Vidmants Krapausks: Konkrētus centus par katru piena kvotas litru! 15
Vidmants Krapausks, Auces novada z/s “Druvas” īpašnieks, Zemnieku saeimas biedrs: Šobrīd mēs lieliski redzam, cik vienkārši ar pāris vārdiem ir sašķobīt to, kas gadiem būvēts un pie kā diendienā strādāts. Kāds tad ir mūsu pamats, ja to tik viegli ir izkustināt? Es zinu savas saimniecības pamatu, bet varbūt ir pēdējais laiks, lai mūsu valdība izveidotu gruntīgu un nesatricināmu pamatu mūsu valstij?
Ir apritējis mēnesis pēc Krievijas noteiktā pārtikas embargo. Pagājušā nedēļā valdība apstiprināja sešus miljonus eiro lielu atbalstu, lai mazinātu radītos zaudējumus piensaimniecībā un vienlaikus nodrošinātu augstvērtīgu piena šķirņu slaucamo govju saglabāšanu ganāmpulka cilts kodolā. Kas tas par sarežģītu atbalstu? Apzinos, ka šis ir ātrākais veids, kā valdība var palīdzēt saviem piensaimniekiem, bet uzskatu, ka taisnīgāk atbalstu būtu sniegt par katru piena kvotas litru, nevis noteikt atbalsta summu uz govi. Šādu risinājumu izvēlējās mūsu kaimiņvalsts un arī lielākais konkurents piena lopkopībā – Lietuva.
Vai tas ir normāli, ka veikalā viena litra piena paka maksā aptuveni vienu eiro, bet lauksaimnieks šobrīd vidēji saņem 0,25 eiro par litru? Vai tas ir normāli, ka lielveikalu pasūtītā zīmola produkti maksā krietni lētāk nekā pārējā šāda veida produkcija? Vai nebūtu pēdējais laiks publiski atspoguļot lielveikalu uzcenojumus?
20 gadu laikā šī mums ir trešā krīze, un mūsu valdība nav izdarījusi gandrīz neko, lai pārorientētos uz citiem, drošākiem tirgiem. Neuzskatu, ka lauksaimniekiem, primārās produkcijas ražotājiem, pašiem būtu jāmeklē noieta tirgus. Un es nedomāju, ka to vieni paši, bez nopietna valsts atbalsta var izdarīt arī pārstrādes uzņēmumi. Katrs dara to, kas tam ir paredzēts. Mans pienākums ir saražot govīm barību, pabarot, izslaukt kvalitatīvu pienu, laikus darbiniekiem samaksāt algas un nodokļus, savukārt valstij ir jārod risinājums, lai Latvijas pārstrādes uzņēmumiem būtu nepieciešamās atļaujas, sertifikāti un apstākļi, lai varētu droši vest sarunas un startēt jaunos tirgos.
Tikai jauna tirgus pieejamība var atrisināt krīzi ilgtermiņā, taču, ja piena iepirkuma cena turpinās samazināties, tad manas saimniecības vienīgā izeja būs govju nogādāšana uz kautuvi un septiņi atlaisti darbinieki, kuri katrs apgādā vismaz trīs ģimenes locekļus. Uz visu valsti raugoties, protams, tas tāds sīkums vien ir, bet neaizmirsīsim, ka tieši no sīkumiem sastāv visa mūsu dzīve un, atļaušos teikt, uz tiem balstās mūsu valsts.
Pirms kāda laika bija jāuzceļ piena mājas. Šobrīd ir jābūt mēslu krātuvēm. Man rodas jautājums: kas notiks ar tām saimniecībām, kas to visu izdarīja un tagad būs spiestas savu ganāmpulku likvidēt? Vai šī nebūs zemē nosviesta nauda? Varbūt valdība, apelējot pie pašreizējās situācijas Eiropas Savienībā, var panākt mēslu krātuvju termiņa pagarinājumu?
Es biju nolēmis saimniekošanu attīstīt, esmu sagatavojis projektu fermas rekonstrukcijai uz savulaik nepabeigtas fermas bāzes, bet tagad neesmu drošs, vai vispār saimniekošanu varēšu turpināt.
Arī nākotnē, pēc kvotu atcelšanas, es neko gaišāku neredzu, lai gan valsts lauksaimniecībā piena lopkopība ir noteikta pat kā prioritārā nozare.
Es vairāk nekā 20 gadus esmu lopkopējs. Mans pamats ir mana saimniecība un darbinieki, un es darīšu visu, lai tas izturētu jebkuru negaidītu lēmumu. Valdības pamatam ir jābūt mūsu valstij un valsts interesēm, par kurām viņi stāv un krīt. Šobrīd tā neizskatās, un varbūt mūsu valstsvīriem šī ir viela pārdomām un ne tikai pārdomām, bet arī reālai rīcībai…
