viens pēc otra.

Viņam iesāpējās kakls, un, kad viņš pateica: “Man bija tik daudz sapņu…”, viņa balss bija kā bērnam. Viņš pārsteigumā sagrāba rīkli un atcerējās, ka pirms balss lūzuma viņš dziedāja korī. Citi zēni par to pasmējās, un viņš vairs nekad nedziedāja.

Tad Justam kļuva grūti iet. Lielās kurpes viņu klupināja, bikses vilkās pa zemi, žakete krita nost. Viņš attapās, ka bija vienā auguma ar meiteni. Viņš bija zēns. Viņš nometa bikses, kurpes un žaketi un gāja tālāk vienā kreklā, kas viņam derēja kā kleita, uzrotījis piedurknes, joprojām turēdams ziedus.

Viņi turpināja iet.[..]

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.